Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Tomēr bija viena zebra, kas man patika. Tas bija vientuļš grevi tēviņš. Šie dzīvnieki ir lielākās no zebrām, un to ķermeņa uzbūve vairāk atgādina zirgu; galva ir sevišķi iegarena un ele­ganta, un, kaut arī no pirmā acu uzmetiena atgādina ēzeli, tā vairāk ir arābu ērzeļa galva ar smalku, samtainu purnu. Svītras ir diezgan smalkas un izvietotas ļoti vienmērīgi, gluži kā uz­vilktas ar lineāla palīdzību, ausis - ļoti lielas, kā spalvainas Ārona lilijas. Šī zebra, cik man zināms, bija vienīgā savas sugas pārstāve Anglijā un bija ne tikai skaista un apveltīta ar maigu raksturu, bet arī uzmanīgi ēda man no rokas kapāto auzu pa­pildporciju, kuru piešķīru tai izcilības dēļ, turklāt viņas lūpas bija tikpat mīkstas kā aplokā augošo sēņu cepurītes.

Nodalījuma ziemeļu galā atradās liels, zaļš, samtains aploks, ko ieskāva ozolkoku trausli zaļais krinolīns. Tajā mitinājās ne­apšaubāmi visretākie mūsu gādībā nodotie dzīvnieki - pāris jaunu Dāvida briežu. Pavirši uzmetot skatienu, tie nepavisam neizskatījās tik graciozi kā, piemēram, sarkanie brieži vai dam- brieži, kas dzīvoja mazu gabaliņu tālāk. Viņus varētu pat no­saukt par briežu standartam neatbilstoši neveikliem. Stāvot tie plecu daļā bija kādas četras pēdas augsti, viņiem bija gari, nopietni purni ar īpatnēji ieslīpām mandeļveida acīm. Zem katras acs bija dīvaina atvere - maza rožainas ādas kabatiņa, kas pēc vēlēšanās atvērās un aizvērās, tā neveda ne uz kurieni un šķietami neveica nekādas derīgas funkcijas. Šo briežu ķer­menis bija drukns kā ēzelim, spalva - īpatnējā ozolzīļu brū- numā, uz vēdera balta, un sirdsveida pleķītis uz dibena. Vērojot Dāvida briežus pastaigājamies apkārt pa aploku un pieliekot nedaudz iztēles, var noteikt viņu izcelsmi. Acu forma un slī­pums, jokainais ķermenis, garie, melnie nagi un briežu dzimtā neparastā garā, uzbužinātā ēzeļa aste - tas viss kopā vedināja domāt, ka šie brieži izkāpuši no nemākulīgi darinātas ķīniešu gravīras. Viņu kustības bija neveiklas un bez iznesības, kāda raksturīga briežu dzimtai. Reizēm, kad gāju garām aplokam, brieži satrūkās no manas negaidītās ierašanās un griezās ap­kārt, lai redzētu mani, kājas plati iepletuši un ausis saslējuši; tad piedzērušu ēzeļu gaitā tie panikā metās prom uz sava mitekļa otru galu. Izskatījās, ka briežu kājas ir ļoti stīvas un ķermeņa nedabiskā garuma dēļ dzīvnieki zvalstās no vienas puses uz otru. Salīdzinot šo gaitu ar citu briežu daiļajām kustī­bām, īpaši izceļas Dāvida briežu līdzība ar ēzeļiem. Vienīgā ķermeņa daļa, kurai piemīt jel kāds briežu dzimtai raksturīgs izskata un kustību daiļums, ir galva un kakls.

Stāsts par šā dīvainā brieža atklāšanu un turpmāko izdzīvo­šanu ir tikpat īpatnējs kā ikviens, kas atrodams dabaszinātņu hronikās. Deviņpadsmitā gadsimta vidū franču misionārs tēvs Armāns Dāvids darbojās Ķīnā un ceļoja pa šo valsti, un viņam, kā daudziem baznīcas pārstāvjiem tajā laikā, piemita dziļa interese par dabaszinātnēm. Tā vien šķiet, ka tēva Dāvida ie­gūto unikālo dabas paraugu skaits bija krietni lielāks par viņa misijas laikā atgriezto dvēseļu skaitu. Patiesībā tieši viņš pir­mais parādīja pasaulei tagad tik slaveno milzu pandu. Uzturē­damies Pekinā, misionārs sadzirdēja baumas, ka imperatora pils karaliskajos dārzos mitinoties briežu bars - tika teikts, ka tādi brieži nav sastopami nekur citur Ķīnā. Dabiski, ka tēvu Dāvidu tas ieinteresēja, taču grūtības sagādāja piekļūšana dzīv­niekiem, lai tos apskatītu. Brieži mitinājās ar mūra sienu ap­joztā dārzā, ko rūpīgi apsargāja tatāri. Tajā laikā, protams, pret ārzemniekiem Ķīnā neizturējās ar cieņu, tāpēc tēvam Dāvidam vajadzēja rīkoties ļoti piesardzīgi. Fakts, ka šis vīrs bija gatavs uzņemties risku, kas nešaubīgi varētu draudēt viņam ar ieslo­dzījumu vai pat nāvi, tikai pierāda viņa dziļo mīlestību pret dabaszinātnēm. Tēvs Dāvids sāka ar to, ka piekukuļoja pie ka­ralisko dārzu vārtiem tobrīd dežūrējošo tatāru kareivi, lai tas atļautu viņam uzkāpt uz mūra un aplūkot dārzu. No šīs izde­vīgās pozīcijas tēvs Dāvids beidzot ieraudzīja briežu baru ga­nāmies starp kokiem. Tas droši vien viņam bija ļoti satraucošs brīdis - skatīties uz briežu baru, kas ganās kādu simts jardu attālumā, un aptvert, ka redz ne tikai jaunas sugas pārstāvjus, bet arī ļoti neparastus dzīvniekus.

Vēstulē uz Parīzi profesoram Milnam-Edvardam no Dabas muzeja viņš tūlīt pat aprakstīja savu atklājumu:

Trīs jūdzes uz dienvidiem no Pekinas atrodas milzīgais im­peratora parks - kādas trīsdesmit sešas jūdzes apkārtmērā. Tieši šeit kopš neatminamiem laikiem mituši brieži un anti­lopes. Neviens eiropietis nespēj iekļūt parkā, bet šajā pavasarī man no mūra sētas palaimējās diezgan lielā tālumā saskatīt vai­rāk nekā simts dzīvnieku lielu ganāmpulku. Man tie atgādināja aļņus. Diemžēl šajā laikā tiem nebija ragu; manis redzētajam dzīvniekam raksturīga gara aste, kas pārsteidza, jo likās tikpat gara kā ēzeļa aste; šāda īpašība nepiemīt nevienam man zināmajam briedim. Dzīvnieks arī ir mazāks par ziemeļu alni. Esmu nesekmīgi centies iegūt šā īpatņa ādu. Gluži neiespējami iegūt kaut vienu eksemplāru, arī franču diplomātiskā misija nav spējīga sagādāt šo dīvaino dzīvnieku, kaut gan tā neoficiālā kārtā sarunājusies ar Ķīnas valdību. Par laimi, es pazīstu dažus tatāru kareivjus, kas grasās apsargāt šo parku, un esmu pārlie­cināts, ka ar kukuļošanu man izdosies iegūt pāris ādas, kuras es steidzīgi nogādāšu jums. Ķīnieši šo dzīvnieku sauca par Mi- Lou, kas nozīmē "radījums ar četrām īpatnībām", jo šis dzīv­nieks, kā vietējie saka, līdzinās briedim ar saviem ragiem, govij- ar nagiem, kamielim - ar kaklu un mūlim vai pat ēzelim - ar asti…

Drīz pēc tam tika sasaukta slepena tatāru kareivju sapulce un kādu nakti pāri parka mūrim pasniegti briežu tēviņa un mātītes āda un kauli. Tēvs Dāvids bez kavēšanās to visu nosū­tīja Milnam-Edvardam. Nākamo pāris gadu laikā, pateicoties angļu un franču vēstnieku pūliņiem, tika iegūti vairāki dzīvi īpatņi. Lielākā daļa dzīvnieku sveiki un veseli sasniedza Eiropu, tā ka līdz 1870. gadam suga bija pārstāvēta vairākos Eiropas zoodārzos.

Par Dāvida briežu vēsturi līdz pat 1865. gadam bija zināms maz, un Pekinas ganāmpulka izcelšanās joprojām ir noslē­pums. Pastāv uzskats, ka savvaļā šis dzīvnieks izmiris pirms diviem vai trim tūkstošiem gadu. Pa pusei pārakmeņojušās at­liekas liecina, ka pirms tam dzīvnieki savvaļā klejojuši pa Ķīnas Hunanas provinci. Nav saglabājušies pierādījumi, vai Pekinas ganāmpulks pastāvējis visus šos gadsimtus, vai arī nodibināts nesenākos laikos, izmantojot citus nebrīvē esošos dzīvniekus un tādējādi nodrošinot to saglabāšanu. Ķīnas vēsturiskā litera­tūra atbildi nesniedz, jo tajās valda pilnīgs sajukums attiecībā uz Dāvida briedi un ziemeļbriedi. Skaidrs ir tikai tas, ka 1865. gadā Pekinas dzīvnieki bija šīs sugas vienīgie izdzīvojušie pārstāvji.

Tēvs Dāvids tagad bija stingri apņēmies iegūt īpatņus, bet to nebija viegli izdarīt. Viņš zināja, ka par tādu darbību draud nā­vessods, tomēr tatāru zaldāti reizēm notiesāja kādu slepus no­medītu briedi, tāpēc ar devīgu kukuļu palīdzību viņam lai­mējās sargus pierunāt, lai tie pietaupa turpmāko apēsto briežu ādas un galvaskausus. Tas drīz vien tika izdarīts, un tēvs Dā­vids nosūtīja ādas un kaulus uz Dabaszinātņu muzeju Parīzē, kur tika atzīts, ka šī tik tiešām ir zinātnei nepazīstama suga. Lai novērtētu tēva Dāvida milzīgo ieguldījumu austrumu dabaszi- nībās, šos dzīvniekus viņam par godu nosauca Elaphurus davidianus.