DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Kā jau teicu, savvaļā dzīvnieks daudz laika ik dienu pavada, meklējot barību. Pat ja barība nav diezcik vēr­tīga, ļoti svarīgs ir pats meklēšanas process. Mēs, pie­mēram, esam konstatējuši, ka ir ļoti derīgi novietot sīko zīdītāju mītnē satrunējušus baļķus, kam bieži vien ir labs terapeitisks efekts. Tīksme par smaržām, kas plūst no baļķa, pūles to izārdīt, cītīgā pārbaude, vai sapluinl- tajā koksnē un mizās neatradīsies kaut kas ēdams, ļoti labvēlīgi iespaido dzīvnieku psiholoģiski, pat ja viņš par saviem pūliņiem neko barībai neiemanto. Ideāli, protams, būtu barot dzīvniekus desmit vai piecpadsmit reižu dienā, bet tas prasītu tik daudz kopēju, ka šī ideja, lai cik vilinoša, jāatmet kā neekonomiska. Esam tomēr kon­statējuši, ka daži dzīvnieki jābaro divas vai trīs reizes dienā. Taču, lai nodarbinātu dzīvnieku grupu, nav ne­pieciešams viņiem trīsreiz dienā celt priekšā triju ēdienu maltīti. Riekšava graudu vai saulgriezes sēkliņu, piemē­ram, ko jūs izkaisāt krātiņā, kur atrodas pērtiķi vai vā­veres, dzīvniekiem barības ziņā neko sevišķu nenozīmē, toties ļauj tiem ilgi jo ilgi darboties, meklējot graudiņus un vienlaikus savā starpā jautri pastrīdoties.

Kā jau teicu, agrāk zvēru barošanai pievērsa ļoti maz uzmanības, un daudzos zooloģiskajos dārzos vēl šobalt­dien dzīvnieku barības sagatavošanā un pasniegšanā nav ne mazākās iztēles. Manuprāt, vissvarīgākie jauninājumi tropu dzīvnieku turēšanā un audzēšanā sākās -ar diētas eksperimentiem un jaunatklājumiem Filadelfijas zoo­loģiskajā dārzā Redklifa vadībā. Viņa atklājumi ir ār­kārtīgi nozīmīgi.

Strādājot zooloģiskajā dārzā, Redklifu pārsteidza, ka parastie tā iemītnieki, kaut arī dzīvoja ilgu mūžu, taču nelaida pasaulē pēcnācējus. Daži trauslākas dabas dzīv­nieki gan ēda labi, tomēr viņu vidū bija visai augsta mirstība. Pēc ilgstošas novērošanas viņš atklāja, ka ba­rībai, lai arī, pavirši lūkojoties, tā šķita pati pilnība, tomēr trūkst dažu mikroelementu, sāļu un vitamīnu. Viņš sāka eksperimentēt un beidzot izstrādāja pilulas, kurās atradās visas barībai nepieciešamās piedevas. Šīs pilulas viņš pievienoja parastajai barībai, un drīz vien zoolo­ģiskajā dārzā sāka rasties dabisks pieaugums, uzlabojās dzīvnieku vispārējā kondīcija, paildzinājās mūžs. Vēlāk šos jauninājumus pārņēma Langs un Vakernāgels Bāze- les zooloģiskajā dārzā Šveicē, kur Redklifa atradumu plaši izvērsa un uzlaboja, gūstot teicamus rezultātus, no kuriem visievērojamākais bija gorillas pēcnācēju iegū­šana nebrīves apstākļos, kas Eiropā tika sasniegts pirmo reizi.

Kad Bāzeles rezultātus publicēja, tos uzņēma diezgan dažādi; kāda plaši pazīstama Anglijas zooloģiskā dārza direktors, piemēram, man sacīja, ka tās esot «idiotiskas blēņas — barot zvērus tikai ar pilulām», cits gudrs un progresīvs direktors par jauninājumu izteicās: «tīrā ķē­mošanās — nedot dzīvniekiem kārtīgu barību, bet pie­bāzt viņus ar vitamīniem». Nodzīvojušam mūža lielāko daļu kontinentā, man trūkst tās salinieku stingros ietva­ros iežņaugtās pašpārliecības, kas dara angļus tik apbu­roši vienpusīgus. Tādēļ, par spīti faktam, ka visu jauno receptūru atklājusi viena ārzemnieku grupa (amerikāņi) un papildinājusi un uzlabojusi otra (šveicieši), es tomēT sapratu, ka tam ir milzu nozīme un ka ir vērts tam pie­vērsties tuvāk. Aizbraucu uz Bāzeles zooloģisko dārzu, tā teikt, uz pašu jaunā pasākuma izcelsmes vietu. Viss, ko tur redzēju un ko man pastāstīja Langs un Vakernā­gels, mani dziļi ietekmēja, un, atgriezies Džersijā, es nolēmu, ka mēs, cik drīz vien iespējams, sāksim strādāt pēc šīs barošanas sistēmas.

Kopīgi ar mūsu zooloģiskā dārza melderi misteru Le- markānu ilgi un daudz spriedām un prātojām, jo dažas sastāvdaļas bija grūti dabūjamas, tādēļ vajadzēja atrast piemērotus aizstājējus. Beidzot bija gatavs pirmais rau­sis, kā to nosaucām. Mēs sīki pārrunājām, vai piedevas jādod klaipa, biskvīta vai vēl kādā citā veidā, un pēdīgi vienojāmies turēties pie Bāzeles zooloģiskā dārza meto­des, proti, izcept kaut ko līdzīgu plātsmaizei un sagriezt to apmēram collu garos un puscollu platos gabaliņos. Langs tika brīdinājis: ja mani dzīvnieki esot tādi paši kā viņējie, tie fanātiski pretošoties jauno elementu uz­ņemt savā ēdienkartē. Viņam daudzos gadījumos esot vajadzējis dzīvniekus vārda vistiešākajā nozīmē izbadi- nāt, pirms tie bijuši ar mieru kaut nogaršot jauno vielu. Toties tagad viņiem visiem tā varen patīkot.

Langa prognoze izrādījās pilnīgi pareiza; mūsu dzīv­nieki izturējās pret jauninājumu ar tādām drausmām un pretīgumu, kādu izrādītu jebkurš misionārs, ja tam piedāvātu sautētu cilvēka gaļu mērcē. Redzēdami tik nesalaužamu stūrgalvību, mēs sākām domāt, ka varbūt mūsu rausis garšo citādi nekā Langa rausis; vai tādēļ, ka dažas sastāvdaļas mums bija atšķirīgas, rausis būtu kļuvis nebaudāms? Mēs gluži kā pavāru konkursa žūrijas komisija stūķējārn mutē abējus cepumus un salīdzinājām garšu. Mums iikās, ka mūsu cepienam ir laba garša un tīkama riekstu un biskvītu, smarža. Mums visiem tas šķita gaužām pieņemams. Taču mūsu atzinība vēl ne­nieka nenozīmēja. Dzīvniekiem cepums likās nebaudāms, un tas izšķīra visu. Vienīgais, ko varēja darīt, bija pie­vienot kādu īpašu garšu, lai padarītu rausi pievilcīgāku.

Gandrīz visas piedevas, ko varējām izprātot, cepšanas procesā sadegtu. Un, kad es jau domāju, ka nekas vairs nav atrodams, mums iešāvās prātā kādas vecumvecas zāles ar anīsa smaržu, kuras kopš seniem laikiem iz­manto par ēsmu zvēru ķeršanai slazdos un suņu zagša­nai. Mēs tās izmēģinājām, un, mums par lielu prieku, anīsa smarža cepot neizzuda. Noslaucījusi drupačas no lūpām, visi vienprātīgi nospriedām, ka jaunais cepums tagad ir ļoti garšīgs. Par laimi, arī dzīvnieki atzina to pašu. Tagad nevaram vien nopriecāties, nolūkojoties, kā, piemēram, viens no mūsu gorillām, kad tam pasniedz trauku, kas krautin piekrauts ar dažādiem gardumiem, sākot ar vīnogām un beidzot ar jēlām olām, iegrūž resno, melno rādītājpirkstu barības kaudzē un rūpīgi izlasa cepuma gabaliņus, lai apēstu tos vispirms, piedevām ņurdēdams un rūkdams kā lavīna, kas allaž norāda, ka gorilla ir ļoti apmierināts.

Līdztekus šim cepumam sagatavojām arī īpašu va­riantu plēsīgajiem dzīvniekiem un apsmidzinājām ar šo sajaukumu gaļu un pārējo barību, ko dodam lauvām un servaliem. Mūsu apstākļos tam bija ļoti liela nozīme. Džersijā daudzus bullīšus nokauj tūliņ pēc piedzimšanas vai dažas dienas vēlāk. Pirms mēs bijām ieradušies salā, šos vērtīgos olbaltuma krājumus gluži vienkārši apraka zemē, jo teļi bija par jaunu, lai tos izmantotu gaļai, tur­klāt tiem mēdz būt dzelteni tauki, kas nezin kādēļ pa­dara tos pārdošanai nederīgus. No mūsu viedokļa tā bija necerēta laime, jo nozīmēja, ka mēs par baltu velti iegūstam gandrīz neierobežotus svaigas gaļas resursus. Sāda iespēja izbarot zvēriem tikko kautu lopu gaļu ar visiem kauliem, ādu un kuņģi, protams, bija lieliska. Tomēr mēs drīz vien atskārtām, ka mazo teliņu gaļā nav tik daudz barības vielu, īpaši vitamīnu un minerālvielu, cik mēdz būt pieauguša zirga vai liellopa gaļā. Plēsoņām domātās piedevas, ko sākām pievienot barībai, satur tieši šos trūkstošos elementus.

Barība un slimības ir savā starpā cieši saistītas: sāciet tikai dzīvniekiem dot nepiemērotu vai tādu barību, kurā trūkst vajadzīgo vitamīnu vai minerālvielu, jūs jo plaši atvērsiet durvis dažādām slimībām. Raksturīgs piemērs ir tā sauktā krātiņa paralīze, kurai, kā vēlāk noskaidro­jās, ar krātiņu nav nekāda sakara.