DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Cik zemā līmenī zooloģiskie dārzi jau noslīdējuši sa­biedrības acīs, to es īsti konstatēju tad, kad redzēju, kā manas apkārtnes cilvēki reaģē, uzzinājuši, ko esmu no­lēmis darīt. Ja es būtu stāstījis, ka gatavojos atvērt plast­masas flakonu fabriku, dibināt popmūzikas ansambli, organizēt striptīza klubu vai uzsākt ko citu, kas nepār­protami nāktu par labu cilvēcei, sabiedrība to nešaubī­damās būtu novērtējusi ļoti atzinīgi. Bet zvērudārzu? Vietu, kurp vecāki bez sevišķa prieka ved bērnus, lai mazie varētu pajādelēt uz ziloņa un pārēsties saldē­jumu? Vietu, kur nebrīvē moka dzīvniekus? Es taču to ne­domājot nopietni? Kādēļ gan neko citu, bet tieši zvēru­dārzu?

Zināmā mērā es jautātājus sapratu un pat biju ar vi­ņiem vienisprātis. Uz viņu jautājumiem atbildēt nebija viegli, jo viņu izpratne par zooloģisko dārzu bija pavi­sam citāda nekā manējā. Visam pamatā ir fakts, ka pagātnē — un pat mūsu dienās — tikai nedaudzi cilvēki, tiklab zinātnieki, kā ari laji, prot pareizi novērtēt laba zooloģiskā dārza nozīmi. Gandrīz neviens to neuzlūko par nopietnu zinātnisku iestādi, un tikai retais izprot, ka zooloģiskais dārzs spēj pavērt milzu iespējas svarīgam pētniecības, dabas aizsardzības un audzināšanas darbam. So nezināšanu un neizpratni lielā mērā veicinājuši paši zooloģiskie dārzi, jo daudzos vadība neapzinās plašās zi­nātniskās iespējas un ļauj cilvēkiem vērtēt zvērudārzus kā izklaidēšanās vietu. Tādēļ nav jābrīnās, ka publika un visa zinātnieku brālība uzskata zooloģiskos dārzus par izpriecu iestādījumu — gan ne tik viegli pārvietojamu un arī ne ar tik interesantu programmu kā cirks, bet zi­nātniskās nozīmības ziņā apmēram tādā pašā līmenī. Vai­rums zooloģisko dārzu veicina šāda uzskata rašanos, jo lielākajai daļai cilvēku vārds «zinātnisks» ir sinonīms vārdam «garlaicīgs» un tādēļ nav cerību uz izpārdotu namu.

Taču zvērudārzs paver tādas iespējas, kādas nevar sa­gādāt neviens līdzīgs pasākums. Ideāls zooloģiskais dārzs būtu komplekss, kurā apvienots laboratorijas, zinātniskās pētniecības un dabas aizsardzības darbs. Mūsu zināšanas pat visparastāko dzīvnieku bioloģijā ir nožēlojami pa­viršas, un tieši tādēļ zooloģiskie dārzi var kļūt par ļoti vērtīgu avotu trūkstošās informācijas iegūšanai. Ka tādē­jādi iespējams atvieglot kādas sugas saglabāšanu sav­vaļā, par to nav šaubu, jo nevar runāt par sugas sagla­bāšanu, ja mēs nekā nezinām par tās dzīves funkcijām. Pareizi noorganizēts zooloģiskais dārzs rada visus priekš­noteikumus šādam darbam.

Ikvienam ir tīkamāk pētīt dzīvniekus savvaļā, taču dzīvnieku bioloģijā ir daudz aspektu, kas vieglāk izpētī­jami zooloģiskā dārza apstākļos, un ir pat tādi aspekti, kurus pienācīgi var izpētīt vienīgi tad, ja dzīvnieks at­rodas kontrolējamā vidē, teiksim, zooloģiskajā dārzā. Savvaļā, piemēram, ir gandrīz neiespējami precīzi no­teikt dzīvnieku grūsnības periodu vai diendienā izsekot mazuļu attīstībai, augšanai un tā joprojām. Tas viss labi novērojams zooloģiskajā dārzā. Tādēļ zvērudārzs, ja tas labi noorganizēts un tiek labi vadīts, ir neizsmeļama vēr­to tīgas informācijas krātuve, ja vien dzīvniekus novēro rūpīgi un rezultātus kārtīgi apkopo.

Liela loma zooloģiskajiem dārziem ir ari audzināšanā. Tagad, attīstoties milzīgajām pilsētām — megapolēm, mēs esam laiduši pasaulē jaunu paaudzi, kas aug bez iespējas papriecāties par suni, kaķi, zeltzivtiņām vai viļppapagaili, aug stāvgrūdām sastatītajos debesskrāpju zārkos, paaudzi, kas domā, ka piens rodas pudelēs, un neiepazīst ne govi, ne zaļo zāli, neapjauš sarežģīto sa­karību starp vienu un otru. Šai paaudzei vai tās pēcnācē­jiem vienīgi zooloģiskie dārzi varēs parādīt radījumus, kas atšķiras no viņu sugas, bet tāpat grib apdzīvot pla­nētu kā viņi.

Un vispēdīgi — zooloģiskie dārzi ir neiedomājami sva­rīgs faktors sugu saglabāšanā. Pirmkārt, vajadzētu pa­censties zvērudārza kontrolē pavairot iespējami daudz kādas sugas pārstāvju, tādā kārtā samazinot attiecīgo dzīvnieku skaita izsīkšanu savvaļā. Vēl svarīgāka ir iespēja radīt dzīvotspējīgu vaislinieku grupas tām su­gām, kuru populācija savvaļā bīstami sarukusi. Daudzi zooloģiskie dārzi to jau darījuši un dara ar labiem pa­nākumiem.

Līdztekus aptuveni tūkstotim dzīvnieku sugu, kam draud pilnīga iznīcība, no ļoti daudzām sugām palicis tik maz pārstāvju, ka obligāti jāsāk to ieaudzēšana pēc no­teiktas programmas un jāķeras pie daudz stingrākām faunas aizsardzības metodēm. Šajos gados esmu runājis ar daudziem cilvēkiem (arī zooloģisko dārzu direkto­riem), kuriem ir gaužām vājš priekšstats par kontrolētas dzīvnieku pavairošanas iespējām un tās nozīmi faunas saglabāšanā un lāgā nav pat ienākusi prātā doma par šāda darba nepieciešamību. Pēdējā laikā tomēr progresī­vākie zooloģiskie dārzi un reālistiskāk noskaņotie dabas aizsardzības kustības piekritēji sākuši domāt par zoolo­ģisko dārzu bankām dažu sugu saglabāšanai. Dēvēsim tās par kritiskā līmeņa sugām. Tas nozīmē: ja kādas dzīv­nieku sugas populācija noslīdējusi līdz kritiskajam līme­nim, visiem spēkiem jācenšas šo sugu saglabāt savvaļā, bet bez tam profilaktiskā kārtā jārada arī dzīvotspējīga vaislas dzīvnieku grupa kādā zooloģiskajā dārzā vai, vēl labāk, tieši šim nolūkam jāizveido īpašs vaislošanas centrs. Ja savvaļā dzīvojošajiem uzbruktu nediena, jūsu dzīvnieki būs drošībā. Vēl vairāk — Ja dabiskajā vidē šī suga pilnīgi iznīktu, tomēr paliktu kodols, no kura vēlāk piemērotās vietās iespējams sugu atjaunināt dzīvo­šanai savvaļā agrākajā areālā.

Šāda dzīvnieku pavairošana nebrīves apstākļos jau iz­rādījusies lietderīga un dažkārt pat līdzējusi paglābt no izmiršanas vairākas sugas, piemēram, milubriedi, sumbru, baltraibo govj antilopi, Havaju zosi un citas. Tomēr zoo­loģisko dārzu, kas ar to nodarbojās, bija maz, un tie va­rēja palīdzēt tikai nedaudziem dzīvniekiem. To dzīvnieku saraksts, kuriem, lai glābtos no iznīcības, vajadzīga cil­vēka palīdzība, drausmīgā ātrumā stiepās arvien garāks. Es sapratu — ja nesāksim veltīt vairāk uzmanības faunas saglabāšanai tieši šādā veidā, daudzām dažādu dzīvnieku sugām draud pilnīga iznīcība.

Vissvarīgāk, manuprāt, ir, lai jau pastāvošie zoolo­ģiskie dārzi šim ne uz mirkli neatliekamajam darbam pievērstos daudz lielākā mērā, nekā tas tiek darīts. Ik­vienam jaunizveidotam dārzam to vajadzētu uzskatīt par savu galveno uzdevumu. Pienācis laiks, kad nepiecie­šams atvērt nevis jaunus plašus, bet gan nelielus, spe­cializētus zooloģiskos dārzus, kas visus pūliņus, laiku un rūpestus ziedotu to dzīvnieku kontrolētai pavairošanai, kuriem palīdzība sevišķi nepieciešama. Svarīgi ir ari, lai šāds dārzs spētu palīdzēt saglabāt eksistenci šķietami neinteresantiem un nepievilcīgiem dzīvniekiem, par ku­riem parasti maz liekas zinis, jo tie nav «kases gabali»; šādā dārzā varētu pievērsties apdraudēto sugu pārstāvju vairošanai (vismaz tik ilgi, līdz populācijai vairs nedraud briesmas) un dzīvotspējīgu vaislas grupu izveidošanai. Tad šāds dārzs būtu ne tikai patvērums dzīvniekiem, bet arī pētniecības centrs un, kas vissvarīgāk, lieliska izmē­ģinājumu stacija. Dzīvnieku, it īpaši retu un vāru dzīv­nieku, turēšana un kopšana ir māksla, kas jāmāca un jāmācās. Diemžēl agrāk (un daudzos zooloģiskajos dār­zos vēl šobaltdien) ļaudis, kurus pieņem darbā dzīvnieku kopšanai un uzraudzīšanai, ir tādi, kas savas apšaubā­mās «dotības» daudz labāk varētu likt lietā citur.