DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Sākuma stadijā mūsu zooloģiskais dārzs nebija nekāds krāšņais. Dzīvnieku novietnes, kaut arī savam mērķim atbilstošas, neizskatījās diezcik pievilcīgas, bet tur bija vainojami mūsu ierobežotie naudas līdzekļi, tādēļ cerē­jām, ka, pieņēmušies spēkā un turībā, varēsim tās aiz­stāt ar jaunām. Arī zooloģiskā dārza tapšanas laikā man bija jārūpējas par naudas pelnīšanu gan iztikai, gan aiz­devuma atmaksai. Lai iegūtu vielu rakstīšanai, vajadzēja atkal doties ekspedīcijās, un man pašam tas, protams, šķita gaužām jauki, jo nu es pirmo reizi mūžā skaidri zināju, kas notiks ar maniem dzīvniekiem (kā tos kops un novietos) pēc tam, kad būšu tos atvedis. Taču braukt ekspedīcijā nozīmēja atstāt zooloģisko dārzu, kurš īste­nībā bija vēl nepiedzimis bērns, direktora valdīšanā un pārziņā. Un drīz vien sapratu, ka daru drausmīgi aplam. Atgriezies no pirmās ekspedīcijas, redzēju, ka jāatsakās no nākamās, ko biju iecerējis, un pašam jāpārņem dārza vadība, lai pasākums nepiedzīvotu bankrotu. Turpmākie divi gadi bija, maigi izsakoties, ļoti grūti, jo vajadzēja aizņemties vēl vairāk naudas, ja negribēju pieredzēt sava lolojuma bojāeju, tikko tas sāk veidoties, un bez tam nācās turpināt rakstīšanu, lai nopelnītu iztiku un sāktu atmaksāt parādus, kas bija pieņēmuši pavisam netīkamus apmērus.

Man bija laimējies jau pašā sākumā sakomplektēt ļoti strādīgu un aizrautīgu cilvēku štatu. Bez viņiem mans pasākums neapšaubāmi būtu iznīcis dīglī. Es viņiem iz­skaidroju finansiālās grūtības un norādīju, ka mēs ne mirkli nevaram būt droši, vai izdosies dārzu nostādīt uz kājām, un ka viņiem būtu daudz izdevīgāk iet projām un strādāt vietā ar pieklājīgu algu un nodrošinātu nā­kotni. Būšu viņiem mūžam pateicīgs par to, ka visi izšķī­rās par palikšanu, un pēc ilgām mokām un uztrauku­miem, pēc daudzām nestundām, kad mēs vārda vistiešā­kajā nozīmē nezinājām, vai spēsim savu zooloģisko dārzu noturēt pat līdz nedēļas beigām, mums tomēr izdevās to ievirzīt atpakaļ sliedēs. Sākumā ļoti lēni, bet tad arvien straujāk tas sāka plaukt un vērsties plašumā. Trīs gadus mēs rāvāmies melnās miesās, veidodami pamatus nākot­nes celtnei.

Mūsu zooloģiskais dārzs bija nostiprinājies. No ienāku­miem, ko ieguvām par biļetēm, tas gadiem ilgi būtu va­rējis pastāvēt kā necils, neliels zvērudārzs, bet neba tāds bija mans nodoms, to dibinot. Šādu neievērojamu «sētas puses» zooloģisko dārzu bija pārpārēm, un nekas lietde­rīgs tajos netika darīts. Ja vēlējos dārzu paplašināt un pārvērst par to, ko biju iecerējis, man bija nepieciešami līdzekļi no ārpuses. Vienīgā iespēja tos iegūt bija pār­vērst dārzu par zinātnisku trestu.

Kā vēlāk uzzināju, Amerikā tresta vārdu parasti lieto, lai apzīmētu kredītiestādes, organizācijas naudas sadalei. Turpretim Anglijā par trestiem dēvē arī apvienības vai klubus, kuri gan vairāk ieinteresēti naudas iegūšanā nekā sadalē. Es gribēju dibināt zinātniska tipa trestu, kuru varētu klasificēt kā filantropisku institūtu, kas nenes pelņu un tādēļ netiek aplikts ar ienākuma nodokli, turklāt vēl bauda priekšrocību, ka drīkst pieņemt labprātīgus ziedo­jumus no saviem atbalstītājiem, nemaksājot nodokli, kuru jau automātiski samaksājis ziedotājs.

Tresta statūtus un nolikumus izstrādāja vesels pulks juristu un rēķinu pratēju, kuru apsvērumos parastais cilvēks nespēj tikt gudrs. Nolēmām to nosaukt par Džer­sijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu. Pēdīgi iz­kristalizējās tresta mērķi, un tie bija šādi:

Popularizēt visā pasaulē interesi par savvaļas dzīv­niekiem.

Kontrolētos apstākļos izveidot vaislas grupas no to sugu dzīvniekiem, kurām savvaļā draud iznīcība.

Organizēt īpašas ekspedīcijas, lai glābtu nopietni apdraudētas dzīvnieku sugas.

Pētījot šo dzīvnieku bioloģiju, uzkrāt un apkopot datus, kas palīdzētu aizsargāt apdraudētās sugas savvaļā.

Tresta līdzdalībnieku sākotnējais sastāvs izveidojās visai kuriozā kārtā. Gluži dabiski, ka jau tad, kad tikko sāku rakstīt grāmatas, man no prāta neizgāja iecerētais zooloģiskais dārzs, kuru vēlāk varētu pārvērst par trestu, un tādēļ biju rūpīģi sakārtojis gadu gaitā saņemtās at­zinīgās lasītāju vēstules. Man likās, ikviens, kam pa­tīk manas grāmatas un kas papūlējies man par to at­rakstīt vēstuli, droši vien būs ar mieru kļūt par tresta dibināšanas līdzdalībnieku. Tādēļ, kad trests bija nodi­bināts un proklamēts, es personiski rakstīju šiem cilvē­kiem un lūdzu, vai viņi nebūtu ar mieru mūs atbalstīt. Mums par lielu prieku, vairums tiešām piekrita. Tā ra­dās tresta līdzdalībnieku kodols.

Taču bija vēl viena ļoti svarīga problēma, ko vaja­dzēja atrisināt, pirms trests pārņēma dārza vadību, proti, parāds, ar kura palīdzību bija radīts tas, kam jākļūst par tresta galveno mītni. Es sapratu: ja šāds trests tiek nodibināts, lai vēlāk izvērstos par zinātniski nozīmīgu organizāciju, tas nedrīkst pūrā saņemt līdzi parādu trīs­desmit piecu tūkstošu mārciņu apmērā, jo ar tādu nastu tas nevarētu ne plaukt, ne zelt. Man bija tikai viena iz­eja: pārņēmu visus parādus savā kontā. Tas nozīmēja — kad juridiskās' formalitātes bija nokārtotas un trests sāka darboties, es zooloģisko dārzu ar visu, kas tajā at­

radās, parādu nenoslogotu nodevu tresta pirmajiem līdz­dalībniekiem un valdei.

Nu jau pagājis divpadsmit gadu kopš tās dienas un trests izaudzis par žirgtu bērnu. Es tīšām to nosaucu par bērnu, jo priekšā vēl garš ceļš, taču mums ir krietns pamats, uz kura būvēt pārējo. Sājos divpadsmit gados esam daudz paveikuši. Dzīvnieku sākotnējo sastāvu, kas bija parasta zooloģiskā dārza jauktā kolekcija, esam visai plašā mērā nomainījuši pret dzīvotspējīgām apdraudēto sugu vaislas kolonijām, tādēļ mūsu kolek­cijā tagad sugu ir mazāk, toties tās pārstāvētas ar lie­lāku skaitu indivīdu, kā tas jau pašā sākumā bija iece­rēts. Vaislas rezultāti (attiecīgi mūsu zooloģiskā dārza apmēriem) ir teicami, mums ir diezgan daudz tādu sugu, kuru pārstāvjus nebrīvē izdevies ieaudzēt pirmo reizi (tas nozīmē, ka esam apguvuši jaunu tehniku), un vēl jo svarīgāk ir tas, ka esam izaudzējuši daudzu reti sasto­pamu un savvaļā apdraudētu sugu dzīvniekus. Mūsu zinātnisko pārskatu sistēma ieguvusi jūtamu nozīmi, un mūsu gada pārskats (kuru piesūta visiem tresta līdzda­lībniekiem) izvērties par vērtīgu zinātnisku dokumentu. Mūsu dzīvnieku kolekciju tresta galvenajā mītnē Lezog- ras muižā šai laikā paguvuši apskatīt vairāk nekā divi miljoni apmeklētāju, un tresta līdzdalībnieku skaits pie­aug ar katru gadu; un ar katru gadu mēs topam spēcī­gāki gan zinātniski, gan finansiāli.

Nesen biju Amerikā, lai iepazītos ar Starptautisko savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu — radniecīgu or­ganizāciju, kas dos mums iespēju paplašināt darbības sfēru sugu saglabāšanā. ŠI organizācija ne tikai atbal­sta mūsu darbu Džersijā, bet, kas ir vissvarīgākais, arī palīdz mums to popularizēt visā pasaulē. Džersijas trests kopā ar šo radniecīgo organizāciju paveicis nozīmīgu zi­nātnisku darbu visās pasaules malās. Mēs esam palīdzē­juši ar padomiem un naudu tādu projektu realizēšanai kā nesen- no jauna atklāto pundurcūku un Mazo Antiļu salās sastopamo apdraudēto papagaiļu sugu audzēšana, esam vadījuši glābšanas ekspedīcijas uz Sjeraleoni un Meksiku, lai savāktu vaislas grupu tādu apdraudētu sugu kā vulkāntruši pavairošanai, un tā joprojām.Džersijā mūs pa vecam paradumam pazīst kā «zoolo­ģisko dārzu». Tas arī ir pareizi, tikai mūsu zooloģiskais dārzs ir citāds. Mums ir stingri nosprausti mērķi un