DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Ir pienācis laiks zooloģiskajiem dārziem just daudz lielāku atbildību par krātiņu projektēšanu. Krātiņi jā­projektē ar apdomu un garantiju, lai no dzīvnieka vaja­dzību aspekta tie būtu pareizi, lai tie dotu iespēju dzīv­niekam justies savā mītnē maksimāli dabiski un vien­laikus būtu viegli kontrolējami un kopjami tiem cilvē­kiem, kuru aprūpē dzīvnieki atrodas. Tad katrs krātiņš kļūtu it kā par eksperimentālu laboratoriju un nebūtu, kā tas ir tagad, nemākulīgi projektēta kaste, kurā dzīv­nieks ievietots, lai publika viņu varētu labāk apskatīt.

Bīstos, ka vairums zooloģisko dārzu krātiņu to iemīt­niekiem ir bioloģiski nepiemēroti. Daudzos gadījumos tā nav zooloģiskā dārza vaina, jo jāiztiek ar krātiņiem, kuri projektēti un būvēti ļoti sen, kad par dzīvnieku vajadzī­bām nebija zināms tas, kas mums zināms šodien, būvēti tad, kad tikko vēl sākās nojausma par tādiem jēdzieniem

kā teritorija, bēgšanas distance, stresa faktori un tā jo­projām. Taču arī mūsu dienās vēl konstruē, turklāt par milzu naudu, neiedomājami drausmīgus veidojumus. Mo­rāli tie ir pilnīgi nederīgi, un tiem nav nekāda attaisno­juma. Piemēram, antilopju mītnes, kas līdzinās visai ze­mas kvalitātes publiskajām tualetēm; krātiņi lido'tājput- niem, kur pat pterodaktils nejustos mājīgi; milzu pavil­joni, kur komplicēti mehānismi aizņem trīsreiz vairāk platības nekā dzīvniekiem atvēlētā vieta; mītnes dažā­dām dzīvnieku grupām, kur, izmisīgi cenšoties parādīt pēc iespējas vairāk sugu, katram atsevišķam pārstāvim paliek minimāla telpa. Esmu redzējis īstās šausmu lietas zooloģiskajos dārzos visās pasaules malās. Esmu redzējis gibonu krātiņu, kur daudzus mēnešus no vietas pērtiķu vienīgā izkustēšanās iespēja bija rāpšanās pa virvi un lēkāšana pa lielām betona blīvām, kurās izveidoti do­bumi — tā bija tāda ērmība, kas pavedināja uz domu, ka krātiņa projektētājs gribējis sacensties (turklāt ne visai veiksmīgi) ar dažām Henrija Mūra nevienam neiz­protamajām skulptūrām. Dobumi šajos vertikālajos pe­lēkajos akmeņos acīmredzot bija iecerēti patvērumam sliktā laikā. Esmu redzējis ziloņu mītnes ar tik šauru gaņģīti kopējam, pa kuru nav iespējams izdzīt ķerru, un, manuprāt, nebūs nepieciešams atgādināt, ka ziloņu grupā, lai cik burvīgi ir šie dzīvnieki, katrs grupas lo­ceklis dienā saražo tik daudz mēslu, ka bez ķerras iztikt nav iespējams. Esmu redzējis sīko zīdītāju mītni, kuras aizmugurē kalpotājiem bija atstāts astoņpadsmit collu plats gaitenītis, tādējādi izslēdzot no dzīvnieku kopēju saimes jebkuru korpulentāku cilvēku.

Nesen man gadījās būt putnu novietnē, kuras celšana bija izmaksājusi tādu naudu, ka man mati slējās stāvus. Kad apvaicājos, kā viņi vajadzības gadījumā šajos milzu būros saķer saslimušos putnus, man atbildēja, ka tā pa­tiesi esot grūta problēma. Vienīgais, ko viņi spējuši iz­domāt, esot notriekt putnu pie zemes ar silta ūdens strūklu no šļūtenes. Man likās — ja jau ķeras pie šādiem šoka paņēmieniem, tad tikpat labi varētu izmantot arī bisi; gala rezultāts būtu apmēram tāds pats. Šī putnu mītne bija nevainojams antropomorfiskās arhitektūras . paraugs: vismodernākā celtne, ja runā par putnu parā­dīšanu, un no publikas viedokļa taisni lieliska. Neesmu sevišķi pārliecināts, ka tā bija tikpat nevainojama no putnu viedokļa, kaut arī, jādomā, tieši putniem tā bija būvēta.

Redzēju pēc moderna projekta tikko iekārtotu div- kupru kamieļu aploku; vienīgā barjera, kas kavēja dzīv­niekus nokļūt pie publikas, lai tie varētu ar kamieļiem piemītošo šarmu kost un spert, cik tīk, bija astoņpadsmit collas augsts pakāpiens. Man apgalvoja, ka tas esot pil­nīgi pietiekams šķērslis, jo kamieļi nelabprāt kāpjot lejup. Būtu interesanti uzzināt, vai kamieļiem pašiem arī tas bija zināms, kad viņus pārveda uz jauno aploku.

Tā kā betons ir viena no lētākajām izejvielām būvnie­cībā, tas ļoti plaši tiek izmantots zooloģisko dārzu celtņu projektos. Tomēr, šķiet, gandrīz nevienam neienāk prātā, ka betonu var nomaskēt un nepavisam nav nepieciešams censties panākt, lai ikviena zooloģiskā dārza celtne iz­skatītos tā, it kā tas būtu cietoksnis, kuram jānoturas pret veselu armiju. Betons, nokļuvis īstajās rokās, ir ļoti labs un derīgs būvmateriāls, bet no šās necilās vielas visas pasaules zooloģiskajos dārzos ir sabūvēts nesalīdzi­nāmi vairāk drausmīgu celtņu nekā no jebkura cita ma­teriāla. Manuprāt, tas bija Lubetkins, kurš trīsdesmitajos gados šo nedarbu uzsāka ar veselu sēriju zooloģisko dārzu projektu, kas iedveš šausmas ar savu nederīgumu un neglītumu. Kopš tā laika, liekas, betons un zooloģiskā dārza celtnes kļuvuši par sinonīmu. Austrālijā kāds zoo­loģiskā dārza direktors tik ļoti aizrāvās ar šo burvju materiālu, ka izmantoja vairs vienīgi to. Drīz vien viņa zooloģiskais dārzs kļuva līdzīgs vispārblīvētākajām un līdz ar to visnepievilcīgākajām Itālijas kapsētām. Par šo cilvēku kāds mans draugs, ļoti jauks franču ornitologs sacīja: «Visļaunākais jau nav tas, ka X'kungam ir slikta gaume, bet gan tas, ka viņam vispār nav gaumes.»

Amerikas rietumu krastā kāda pilsēta (no kuras gan varēja gaidīt vairāk) uzdeva arhitektam (no kura arī varēja gaidīt vairāk) izgatavot projektu zooloģiskajam dārzam. Šis vīrs, kurš bija dziļi iemīlējies cementā un tā pusbrālī dzelzsbetonā, turklāt apveltīts ar huņņu kara­vadoņa Atilas mākslinieciskajām dotībām, izveidoja zoo­loģisko dārzu, kas savā drausmībā pārspēja visu līdz tam radīto. Viņš izlietoja tik daudz betona tik daudziem pilnīgi nederīgiem krātiņiem, ka, par to domājot, prāti jūk. Rokas niez vien to visu nojaukt un celt no jauna, bet ko lai iesāktu ar milzīgajām betona grēdām? Šādu darbu varētu salīdzināt vienīgi ar* mēģinājumu nojaukt piramīdas. Visvairāk mani šai zooloģiskajā dārzā pār­steidza krātiņš, kas sastāvēja no dziļas, zemē izbūvētas alas ar kaut ko salai līdzīgu (arī betons!) vidū. Uz salas atradās tāda kā deformēta no betona celta eskimosu jurta. Viss kopumā atgādināja vienu no nepievilcīgāka­jām vietām Haibera kalnu pārejā Afganistānā. Arhitekts nebija Jāvis meistarprojektu ne mazākā mērā ietekmēt savai dekoratora tieksmei, un betons skatītājam atklājās visā godībā, to nemaitāja ne krāsojums, ne bareljefi, ne citādi kompozicionāli rotājumi. Man ieteica uzminēt, kādiem dzīvniekiem šī ērmotā zemes ala izbūvēta, un es, cerēdams, ka būšu pareizi trāpījis, nosaucu tādus radīju­mus kā paviāni, krēpjaitas un citi, kas pēc dabas ir stoiķi un varētu samierināties ar šādu krauju un vienmuļu ap­kārtni. Taču biju kļūdījies. Šis drausmais betona cietums, kurā nebija neviena koka, bija uzcelts par pasakainu naudu, lai tur iemitinātu orangutanus, kas vairāk nekā jebkuri citi cilvēkpērtiķi mīl dzīvot kokos. Slavenais Singsinga cietums šim nolūkam būtu bijis piemērotāks, jo tur vismaz būtu restes, pa kurām pakāpelēt.

Un, it kā nabaga dzīvniekiem un personālam vēl ne­pietiktu ciešanu, ko tiem sagādā arhitekts, pēdējā laikā kā suņsēnes savairojušies tā sauktie zooloģisko dārzu konsultanti. Šie šķietami nevainīgie sārtvaidži, kas medī baros, iegalvo, ka izplānošot pilsētas apstākļiem piemē­rotu zooloģisko dārzu, turklāt iekārtošot visu uz to la­bāko, sākot ar ziloņu mītni un beidzot ar delfināriju. Viss būšoj gatavs vienā mirklī, lieciet tikai naudiņu galdā! Domāt par to, kāds zooloģiskajam dārzam būs mērķis, viņi, protams, neņemas, bet, galu galā, zooloģiskajiem dārziem taču nav vajadzīgs nekāds mērķis; zooloģiskie dārzi ir prestiža lieta. Ja jūsu pilsētai nav sava zoolo­ģiskā dārza, tā atpaliek no kaimiņu pilsētas. Vēl ļau­nāk — ja visā jūsu valstī nebūs zooloģiskā dārza, jūsu tautu sāks uzskatīt par mazattīstītu.