DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

DŽERALDS DARELS

NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

RĪGA «ZINĀTNE» 1981

Oerald Durrell THE STAT!ONARY ARK Collins, London, 1976

Gerald Durrell GOLDEN BATS AND P1NK PIGEONS Collins, London, 1977

Darels Dž.

Noenkurotais šķirsts / No angļu vai. tulk. H. Lapiņa; V. Flinta pēcvārds; Zin. redaktors Z. Spuris; V. Olivera un E. Martelmensa zīm. — R.: Zinātne, 1981. — 287 lpp., il„ 8 lp. il. — (Ap­vārsnis).

Grāmatā ietverti divi Di. Darela darbi — «Noenkurotais šķirsts» un «Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži». Pirmajā stāstits par zoo­loģisko dārzu, ko Dž. Darels atbilstoši saviem ideāla zooloģiskā dārza principiem izveidojis Džersijas salā. «Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži», savukārt, aizved lasītāju eksotiskajā, ar retiem dzīv­niekiem bagātajā Maurīcijas salā, kur Darela ekspedīcija vāc pa­pildinājumu šā zooloģiskā dārza iemītnieku saimei

No angļu valodas tulkojusi Helma Lapiņa Vladimira Flinta pēcvārds Zinātniskais redaktors Zandis Spuris Vil/ama Olivera un Edvarda Morlelmensa zīmējumi

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes lēmumu

Gerald Durrell, 1977 Gerald Durrell, 1977 Tulkojums latviešu valodā, pēcvārds Izdevniecība «Zinātne», RĪGA

Vāka foto — Phillip Coffey, Jersey Wilsllife Preservatlon Trust

NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

… Augļojieties un vairojieties, un piepildiet zemi, un pārvaldiet to, un valdiet pār zivīm jūrā un pār putniem apakš debess, un pār visām dvašām, kas lien virs zemes.

Bībele, Vecā derība, 1. Mozus gr. 1:28

Un es jūs ievedu auglīgā zemē ēst viņas augļus un viņas labumu. Bet, kad jūs nācāt iekšā, tad jūs manu zemi sagānījāt un darījāt manu īpašumu par negantību.

Bībele, Vecā derība, Jeremijas gr. 2:6

Šī ir grāmata par zooloģiskajiem dārziem vispār, bet jo sevišķi par vienu — par to, kuru es izveidoju Džersi­jas salā.

Varbūt cilvēki, kas paši cieši saistīti ar zooloģiskajiem dārziem, domās, ka esmu pārāk tiešs. Bet tāds esmu tadeļ, ka vēlos, lai zooloģiskie dārzi attīstītos un plauktu, lai tajos veiktu aizvien vairāk derīga, paliekama darba, lai tie nepanīktu un neaizietu postā mūsu bezdarbības un sabiedrības nosodījuma dēļ. Gluži otrādi, daudzos aspek­tos, kuriem pieskaros šai grāmatā, drīzāk esmu bijis pā­rāk iecietīgs.

Lai nu būtu kā būdams, visus tos, kuriem es liekos pārāk ass, aicinu atbraukt uz Džersiju un pateikt, ko esam darījuši aplam. Kritika mums palīdz attīstīties, un mēs no tās (cerams) varēsim kaut ko gūt.

Un pēdīgi — vai drīkstu atzīties? Esmu centies par tematu, kas man šķiet nopietns, runāt nopietni, tomēr mēģināju nopietnību mīkstināt, pastāstot anekdotiskus notikumus, kuri ilustrē manu domu un vienlaikus atklāj mana darba jautrās puses. Varbūt kāds iebildis pret to, ko pirmajā mirklī var uzskatīt par frivolu pieeju, tādam gribu vienīgi paskaidrot: ja manis paša un visu pārējo dzīvnieku — sākot ar politiķiem un beidzot ar pāviem — ērmotības man neliktos neatvairāmi komiskas, es nemaz nebūtu spējis ķerties pie tā darba, kuru daru. Pašreizējā situācija pasaulē, vērojot ar biologa acīm, ir tik draudīga un nākotne šķiet tik tumša, ka cilvēkam nepieciešami humora jāņtārpiņi, kas mazliet pagaismotu ceļu.

Visiem šajā grāmatā ietvertajiem piemēriem ir viena pamatdoma: tur­pinādams postīt dabu, cilvēks zāģē zaru, uz kura pats sēž, jo saprā­tīga dabas aizsardzība vienlaikus ir arī visas cilvēces aizsardzība.

Vinsents Zisvilers. Izmirušie un izmirstošie dzīvnieki

Mūsdienu Rietumu tehniskās kultūras galvenais trūkums ir tas, ka tā ieguvusi spēju ļoti īsā laikā pilnīgi iznīcināt dzīvību plašā apkārtnē, bet neapzinās daudzos blakusefektus, ko šī darbība izraisa.

Di. S. R. Eirs. Dabas aizsardzība un produktivitāte

Zooloģisko dārzu bioloģija ir pavisam jauna zinātne, un pašlaik daudzu zooloģisko dārzu vadītājiem nav pat nojausmas, ka tāda ek­sistē Dažā labā vietā neviens pats nedomā par to, cik svarīga loma mūsdienās ir zooloģiskajiem dārziem vai cik svarīgai tai vajadzētu būt.

Heini Hedigers. Cilvēks un dzīvnieks zooloģiskajā dārzā

Kaut kādā veidā es visu mūžu esmu bijis saistīts ar zooloģiskajiem dārziem. Jau pašā agrīnākajā bērnībā, kad man bija vēl tikai divi gadi un mūsu ģimene dzī­voja Centrālindijā kādā pilsētiņā, kas lepojās ar savu zvērnīcu, es esot bijis gluži ķerts uz dzīvniekiem. Divi lāgi dienā, kad mana nabaga auklīte apvaicājusies, kurp mēs varētu doties pastaigā, es esot vilcis viņu gar smirdošajiem krātiņiem, kuros mituši noplukuši eks­ponāti. Ja viņa mēģinājusi šajā rituālā kaut ko grozīt, es esot saniknojies un tik neganti bļāvis, ka mani brē­cieni bijuši dzirdami līdz Bombejai dienvidos un līdz pat Nepālas robežai ziemeļos. Ņemot to vērā, nemaz nejutos pārsteigts, uzzinājis no mātes, ka pirmais vārds, ko es esot iemācījies cik necik skaidri izrunāt, bi­jis zoo.

Un kopš viņiem laikiem tas man bijis mutē nemitīgi, skanējis visās sajūsmas un izmisuma niansēs.

Gluži dabiski, ka šī pirmā pieredze modināja manī ne­remdināmu vēlēšanos tikt reiz pašam pie sava zvēru­dārza. Un tā no divu līdz sešu gadu vecumam es centīgi gatavojos tai dienai, kad man piederēs dzīvnieku kolek­cija, — vācu kopā visu, ko vien varēju sadabūt, sākot ar mailītēm un beidzot ar mitrenēm, un šo radību aizvien lielākā skaitā iemitināju savā guļamistabā vai arī nēsāju līdzi. Ap to laiku mēs pārcēlāmies uz Grieķiju, kur es dzīvoju lielā brīvībā un varēju pilnā mērā nodoties savai kaislībai — savvaļas dzīvnieku vākšanai "un pētīšanai. Man lieti noderēja viss — no ūpja līdz skorpioniem. Vēlāk, atgriezies Anglijā, es sapratu: ja ceru jel kad mūžā tikt pie sava zooloģiskā dārza, man vispirms jāie­gūst zināma pieredze saskarē ar lielajiem dzīvniekiem, piemēraļp, lauvām, bifeļiem un žirafēm, kurus es, lai cik dedzīgi to vēlētos, tomēr nevarētu ievietot ne pagalmā, ne guļamistabā, nemaz jau nerunājot par kabatām. Tādēļ iesniedzu lūgumu un, man par lielu laimi, tiku pieņemts darbā Vipsneidas zooloģiskajā dārzā, kas ir Londonas zooloģijas biedrības filiāle Bedfordšīrā. Es kļuvu par zvēru kopēju praktikantu; tituls skanēja lepni, bet īste­nībā tas nozīmēja, ka esmu palīgstrādnieks, ko norīko visur, kur vien darāms kāds netīrāks darbs. Daudzējādā ziņā tas bija ideāls treniņš, jo iemācīja man (ja neko vairāk) vismaz to, ka nodarboties ar dzīvniekiem galve­nokārt ir darīt netīru, ļoti necilu darbu, taču tas man deva iespēju rast kontaktu ar daudziem brīnišķīgiem ra­dījumiem, sākot ar emu un beidzot ar ziloņiem. Aizgājis no Vipsneidas, nākamos desmit gadus pavadīju, vācot savvaļas dzīvniekus: es finansēju un pats vadīju desmit lielas ekspedīcijas uz dažādām pasaules malām, lai sa­vāktu dzīvniekus zooloģiskajiem dārziem.

Jau Vipsneidā un vēlāk četrās pirmajās ekspedīcijās manī sāka mosties šaubas par zooloģisko dārzu jēgu. Es neapšaubīju to nepieciešamību, jo biju un vēl joprojām esmu pārliecināts, ka zooloģiskie dārzi ir ļoti svarīgs iestādījums. Šaubas man uzmācās vienīgi par to, vai daudzi zooloģiskie dārzi ir pareizi noorganizēti un vai lielākā daļa šo dārzu kalpo savam īstajam mērķim. Pirms sāku strādāt Vipsneidā, es biju tāds zoomaniaks, ka man likās: pietiek kaut ar niecīgāko domiņu nokritizēt kādu zooloģisko dārzu, lai mani par sodu uz vietas nospertu zibens. Taču Vipsneidā un vēlāk dzīvnieku vācēja darbā gūtā pieredze (apmeklējot daudzus zooloģiskos dārzus) darīja manu prātu aizvien nemierīgāku. Un, jo vairāk vēroju, jo drošāk sāku secināt, ka parastajos vidusmēra zooloģiskajos dārzos ir daudz, ko kritizēt, ka daudz ko vajag kritizēt, lai zooloģiskais dārzs kā zinātniski nozī­mīgs institūts, kādam tam, pēc manām domām, jābūt, izkļūtu no strupceļa, kurā vairums bija iemaldījušies un no kura tie kopš savas pastāvēšanas sākumiem nemaz nebija centušies izkļūt. Taču kritizēt virves dejotāju, ja pats neesi gaisā uz virves šūpojies, bija pārāk vientie­sīgi, un tādēļ manī aizvien stingrāk nobrieda apņēmība tikt pašam pie sava zooloģiskā dārza.