DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Iekšējie krātiņi bija no plastmasas, 122 centimetrus gari, 91 centimetru plati, 152 centimetrus augsti un pro­jektēti tā, lai dzīvniekam būtu viss, kas tam vajadzīgs (kaste migai, plaukts, plaša telpa ar ierīcēm, pa kurām kāpelēt, infrasarkanās spuldzes utt.), un lai būtu viegli telpu apkopt. Plastmasas grīda, piemēram, ir ieslīpa un tādēļ viegli tīrāma. Guļamkastē iespējams dzīvnieku ieslodzīt, kaste ir izceļama, un tā dzīvnieku var transpor­tēt, to pārāk nenobiedējot. Kopš mūsu zvērudārza pastā­vēšanas pie mums piedzimuši trīspadsmit sugu pundurpērtiķi un mēs esam iemācījušies tos pareizi turēt. Sās grāmatas rakstīšanas laikā mums ir skaistākā un plašākā šo valdzinošo un apdraudēto primātu kolekcija Eiropā, un mēs ceram savas kolonijas vēl paplašināt un pilnīgot.

Būvējot jaunas celtnes dzīvniekiem un cenšoties uzla­bot vecās, agrāk projektētās, zoologs visu laiku ekspe­rimentē. Un gandrīz neizbēgami arī kļūdās. Viņš, pro­tams, cenšas kļūdas konstatēt jau rasējumā, bet viena otra tomēr ikreiz iezogas. Projektējot zooloģiskā dārza celtnes, mēs mācāmies no kļūdām, un atliek vienīgi ce­rēt, ka tās nebūs pārāk nopietnas. Piemēram, stikla iz­mantošana. Sis materiāls, kaut arī dārgs, manā uztverē tomēr ir vislabākais iebūvēšanai dzīvnieku krātiņos. Tas piešķir krātiņam telpiskumu (brīvības izjūtu, ja jums tā labāk patīk), kas ir pa prātam gan dzīvniekam, gan ap­meklētājam. Jūs varat redzēt un aplūkot dzīvnieku bez vizuālās režģu vai stiepļu barjeras. Taču, nemaz neru­nājot par cenu, stiklam ir arī savas sliktās puses, un

visjaunākais ir tas, ka stresa brīžos dzīvnieks bieži vien aizmirst, ka stikla siena eksistē.

Kad būvējām jauno iekštelpu mītni saviem līdze­numu tapiriem, ielaidām sienā divus vitrīnstikla paneļus, lai publika varētu tapirus redzēt. Starp tiem atradās dur­vis personāla lietošanai; durvju augšpuse bija no trīsce- turtuaļcollu bieza stikla ar stiepļu stiegrojumu. Vairākus gadus tapiri dzīvoja mierā un laimē, it kā pilnīgi apzi­nādamies, ka stikla paneļi ir, kaut arī neredzama, tomēr necaurejama barjera. Taču tad pēkšņi tapiriene Junona, vai nu no kaut kā izbijusies (nevarējām gan iedomāties, no kā), vai arī sapnī bēgdama no jaguāra — lai nu bijis kā būdams —, ne mirkli nevilcinoties, metās nevis lielajā stikla sienā, bet gan durvju augšdaļas ar stieplēm stieg­rotajās rūtis. Mēs vēl šodien nevaram vien nobrīnīties, kā viņa toreiz nenolauza sprandu. Vēl brīnumaināk bija

mītne

tas, ka viņa nedabūja galu arī no savainojumiem, pirms mums viņu pusjūdzi no mājām pēdīgi izdevās sagūstīt un anestezēt. Taču vislielākais brīnums notika, kad šī sešus mēnešus grūsnā tapiriene, kaut brūces vēl nebija lāgā aizdzijušas, bez sarežģījumiem laida pasaulē apa­ļīgāko un veselīgāko mazuli, kāds jebkad mūsu zoolo­ģiskajā dārzā piedzimis.

Stikla otra ļaunā puse ir Homo sapiens reakcija, no­kļūstot tā tiešā tuvumā. Mūsu dienās noteiktam apmek­lētāju kontingentam stikla siena, aiz kuras atrodas dzīv­nieks, nozīmē nepārprotamu vilinājumu ietriekt stiklā ķieģeli. Mums Džersijā, par laimi, tas vēl nav gadījies. Līdz šim mums patrāpījušies vienīgi bruņnieciski jau­nekļi, kas vēlas savām sirdsdāmām pierādīt, ka briljants viņu gredzenā ir īsts, un iegriezuši ar to stiklā savus iniciāļus. Ja tas tiek darīts speciāli no ārzemēm izrak- stlta bruņustikla paneli, kas maksā ap 600 mārciņu, tad nav jābrīnās, ka kļūstat neiecietīgs pret publiku un mil- jono reizi jautājat sev, vai tiešām bijis vērts uzņemties pūliņus un izdevumus izbūvēt stikla sienu, lai apmek­lētāji varētu dzīvniekus labāk apskatīt.

Viena no mūsu sarežģītākajām un dārgākajām celtnēm ir gorillu komplekss, un pagaidām var teikt, ka tas ir ļoti izdevies. Tomēr arī šeit gadījusies neliela kļūme. Komplekss nav pietiekami liels. Ikreiz, kad sākat kaut ko celt, jums liekas, ka ēka būs liela diezgan, taču, kad esat to pabeidzis, konstatējat — vai nu jūsu dzīvnieki pārāk savairojušies, vai arī tagad, kad jaunceltne pilnīgi gatava, tā iznākusi uz pusi mazāka, nekā bijāt cerējis to ieraudzīt. Bet mēs jau nevarējām zināt, ka mūsu go­rillas sāks vairoties ar tādu ātrumu un regularitāti, par kādu vidējs Forda konveijers kļūtu zaļš aiz skaudības.

Gorillu kompleksa vēsture ir interesanta, jo parāda, kā laimīgi gadījumi palīdzējuši mūsu trestam uzplaukt. Vispirms ieguvām vecāko savu gorillu mātīti, N'Pongo, kad tā bija divarpus gadus vecs pērtiķēns. Viņa bija ļoti jauks dzīvnieciņš pirmajās dienās, kad uzturējās mūsu viesistabā, jo krātiņš vēl nebija gatavs. Un, jāteic, viņa uzvedās daudz labāk nekā viens otrs mūsu viesis no cil­vēku dzimuma, ko esam mitinājuši savā pajumtē. N'Pongo pieaugot, protams, nepieciešamība sagādāt viņai partneri vai vismaz biedru kļuva ļoti aktuāla, jo viņas kvēlās (par laimi, īslaicīgās) mīlas jūtas pret vienu vai otru personāla vīriešu pārstāvi, bija, maigi izsakoties, visai apgrūtinošas. Ja kilogramus septiņdesmit piecus smaga gorilla nolēmusi jūs aplaimot ar savu mīlestību un nevēlas laist ārā no krātiņa, tad jums neatliek nekas cits kā padoties. Lai ari nabadzība mūs māca nost kā vien­mēr, es tomēr iegādājos Nendiju, ari mātīti, mazliet jau­nāku par N'Pongo, glītu, mundru dzīvnieku. Abas satika labi; taču, kaut gan N'Pongo dievināja Nendiju, vina tomēr skaidri lika saprast, ka krātiņa saimniece ir viņa. Pagāja vairāki gadi, un abas gorillas mierā un saderībā dzīvoja savā vecavu mītnē. Taču bija acīm redzams, ka visā drīzumā kaut kas jādara, un tas, savukārt, izvirzīja problēmas, kas man sagādāja nopietnas raizes.

Mums vajadzēja iegūt gorillām partneri viņu pašu ve­cumā vai vecāku; Tirgū parādījās gan daži tēviņi, bet tie bija ļoti jauni un ļoti dārgi. Kad tie sasniegs pāro­šanās vecumu, abas mūsu gorillas jau būs pārāk vecas, lai laistu pasaulē pēcnācējus. Tikt pie jauna pieauguša gorillu tēviņa bija gandrīz neiespējami, turklāt mēs ne­drīkstējām aizmirst vēl to iepriecinošo perspektīvu, ka arī, iegūstot šķietami piemērotu eksemplāru, mēs vēl nevarējām pateikt, vai viņam patiks mūsu mātītes un vai tām patiks viņš. Tāpat mums nebija garantijas, ka viņš sapratīs, kas darāms. Tātad pastāvēja iespēja dabūt kaklā gorillu tēviņu, kuru neviena nemīlēs, un piedevām divas īgnas vecmeitas. Bez visa tā mums bija skaidrs: mūsu pašreizējais gorillu krātiņš savam uzdevumam at­bilst vienīgi tādēļ, ka abas mūsu gorillas ir piejaucēti dzīvnieki un mēs varam ar tām labi satikt; ievietot pie abām mātītēm puspieaugušu tēviņu, par kura tempera­mentu mums nekas nebūtu zināms, nozīmētu tīšā prātā piesaukt nelaimi. Mūsu finanses, kā parasts, bija bēdīgā stāvoklī, un man nebija šaubu, ka sadabūt naudu jauna krātiņa būvei nebūs iespējams. Taču tieši tad, kad šī problēma šķita pilnīgi neatrisināma, mums divreiz no vietas uzsmaidīja gluži neticama laime.

Bijām ieguvuši dažus jaunus dzīvniekus, un Norman­dijas televīzijas studija, kas vienmēr ļoti daudz darīja tresta popularizēšanai, arī tagad atsūtīja savus darbinie­kus ierakstīt šo notikumu. Pirms dzīvnieku uzņemšanas filmā es runājos ar reportieri, kurš tikai nesen bija sā­cis strādāt. Viņš bija pārsteigts par lielo zemes platību, kas pieder trestam. Es ar zināmu rūgtumu norādīju, ka gaužām maz labuma ir no trīsdesmit piecus akrus liela zemes gabala, ja nav naudas tā izmantošanai. Reportieris apvaicājās, vai es būtu ar mieru par to ieminēties inter­vijas laikā. Atbildēju, ka esmu neskaitāmas reizes ru­nājis jau senāk un nekāda labuma nav bijis, bet, ja viņš tiešām vēlas, lai to pieminu, es labprāt to darīšu.