Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

- Nedzeriet ūdeni! - kapteinis auroja, sviedri straumēm plūda viņam pār seju un brilles bija aizmiglojušās. - Ūdens maitā garšu.

- Es taču teicu, ka tas ir pārāk stiprs, Viljam, dārgais, - Bīla kundze pietvīkusi protestēja.

Abas bēgles izdeva dīvainas, neizprotamas Viduseiropas skaņas, Bilija seja bija pieņēmusi matu toni, un Lauras parasti bālā seja bija pieplūduši ar sārtumu.

- Nieki! - kapteinis apgalvoja, slaucīdams galvu, seju un kaklu mutautā un atpogādams kreklu. - Nav gana stiprs. Tik­ko pietiekams karstumiņš, vai ne, Darel?

- Jā, man tas ir labs diezgan, ser, - es teicu, - bet domāju, ka dažiem cilvēkiem tas varētu likties mazliet par stipru.

- Nieks vien ir! - kapteinis teica, nevērīgi mādams ar lāpst- veidīgo roku. - Cilvēki neko nezina no labas mantas.

- Tik ļoti stiprs ēdiens nevar nākt par labu, - Bīla kundze dvesa aizžņaugtā balsī, malkodama ūdeni.

- Protams, ka nāk par labu! - kapteinis kareivīgi auroja, glūnēdams caur aizsvīdušajām brillēm. - Tas ir skaidri zināms medicīnisks fakts, ka stiprs karijs nāk veselībai par labu.

- Bet ne taču tik ļoti stiprs, mīļais?

- Tieši tik ļoti stiprs! Un šis nemaz nav stiprs. Šis ir tīrais nieks salīdzinot ar to, ko es būtu varējis pagatavot.

Visiem pie galda sēdošajiem neviļus pārskrēja tirpas, iedo­mājoties vien, ko kapteinis būtu varējis pagatavot.

- Jā, tur, piekrastē, - kapteinis turpināja, kāri bāzdams ēdienu mutē, - mēs gatavojām tik stipru kariju, ka likās - mēs ēdam kvēlojošas ogles.

Viņš visiem starojoši, triumfējoši uzsmaidīja un notrausa sviedrus no sejas un galvas.

- Tas nevar nākt par labu veselībai, - Bīla kundze neatkāpās no sava apgalvojuma.

- Protams, ka nāk, Gledis! - kapteinis nepacietīgi attrauca. - Kā gan tu domā, kādēļ tropos sāka gatavot kariju, ko? Lai izsvilinātu slimības. Lūk., kāpēc. Kādēļ, pēc tavām domām, man nekad nepiemetās avitaminoze vai frambēzija, ko? Kādēļ, pēc tavām domām, es nesakritu gabalos no lepras?

- Viljam, dārgais!

- Bet tas ir taisnība, - kapteinis nikni uzstāja. - Viss, patei­coties karijam. Pa vienu galu iekšā, pa otru ārā - visas iekšas iz- svilina. Gluži kā piededzina, skaidrs?

- Viljam, lūdzu!

- Labi, labi, - kapteinis norūca, - bet es nesaprotu, kas jums visiem vainas. Es pagatavoju gluži pieklājīgu kariju, bet jūs izturaties tā, it kā es grasītos jūs nogalināt! Ja jūs katru dienu ēstu šitādu kariju, jums nekad ziemā nebūtu iesnu.

Jāatzīstas, ka šajā jautājumā es sliecos kapteinim piekrist. Kad ķermenis līdz baltkvēlei izkarsēts ar kapteiņa gatavoto ka­riju, rodas pārliecība, ka nabaga baciļiem nav cerību izdzīvot. Patiesību sakot, soļodams mājup pāri tumšajiem laukiem, es jutos tā, it kā varētu pamest aiz sevis dzirkstošu karija taku kā komētas asti.

Acīmredzot fakts, ka es ar cieņu stājos pretī kapteiņa kari­jam, darīja mani mīļu viņa acīs, un kopš tā laika es katru ceturt­dienu vakariņoju pie Bīliem, un šie vakari man sagādāja lielu prieku.

Plēš skaļus, nepiedienīgus jokus un nekad nesukā matus.

Beloks, Sliktā bērna zvēru grāmata

Kad biju pāris mēnešu nostrādājis pie lauvām, kādu ritu mani sagaidīja Fils BeitsS un teica, ka vēloties, lai es pāreju uz citu dārza nodalījumu. Mani tas iepriecināja - ne jau tāpēc, ka justos nelaimīgs lauvu sabiedrībā vai nespētu sastrādāties ar Džesiju un Džo, bet es galu galā biju ieradies Vipsneidā, lai gūtu pieredzi, tātad jo vairākos nodalījumos strādāšu, jo pla­šāku redzeslauku gūšu. Manu jauno nodalījumu sauca par "lāčiem". Kā jau nosaukums liecināja, tajā ietilpa visi Vipsnei- das kolekcijas lielie, tuklie biskvītkrāsas lāči, kā arī milzīgs zebru, gnu un citu antilopju pilns aploks, un visbeidzot tādi sī­kumi kā vilki un Āfrikas kārpainās mežacūkas.

Šo nodalījumu vadīja Harijs Renes - mazs, drukns vīrelis ar lauztu degunu, zibošām, genciānu zilām acīm. Es sastapu viņu sēžam mazā istabiņā aiz zebru nojumēm, apcerīgi malkojam kakao no lielas, nobružātas skārda krūzes un drāžam lazdas

zariņu.

>

- Sveiks, puis! - viņš man uzsauca. - Dzirdēju, ka tu strā­dāsi kopā ar mani.

- Jā, - es apstiprināju. - Priecājos, ka mani nozīmēja uz šo nodalījumu, jo jums te ir daudz jauku radījumu.

- Gluži jauku radījumu, puis, - Harijs apstiprināja, - taču tie jāpatur acīs. Darbojoties lauvu nodalījumā, tu pie šiem daudz vis iekšā negāji, bet šeit gan tas jādara, tā ka skaties, kur liec kāju. Zvēri izskatās visai rāmi, bet tie var tev sagādāt pro­blēmas.

Viņš pameta ar īkšķi uz steliņģi, kurā stāvēja resns zebru tēviņš ar spožu, melnbaltu spalvu un lēnprātīgi gremoja siena kumšķi.

- Tas tur, piemēram, - Harijs teica. - Izskatās rāms kā bērns, vai ne?

Es uzmanīgi nopētīju zebru. Šis tēviņš manās acīs šķita tikai pārmērīgi liels un pārbarots ēzelis, kuram kāds uzklupis ar dažiem krāsu podiem. Tā vien likās, ka es acumirklī spētu ieiet steliņģī un uzlēkt tam mugurā.

- Ej tik iekšā steliņģī, - Harijs ierosināja.

Es piegāju pie steliņģa, zebra pasvieda galvu uz manu pusi un saspicēja ausis. Piegāju vēl mazliet tuvāk, un tēviņa melnās, samtainās nāsis iepletās, kamēr tas mani ošņāja. Es piegāju vēl tuvāk, un tēviņš pat nepakustējās.

- Viņš man izskatās gana rāms, - sacīju, pamezdams ska­tienu uz Hariju.

Tajā mirklī, kad novērsu skatienu, zebra pasvieda dibengalu uz priekšu un pēkšņi ar pakaviem norībināja pa steliņģa dur­vīm niknu zalvi - gluži kā ložmetējs. Viņš cauri restēm pavērsa pret mani atvērtu muti, rādīdams lielus, asus, dzeltenus, kvad­rātveida zobus. Es kāpos atpakaļ tik strauji, ka paklupu pār spaini. Harijs sēdēja savā krēslā, aizāķējis lielos īkšķus aiz krēsla kājām, joprojām drāza kociņu un pie sevis klusi ķiķināja.

- Saprati, ko es ar to domāju, puis? - viņš komentēja, kamēr es slējos kājās. - Rāms kā bērns, bet ir gatavais nezvērs.

Pirmās pāris dienas, kā jau parasti, pagāja, apgūstot dažā­dus darbus, dažādo dzīvnieku ēdināšanas laikus un katram pienākošos porciju lielumu. Droši vien visgrūtākais darbs bija lielās bizonu nojumes iknedēļas mēšana. Bizonu baram piede­rēja plašs, nolaidens aploks pastaigām; to ieskāva augsts dzelzs žogs, taču katru dienu dzīvnieki pulcējās baroties lielā, zemā nojumē kalnu korē. Parasti mēs izgāzām barību cauri žogam, atstājām tur kliju, sasmalcinātu linsēklu plāceņu un auzu kaudzes, bet vēlāk, kad bizoni ar to bija tikuši galā, ar dakšām metām pāri žogam dučiem lopbarības biešu, kas būkšķēdamas vēlās pa zemi, un bizoni smagnējā aizrautībā nesās tām pakaļ un iecirta zobus trauslajos, apaļajos bumbuļos ar tādu troksni, kā sadegot sašķeļas pagales. Auzu un linsēklu plāceņu dau­dzumu vajadzēja rūpīgi aprēķināt, lai vecākie bizoni nesa­grābtu vairāk nekā tiem pēc taisnības pienāktos. Es drīz vien aptvēru šā sadalījuma mākslu - vajadzēja nokraut piecas vai sešas kaudzes, lai to daudzums uz četrām vai piecām minūtēm pilnībā piesaistītu tēviņu uzmanību, tad varēja paiet gabaliņu tālāk un nokraut kaudzes bizonu govīm un teļiem, lai tie va­rētu vienā mierā paēst, nesagaidot dibenā ieurbjamies ragu.

Aplūkojot tuvāk, Ziemeļamerikas bizoni manās acīs kļuva vieni no visiespaidīgākajiem radījumiem šķeltnagu dzīvnieku kategorijā. Masīvos, kumpos plecus klāja biezas, sprogainas krēpes, ap druknajām priekškājām vilnīja apspalvojums kā golfa bikses, lielo galvvidu klāja sprogaina parūka, no kuras puslokā spraucās ārā vikingu ragi - tas viss kopā veidoja neiz­mērojama spēka tēlu. Pārsvarā tie kustējās lēni un smagnēji, bet varēja pēkšņi un mežonīgi iebadīt cits citam, šūpodami lielās galvas kā mūru dragājamās ierīces. Par to, ka bizoni spēj kus­tēties loti ātri, es pārliecinājos, kad kādu dienu kravas mašīna, dodamās atceļā pēc lopbarības biešu piegādāšanas, norībināja motoru. Bizonu bars, kas bija drūzmējies gar žogmali kā lieli šokolādes krāsas gubu mākoņi, reizē pagriezās un pilnīgi neticamā ātrumā pērkonīgi aizdārdināja prom pa pauguru zaļajām velēnām, ar nagiem uzspārdīdams krīta plēksnes. Viss kopā tas atgādināja milzīgu un diezgan biedējošu lavīnu, kas veļas lejup pa Daunsu nogāzi, un man nepavisam nebūtu pa­ticis gadīties tai ceļā.