DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

lielu skaitu čūsku, ķirzaku un bruņrupuču no sugām, kurām draud iznīcība. Pēc trīs gadus ilgas projektēšanas mēs tikai tagad esam tik tālu, ka jaunajā mītnē jāpa­beidz vienīgi pēdējie apdares darbi. Kā vienmēr, mēs bīstamies ieraudzīt, kādas drausmīgas kļūdas būsim pie­ļāvuši uz rasēšanas dēļa.

Neparastais šai projektā ir tas, ka vairāk telpas mītnē ir ziedots tieši audzētavai, ko publika neredz, nevis dzīv­nieku ekspozīcijai, — gluži otrādi nekā vairumā pašreiz eksistējošo rāpuļu mītņu. Tas tādēļ, ka mūsu galvenais darbs ir rāpuļu audzēšana, nevis to izrādīšana. Daudzos gadījumos ir grūti, pat neiespējami audzēt rāpuļus pa­rastos mītņu krātiņos, jo tur nevar pietiekami kontrolēt vides apstākļus. Mūsu audzētavā būs speciāli konstruēti krātiņi, kuros varēs kontrolēt mitruma pieplūdi un radīt gaismas un temperatūras ritmisku mainu diennaktī un gadalaikos. Sādā veidā mēs ceram, piemēram, dzīvnie­kiem no Borneo musona laikā radīt attiecīgu mikrokli­matu. Zīdītāji un putni viegli aklimatizējas, tādēļ jūs bieži redzat tropu dzīvniekus jautri draiskojamies sniegā, turpretī rāpuļu vielmaiņa tādas pārvērtības nepieļauj. Viņi var paciest zināmas nelielas temperatūras svārstī­bas, bet, ja grib gūt panākumus rāpuļu turēšanā un audzēšanā, par pareizu klimatu jārūpējas daudz nopiet­nāk, nekā turot citus dzīvniekus.

Zooloģisko dārzu telpu un krātiņu problēma ir ārkār­tīgi interesanta, un viena šās problēmas daļa vēl jopro­jām ir bērna autiņos. Proti, nav iespējams apvienot dzīv­nieka izrādīšanu publikai ar teicamiem apstākļiem pašam dzīvniekam, bet to ņem vērā tikai pavisam nedaudzos zooloģiskajos dārzos, un, kur galvenais ir dzīvnieku izrā­dīšana publikai, tur vienmēr cieš dzīvnieki. Es gribētu teikt, ka ir ļoti labi, ja zooloģisko dārzu direktori un arhitekti ievēro stingru ekonomijas režīmu. Mēs esam daudzkārt pierādījuši, ka nemaz nav nepieciešams, lai kāda celtne izmaksātu tūkstošiem mārciņu. Dažādas lab­ierīcības, protams, ir patīkamas, bet reizēm tiešām jāpa­brīnās, cik daudz var izdarīt ar pieticīgiem naudas līdzekļiem un materiāliem. Galu galā, par to, kas maksā lielu naudu, par krātiņa estētisko pusi, taču uztraucas tikai cilvēki. Dzīvniekiem vajadzīga vieta, kur viņi spēj justies kā mājās, un, ja jūs viņiem tādu piešķirsiet, viņi pratīs par to pateikties.

Pēc tam sekoja paplāte, uz kuras gulēja milzīga meža cūka. Galvā tai bija uzmaukta atbrīvota verga cepure; uz katra ilkņa uzkārts ar palmu lapām izklāts grozs — viens pildīts ar Sīrijas, otrs ar Tēbu datelēm. No mīklas iztaisīti un krāsnī izcepti sivēntiņi bija salikti zvēram vis­apkārt, it kā tie zīstu . .. Izvilcis mednieka dunci, kāds vergs pāršķēla meža cūkai vēderu, no kura pēkšņi izspurdza strazdu bars.

Petronijs. Trimalhija dzīres

Grieķi deva šim putnam vārdu upupa, jo tas savu ligzdu popē ar cilvēka mēsliem. Šis riebīgais radījums ēd smirdošus ekskrementus. Tas dzīvo kapos uz trūdiem … Ja kāds notriepjas ar šā putna asinīm pirms gulētiešanas, naktī viņu moka murgi, viņam liekas, ka viņu sa­grābuši velni un žņaudz nost. .

T. H. Valts. Grāmata par zvēriem

Zirneklis ir gaisa tārps, jo saņem barību no gaisa, novilkdams to garā diegā līdz savam sīkajam ķermenim.

T. H. Vaits. Grāmata par zvēriem

Slavenais gardēdis Brijā-Savarēns reiz runājis šādus vārdus: «Pasaki man, ko tu ēd, un es pateikšu, kas tu esi.» Diemžēl šis vienkāršais likums nav attiecināms uz dzīvniekiem. Teicienu nedrīkst pat apgriezt otrādi: ne­drīkst, zinot to vien, kas šis dzīvnieks ir, iedalīt viņu attiecīgas diētas kategorijā, nepainteresējoties par viņa gaumes savdabībām, turklāt mēs taču gandrīz nekā ne­zinām par to, no kā viņš pārtiek, dzīvodams savvaļā. Var gadīties, ka jūs iegūstat dzīvnieku, kurš zinātniskajā lite­ratūrā klasificēts kā «stingrs veģetārietis», turpretī praksē trīc un dreb, lai tiktu pie zivīm vai gaļas, un otrādi — «visīstākais plēsoņa» sāk izturēties kā plānprā­tiņš, ieraudzījis vīnogu ķekaru.

Vēl visai nesen barības jautājumam zooloģiskajos dār­zos veltīja gaužām maz uzmanības un tā svarīgums vis­pār vēl nebija atskārsts. Uzskatīja un diemžēl vēl šobalt­dien daudzos zooloģiskajos dārzos uzskata, ka viss, kas neder cilvēka uzturam, ir ideāla barība dzīvniekiem. Taču savvaļā, ja vien dzīvnieks pēc dabas nav mait- ēdājs, viņš prot iegūt visu svaigāko un labāko; tikai par šo vienkāršo faktu neviens nebija padomājis. Esmu pār­lieku daudzos zooloģiskajos dārzos (arī dažos visai ievē­rojamos) redzējis izbarojam dzīvniekiem sasmakušu gaļu un zivis, iepuvušus dārzeņus, pārgatavojušos un appelē- jušus augļus. Pārvērtējot šādu rīcību naudā, man tā vien­mēr likusies nelietderīga taupība. Ja jūs, būdams ferme­ris, turat savus mājdzīvniekus pusbadā vai dodat tiem mazvērtīgu barību, jums nav pamata cerēt uz lieliem izslaukumiem vai augstvērtīgu pieaugumu ganāmpulkā. Tāpat arī zooloģiskā dārza direktors nesagaidis, lai vi­ņam būtu spēcīgi, veselīgi dzīvnieki un labi rezultāti vaislošanā, ja viņš dzīvnieku iztikai izmantos mazvērtīgu barību. Par interesantu, kaut arī visai skumju pētījumu tematu zoovēsturniekiem varētu noderēt jautājums: cik lielā mērā agrāk dzīvniekus ieskaitīja «grūti turamo» kategorijā tādēļ vien, ka tie tika aplam baroti?

Līdztekus dzīvnieku ēdienkartei (kas daudzos gadīju­mos nodarījusi vairāk ļauna nekā laba) par mūžsenu postu un nelaimi jāuzskata zooloģisko dārzu pastāvīgo apmeklētāju ietekme. Aizgājušiem zooloģiskajā dārzā, «pabarot zvēriņus» bija vispār pieņemta izprieca, turklāt to akceptēja ne tikai apmeklētāji, bet arī zooloģisko dārzu vadība. Publikas līdzdalība dzīvnieku barošanā

tieši vai netieši veicināja ienākumus. To, ka apmeklētāji parasti baroja dzīvniekus ar nepiemērotu barību un pār­mērīgās devās, izraisot dzīvnieku saslimšanu un pat bo­jāeju, vairums zooloģisko dārzu vadītāju uzskatīja par neizbēgamu Jaunumu. No paša rūgtās pieredzes zinu, cik grūti ir apmeklētājus no dzīvnieku barošanas atturēt, taču senāk neviens pat necentās to darīt, drīzāk gan vēl to veicināja. Dažuviet vadība bikli mēģināja iestāstīt ap­meklētājiem — ja nu viņi par visu vari vēlas dzīvniekus barot, lai dod tiem piemērotu barību, taču vairākumā gadījumu šiem padomiem neviens neklausīja. Apmeklē­tāji labāk pacienāja dzīvniekus ar īstām nāveszālēm — zemesriekstiem, šokolādi un saldējumu (to visu varēja iegādāties turpat zooloģiskajā dārzā), un dzīvnieki, gluži kā bērni, ēda un pārēdās visus šos gardumus un pēc tam nobeidzās no zarnu piepūšanās, enterīta vai trombozes.

Mūsu dienās visos cik necik progresīvos zooloģiskajos dārzos publikai aizliegts barot dzīvniekus. Bet aizliegt ir viens, un tiešām to novērst — pavisam kas cits. Vidus­mēra apmeklētājs, šķiet, uzskata, ka viņam ir trejas ne­aizskaramas tiesības jebkurā zooloģiskajā dārzā, nerēķi­noties ne ar kādiem aizliegumiem un kavēkļiem, proti: kaisīt kā blaugznas ap sevi dažādus atkritumus; bakstīt dzīvniekus ar lietussargiem vai mest ar akmeņiem, lai tos uzmundrinātu, ja tie, nekā no smalkas uzvedības ne­jēgdami, guļ vai ir paslēpušies; un barot dzīvniekus ar visu, kas vien gadās pie rokas, — zemesriekstiem, lieliem cukura gabaliem, lūpu zīmuļiem vai žiletēm. Abi pēdējie priekšmeti nav pārspīlējums. Mūsu dzīvniekiem tie ieba­roti kopā ar aspirīna tabletēm, pudeju lauskām, plast­masas gabaliem; reiz par cienastu kāds bija izraudzījies ar tabaku piebāztu un aizdedzinātu pīpi. Visumā publika, šķiet, vēl mazāk nekā daudzi zooloģisko dārzu direktori sajēdz, kāda barība dzīvniekiem vajadzīga.