Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

- Dzirdi, puis? - viņš noprasīja.

Es ieklausījos un saklausīju no viena midzeņa plūstam spie­dzošas skaņas - kaut ko līdzīgu gumijas pīkstuļa radītajām.

- Viņi ir klāt, - Harijs apmierināts secināja.

Lai to nosvinētu, es aizgāju uz ciemata krogu un nopirku divas pudeles alus, ko izdzert pie vēlajām brokastīm. Es par šo notikumu biju ļoti sajūsmināts un, saskandinot ar Hariju mūsu kausus, apvaicājos, kad mēs redzēsim lācēnus.

' Joie de vivre (fr.) - dzīvesprieks.

- Jāgaida, 'amēr tiem atveras acis, puis, - viņš atteica.

- Kad tas notiks? - es dedzīgi vaicāju un izrāvu piezīmju grāmatiņu, lai pierakstītu šo svarīgo faktu.

- Pēc kādām trim nedējām, - Harijs teica. - Trīs nedēļas jā­gaida, un tad varēsim iet viņus apskatīt un noteikt dzimumu.

Es tikko spēju sagaidīt. Ja būtu zinājis, kas mani sagaida, tad vis tik dedzīgs nebūtu bijis. Tomēr beidzot atausa lielā diena.

- Šodien iesim iekšā tur pie lāčiem, - Harijs kādu rītu gluži ikdienišķi paziņoja.

Es, dabiski, nospriedu, ka viņš runā par mazuļiem.

- Lai noteiktu lācēnu dzimumu? - es vaicāju.

- Pareizi, puis, - Harijs teica. - Ap pusdesmitiem atnāks fo­togrāfs no Londonas avīzēm, tā ka tu sadabū pāris trepju un iesprosto Tediju vienā sprostā un mātītes otrā. Skaidrs, puis?

- Jā, - es atteicu. Par rīkojuma iemeslu man prātot nepienā­cās, kaut arī es ilgojos zināt, ko mēs iesāksim ar divām trepēm.

Ar kazeņu saujas un kora no "Kapri salas" palīdzību man izdevās ievilināt Tediju sprostā. Viņa sievas bija aizdomīgākas un nepaklausīgākas, tomēr arī viņas beidzot krita par upuri negausībai, kad es tās piekukuļoju ar resnām, lipīgām datelēm.

Beidzot parādījās Harija sīkais augumiņš ar garu, izstīdzējušu fotogrāfu tauvā un Deniss, kopējs no kāda cita nodalījuma.

- Viss kārtībā, puis? Tu viņus ieslodzīji atsevišķi, kā es teicu? - Harijs noprasīja.

- Viss tiek kontrolēts, - es atbildēju.

Harijs pārbaudīja bultas pie sprostu durvīm un tad aši sa­berzēja plaukstas.

- Tā, puis, - viņš izrīkoja, - nolaid trepes pāri malai.

Te nu man jāpaskaidro, ka apmēram vienu akru lielo lāču aploku no trim pusēm norobežoja divpadsmit pēdu augsts dzelzs stieņu žogs ar smaili izliektiem galiem. Ceturtajā pusē bija uzbērts un nocementēts zemes valnis, tā ka, pakāpjoties dažus soļus augstāk un tad paskatoties uz leju, lāči bija redzami kādas divpadsmit pēdas zemāk. No turienes pavērās arī panorāmas skats pāri visam aplokam. Tieši šajā vietā Harijs man lika no­laist trepes. Es joprojām nesapratu, kāpēc mums vajadzīgas divas trepes, tomēr paklausīgi nolaidu abas pāri malai un pār­liecinājos, ka abas stāv stabili.

- Labi, puis, nāc nu, - Harijs teica, pārlēca pāri margām un norāpās pa vienām trepēm veikli kā tarakāns. Un es viņam se­koju.

Kad lācenes ieraudzīja mūs parādāmies aplokā un soļojam uz midzeņu pusi, viņas sāka visai nepatīkami rēkt - tie bija šņā­coši kunksti, kas mums nepārprotami vēstīja, ko mātes ar mums iesāktu, ja vien tiktu klāt. Kad nonācām pie pirmā mi­dzeņa, Harijs nometās četrrāpus un ielīda iekšā. Brīdi valdīja klusums, tad viņš atmuguriski izrāpās atkal ārā, vilkdams sev līdzi divus mazus dzīvnieciņus, kas ņurdēja un pretojās, un no kuru izskata man aizrāvās elpa. Manās pārsteiguma pilnajās acīs abi izskatījās pēc diviem elektroziliem rotaļu lācīšiem no veikala. Pēc tuvākas aplūkošanas gan izrādījās, ka lācēnu kažoki nav elektrozili, tomēr tie nepārprotami bija dūmakaini zilpelēki kā persiešu kaķiem. Nagi bija gaišā dzintara krāsā, ļoti gari un asi, gluži kā tēvam, un apaļās acis gaiši zilas. Visas šīs pa­saku varoņu īpašības vedināja domāt, ka lācēniem piemīt arī visapburošākais raksturs, tomēr abi spiedzīgi ņurdēja un šņāca, cirta mums ar garajiem, līkajiem nagiem, kas atgādināja kazeņu ērkšķus, un kampa ar trauslajiem, kā adatas asajiem, baltajiem zobiem.

- Še, puis, - Harijs teica, paceldams abus burvīgos, tomēr draudīgos kamoliņus, - paturi šos te, un es ielīdīšu pēc pārējiem diviem.

Viņš mazos bez ceremonijām iegrūda man rokās; sajūta bija tāda, kā apskaujot divus muskuļotus, makšķeru āķiem pilnus kažokādas kažokus. Beidzot, kad Harijs bija izvilcis vēl divus mazuļus no otra midzeņa, mēs devāmies atpakaļ pie trepēm. Līdz tam brīdim es nebiju iedomājies, cik grūti ir kāpt pa tre­pēm, nesot divus ļaunprātīgi noskaņotus lācēnus - lūk, pie kā noved rāmās dzīves ierobežotās iespējas. Gan Harijs, gan es iz­kāpām no bedres saskrāpēti un sakosti līdz asinīm, tomēr kaut cik neuzveikti. Tur nu mēs stāvējām un centāmies izskatīties dzīvespriecīgi, kamēr dēlietis fotografēja lācēnus no visiem skata punktiem. Toreiz es atklāju - un man nekad nav bijis ie­mesla savu nostāju mainīt -, ka fotogrāfi ir cietsirdīgas un bez­jūtīgas sugas ļaudis. Rīkojums "mazliet pagriezt viņa galvu, lai mēs tiekam pie profila" tādiem varētu likties gana vienkāršs lūgums, tomēr man varēja nozīmēt pāris pirkstu zaudēšanu.

Beidzot fotogrāfs bija savu darbošanos beidzis - vismaz es domāju, ka beidzis. Bet tad viņš pagriezās pret Hariju un teica:

- Kā būtu ar mazuļu bildi kopā ar mātēm?

- Ak, nekādu problēmu, - Harijs atteica. - Tūlīt nokārtosim.

Atceros - es nodomāju, ka Harijs izturas pārāk pašpaļāvīgi, jo

zināju, ka mazuļi, tiklīdz palaisti vaļā, vienā stiepienā metīsies uz patvērumu kazeņu krūmos un, tajos paslēpušies, vairs nekādi nebūs nofotografējami.

- Kāp lejā, puis, - Harijs norīkoja, - un nelaid tos mazos vaļā, pirms es teikšu.

Mans kāpiens lejup būtu izraisījis aplausu vētru jebkurā cirkā kā ekvilibristikas brīnums; nonācis lejā, es ar atvieglo­jumu noliku lācēnus zemē, tomēr joprojām stingri turēdams tos pie skausta. Harijs man pievienojās ar abiem saviem lācē­niem, kas sparīgi ķepurojās, un smagi nosvieda tos zemē līdzās manējiem.

- Tā, puis, - Harijs teica, - paklausies, ko mēs tagad darīsim. Mēs turēsim šos te lācēnus, kamēr Deniss izlaidīs lācenes no sprosta.

Neticēdams savām ausīm, es blenzu uz Hariju, joprojām tu­rēdams nebalsī spiedzošos lācēnus dzelžainā tvērienā. Viņš ne­jokoja - tā bija bijusi nopietnība.

- Harij, - es teicu, - tu esi jucis. Kad tie sasodītie lāči tiks ārā pie šiem spiedzošajiem lācēniem, viņi… viņi…

Mana balss aizžņaudzās rīklē, to paralizēja doma par to, ko lāči darīs, bet Harijs neklausījās.

- Denis, - viņš uzsauca, - esi gatavs?

- Essu! - no trepju puses tikko dzirdami atskanēja Denisa balss.

- Harij…, - es izmisīgi iesāku.

- Tā, puis, - Harijs mierinoši teica, - turi lācēnus, kamēr es likšu laist vaļā, saproti? Tie lāči mūs neaiztiks, tiklīdz būs tikuši pie mazuļiem.

- Bet, Harij…, - es neatlaidos.

- Būs jau labi, puis. Mums te ir divas trepes, saproti? Kad es teikšu, laid viņus vaļā un nesies pa trepēm augšā. Nekā sarež­ģīta, - Harijs izrīkoja. - Tā, esi gatavs?

- Bet, Harij…

- Kārtībā, Denis, laid viņas laukā! - Harijs uzsauca.

Nākamie pāris mirkļi bija rosības pārpilni.

Teikt, ka mēs ar Hariju, pēc manām domām, uzvedamies kā plānprātiņi, nozīmētu izteikties pārāk maigi. Lācene, kurai nolaupīts mazulis - šajā gadījumā divas lācenes - ak, Kungs! Pat Šekspīram būtu vairāk prāta. Tajā mirklī abas lācenes savās lamatās mitējās rēkt, atskanēja man tik pazīstamais šķindošais troksnis, ar kādu paceļas sprostu slīdošās durvis. Tad iestājās draudošs klusums. Mēs nevarējām sprostus saredzēt, jo tos aizsedza kazeņu krūmi.