DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Jaunais krātiņš, kaut arī piecdesmit reižu lielāks, dzīv­niekam pirmajā brīdī nešķiet solām visus minētos la­bumus. Tas sola vienīgi to, par ko tik ļoti uztraucas cil­vēki, proti, lielāku brīvību. Bet dzīvnieks nepavisam to nevēlas; viņš vēlas drošu patvēru un to atrod šaurajā ceļojuma krātiņā. Daudzreiz ceļojuma krātiņš jāatstāj lielajā zooloģiskā dārza krātiņā vairākas dienas, pat ne­dēļas, līdz konservatīvais un piesardzīgais radījums būs ar mieru iekļaut lielo krātiņu savā teritorijā. Pat tad, kad viņš jau akceptējis lielo krātiņu, viņš šķietamu briesmu brīžos tomēr taisnā ceļā steidzas uz šauro mi­tekli, jo uzskata to par savām īstajām mājām.

Reiz ekspedīcijas laikā Rietumāfrikā mēs dabūjām da­žus mazos bušbēbijus. Mums viņus atnesa kāds med­nieks pēdējā' brīdī, kad jau devāmies ceļā, lai laikus sasniegtu kuģi; es zvēriņus gan nopirku, taču to ievie­tošanai atradu vienīgi senlaicīgu no klūgām pītu zivju murdu, kādus lieto iezemieši; tas bija apmēram divas pēdas garš un sešas collas diametrā. Par laimi, mazie bušbēbiji ir vissīkākie savā ģintī (apmēram stingrā diētā turēta zeltainā kāmja augumā), tādēļ mana trijotnite gluži labi ietilpa murdā, kuru es izpopēju ar sausām ba­nānu lapām. Mazie bušbēbiji ir visglītākie galago — burvīgi radījumiņi ar lielām, tumšām acīm, glezni vei­dotām ausīm, pelēkzaļu kažociņu; viņi kustas strauji un viegli — kā vēja nestas pūkas.

Kad sasniedzām piekrasti (jau pēc trim dienām), es saviem mazajiem bušbēbijiem uztaisīju labu krātiņu un pārvietoju viņus tur. Par laimi, netiku aizmetis zivju murdu, jo bušbēbiji, tikko pārcelti jaunajā krātiņā, sāka nīkuļot. Viņi liedzās pieņemt barību, nelaimīgi ierāvās guļvietā un, raudzīdamies manī lielām, bēdīgām acīm, izskatījās kā trīs trimdā izdzītas laumiņas. Es izmisumā neattapu nekā cita kā novietot tos atpakaļ murdā, kur tie tūdaļ atdzīvojās, pieņēma barību un atkal izturējās normāli. Ceļā uz Angliju murds (kas nebija domāts šā­dai lietošanai) pamazām sāka irt, un mums vajadzēja to vietvietām sasaistīt ar auklām, lai tas neizjuktu pavi­sam. Nonākuši galā, bušbēbiji visi kā viens noniecināja zooloģiskā dārza krātiņu, kurš bija apmēram piecdesmit reižu apjomīgāks par murdu, un lielā stūrgalvībā liedzās atstāt ierasto mājokli. Vajadzēja vien piekārt murdu krātiņā pie sienas, un bušbēbiji nodzīvoja tajā veselu gadu, pirms uzdrošinājās spert soli jaunajā mitekli. Un ari tad viņi lielāko dalu laika pavadīja murda paliekās, sīksti pretodamies visiem mūsu centieniem pieradināt viņus pie plašāka, ērtāka un higiēniskāka groza. Beidzot pēc diviem gadiem murds galīgi saira, taču pa šo laiku mazie spītnieki pēdīgi bija pieraduši pie jaunā mājokļa.

Dzīvnieks, kuru dēvē par maisvaigu žurku, pievērsa manu uzmanību parādībai, ko var dēvēt par «ceļojuma teritoriju», un vienlaikus deva iespēju konstatēt, cik aukstasinīgi daži dzīvnieki uzņem nebrīvi. Maisvaigu žurkas ir pelēki grauzēji apmēram pusaugu kaķa lie­lumā, tās bieži sastopamas Rietumāfrikā. Pēc dabas šīs žurkas ir diezgan flegmātiskās, bet, tāpat kā lielākajai daļai dzīvnieku, arī tām piemīt savi niķi un stiķi. Rak­sturīga to īpašība ir absolūta bezbailība, jo neesmu vēl sastapis nevienu maisvaigu žurku, kas nemēģinātu ne­ganti iekost, kaut arī dara to it kā garlaikoti, nepievēr­šot jums sevišķu uzmanību. Franču valodas termins en passant (garām ejot) laikam būtu šai darbibai vispiemē­rotākais apzīmējums.

Vēl viens interesants, ļoti mulsinošs maisvaigu žurku paradums (par kuru man tolaik nebija ne jausmas) ir savākt milzīgajos vaigu maisos visu barību, kuru tās vienā ēšanas reizē nespēj notiesāt, un aiznest to uz gu- ļamtelpu. Kad biju ieguvis savu pirmo maisvaigu žurku (kopā ar pirmo kodienu), es mīļu prātu atstāju tās gu- ļamtelpu mierā, tomēr jau pašā sākumā man likās, ka dzīvnieks nekad nav pietiekami paēdis. Barības trauks allaž bija iztīrīts līdz pēdējam krislītim un žurka no guļamtelpas noraudzījās manī ar skumju pārmetumu acīs, drebinādama kuplās ūsas un izskatīdamās kā pa­vārdzis grauzēju kārtā iemiesojies Olivers Tvists.

Es izmisis stūķēju krātiņā aizvien vairāk barības, līdz kādā jaukā dienā žurka mani sagaidīja, tupēdama ne­vis guļamtelpā, bet ārpusē. Kad pārbaudīju šīs neparas­tās uzvedības cēloni, atradu guļamistabu tā piestampātu ar barību, ka žurkai pašai tur vairs nebija vietas. Tajos laikos es vēl biju jauns un nepieredzējis un, kaut arī zināju, ka maisvaigu žurkas guļamtelpu labāk neaiz- tikt, man ne prātā nebija ienācis, ka tur tiks uzkrāta barība, kas pūstot izplatīs nejauku smirdoņu. Samazi­nāju žurkai barības devu un varmācīgā kārtā uzbruku tās guļamtelpai apmēram ik pa desmit dienām. Otrreiz tīrot guļamtelpu, atradu, ka, par spīti samazinātajai de­vai, tur tomēr bija savākts krietni daudz barības, kas nozīmēja, ka es žurku joprojām baroju pārāk bagātīgi. Tādēļ vēl samazināju mīksto barību, piemēram, banā­nus un azimīnu, kas tik ātri pūst, toties sāku dot vairāk batātu un zemesriekstu, kurus žurka varēja šķūrēt savā midzenī, cik tīk. Ar to pašu problēma, šķiet, bija atri­sināta.

Taču drīz vien maisvaigu žurka izspēlēja tādu stiķi, par kuru man iznāca krietnu brīdi palauzīt galvu. Kādu vakaru devos izmēzt žurkas guļamtelpu un ieraudzīju, ka tā tukša — bija palicis vienīgi barības krājums ba- nanu lapu migā. Guļamtelpas aizmugures sienā bija iz­grauzts glīts caurumiņš, un, runājot ar viena mana dzīv­nieku kopēja afrikāņa vārdiem, «tas nolādētais zvērs pazudis kokos». Ar parasto sakāmvārdu, ka darbs māca darītāju, izteicis sev līdzjūtību par savu muļķību, es, tā sakot, liku aiz auss, ka turpmāk visām maisvaigu žurkām krātiņi jāizsit ar skārdu. Nākamajā rītā gribēju paņemt krātiņu un aiznest galdniekam, lai viņš to iz­dara, un tad ieraudzīju savu maisvaigu žurku saritinā­jušos guļam migā.

Pirmajā brīdī negribēju ticēt pats savām acīm. Tas taču pārāk skaidri runāja pretī visu dzīvnieku mīļotāju sprediķiem. Savvaļas dzīvnieks no laba prāta atgriezies nīstajā gūstniecībā… Kaut kas nedzirdēts! Liku savu maisvaigu žurku pilnīgi mierā un sāku to novērot. Ik vakaru tā iznāca krātiņā, pieēdās un padzērās, cik vēders prasīja, un pēc tam visu, ko nebija spējusi apēst, svi­nīgi stiepa uz guļamtelpu vaigu maisos, kas bija pietū­kuši kā cilvēkam, kurš slimo ar cūciņu. Kad viss bija nolikts pie vietas, žurka (ar milzīgu čabināšanu un vi­sādu izdarīšanos) sāka post guļvietu. To paveikusi, viņa piegāja pie guļamtelpas sienā izgrauztā cauruma, paos­tīja gaisu, aizgāja atpakaļ, vēl mazliet pačubināja guļ­vietu un tikai tad vēlreiz devās pie cauruma un izlīda ārā nakts tumsā. Pēc divarpus stundām žurka atgriezās. Bez aplinkus ceļiem viņa devās tieši uz guļamkambari, mazliet ieturējās un nogulēja saldā miegā līdz rītam.

Turpmākajos divos mēnešos tas atkārtojās ik nakti. Tad man vajadzēja pārcelt nometni apmēram simt piec­desmit jūdžu tālāk, "un es ar ziņkārību gaidīju, kā mana žurka reaģēs uz teritorijas maiņu. Ceļojuma laikā aizsitu caurumu ar skārda gabalu, bet, tiklīdz bijām iekārtoju­šies jaunajā nometnē, es skārdu noņēmu. Maisvaigu žurka ar augsta ierēdņa aukstasinību uzskatīja ceļojumu par gluži dabisku parādību un bez minstināšanās tūliņ saposa gultu, sagādāja barības uzkrājumus un atsāka nakts klaiņojumus pa mežu. Tā turpinājās līdz tam lai­kam, kamēr mēs nokļuvām uz kuģa, lai dotos uz Eiropu. Nu gribot negribot vajadzēja izsist krātiņu ar skārdu, jo man bija skaidrs: lai cik labvēlīgi pret mums izturējās kuģa kapteinis, manas žurkas klejojumi naktī viņam to­mēr pa prātam nebūtu. Žurka, šķiet, saprata, ka šis pe­riods viņas dzīvē beidzies. Tā itin omulīgi iekārtojās jau­najos apstākļos, un es mierīgu un priecīgu prātu varu piebilst, ka šī žurka veselus desmit gadus nodzīvoja zoo­loģiskajā dārzā, kurā viņu iemitināja.