DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

īpaši Jaunās pasaules primātu vidū, bet atsevišķos ga­dījumos arī Vecās pasaules primātiem, ir visai izplatīta dīvaina lienošās paralīzes forma, kuru neviens neprata izārstēt. To iesauca par krātiņa paralīzi, jo pastāvēja nepierādīts uzskats, ka tā rodas no dzīvnieku ieslodzī­šanas nelielos krātiņos, kur viņiem nav iespējas pietie­kami izkustēties. Domāja, ka muskuļi no mazkustības atrofējas. Taču es ievēroju, ka sērga uzbrūk arī pērti­ķiem, kuri uzturas lielos krātiņos, un tas šķita norādām, ka īstais nelaimes cēlonis meklējams barībā.

Kamēr es vēl vācu dzīvniekus, šī sērga bija visplašāk izplatītā un draudīgākā gūstā dzīvojošu primātu vidū, jo šķita neizdziedināma. Tā parasti sākās dzīvniekam pakaļkājās un gurnos. Slimais pērtiķis pārvietojās šļūce­niski un vispār negribēja daudz kustēties. Pēc laiciņa paralīze pilnīgi pārņēma pakaļkājas, izplatījās tālāk uz augšu un padarīja visu ķermeni kustēties nespējīgu. Taču dzīvnieku parasti nogalināja, pirms bija iestāju­sies šī stadija, jo, kā jau teicu, kaite tika uzskatīta par nedziedināmu. Vācot dzīvniekus Dienvidamerikā, es ne vienreiz vien saskāros ar šo slimību, sasirga arī mani pērtiķi, un atgriezies pārrunāju šo tematu ar vienu no tiem nedaudzajiem saprātīgajiem veterinārārstiem, kurus pazīstu. Nav grūti atrast prasmīgus veterinārķirurgus, bet isti saprātīgi veterinārārsti ir tāds pats retums kā teiksmainie vienradži. Šī ārste ieteicās, ka slimība va­rētu izcelties no fosfora trūkuma barībā. Pārbaudījām pērtiķu ēdienkarti un konstatējām, ka fosfora barībā pietiek.

— Varētu būt, — sacīja ārste, — ka pērtiķu organisms kaut kāda iemesla dēļ nespēj fosforu izmantot.

Viņa ieteica injicēt D3 vitamīnu, apgalvojot, ka tas palīdzēs izmantot fosforu. Tieši tobrīd mums neviens pērtiķis ar paralīzi neslimoja, tādēļ es informāciju gan uzklausīju, bet vēlāk aizmirsu.

Aizmirsu līdz tam brīdim, kad biju jau apmeties Džer­sijā un man radās iespēja to izmēģināt. Mums bija ru­dais- mērkaķis no Rietumāfrikas, skaists rūsganmelns dzīvnieks ar slaidiem locekļiem. Tas saslima ar paralīzi, kas progresēja ļoti strauji. īsā laikā mērkaķiene bija pil­nīgi paralizēta, nemaz nespēja patstāvīgi kustēties; viņa gan vēl elpoja, arī ēda un dzēra, ja mēs pacēlām un pieturējām viņas galvu. Tad es atcerējos ārstes padomu un steigšus sagādāju D3 vitamīnu. Mums nebija piere­dzes tā lietošanā, bet, tā kā preparāts tiek uzskatīts par nekaitīgu, es iešļircināju mērkaķienei trieciendevu. Sli­mība bija jau tik tālā stadijā, ka šī deva vārda tiešā no­zīmē varēja viņu tikai vai nu nogalināt, vai glābt. Biju ļoti pārsteigts, redzot, ka četrdesmit astoņu stundu laikā dzīvnieks jūtami atlaba. Iešļircināju tam vēl vienu, drusku mazāku devu. Nākamajā nedēļā mērkaķiene jau sāka kustināt locekļus un pēc mēneša draiskuļojās pa krātiņu ar tādu enerģiju un ioie de vivre [1] , it kā tas ne­pavisam nebūtu tas pats novārgušais, nekustigais dzīv­nieks, kas atradās uz nāves sliekšņa.

Šī ļaunā sērga ļoti bieži uzbruka pundurpērtiķiem, un tie gandrīz vienmēr aizgāja bojā, jo ir sevišķi trausli un vāri. Agrāk jau pirmie šo dzīvnieku šļūcošie soļi no­zīmēja tiem drošu nolemtību nāvei. Tagad pietiek neka­vējoties iešļircināt D3 vitamīnu un visas briesmas ir no­vērstas. Protams, salīdzinājumā ar pundurpērtiķu dzīv­svaru Da vitamīna nepieciešamā trieciendeva ir ļoti liela, un dzīvniekiem nav viegli to izturēt. Taču šāda ārstē­šana nozīmē dzīvības glābšanu, un mēs bijām spiesti to darīt. Tagad, par laimi, D3 vitamīnu iespējams iedot bez injekcijas, mēs to pievienojam barībai. Ir gaužām patī­kami apzināties, ka tā sauktā krātiņa paralīze pieder pagātnei, jo grūti iedomāties vēl mokošāku situāciju kā nevarīgi noraudzīties it kā veselā dzīvniekā, kura ķer­meni pakāpeniski savā varā pārņem nāve, un nespēt viņam palīdzēt.

Cik svarīgas ir visas šīs piedevas, ko pievienojam pa­rastajai barībai, to rāda mūsu jaundzimušo dzīvnieku skaits. Jebkurā dzīvnieku kolekcijā barošana ir ārkārtīgi nozīmīgs faktors, ja vēlaties iegūt labus rezultātus dzīv­nieku pavairošanā, un tieši vairošanas un audzēšanas rezultāti ir ļoti svarīgs, ja vien ne pats svarīgākais as­pekts mūsu darbā. Esmu šeit centies parādīt, ka dzīv­nieku barošana nav tik vienkāršs un elementārs uzde­vums, kā, pavirši lūkojoties, varbūt šķiet. Vēl joprojām mēs nezinām ļoti daudz atbilžu tam, kas nepieciešams gūstā turētam dzīvniekam. Tas tādēļ, ka mums trūkst zi­nāšanu par dzīvnieku barību savvaļā. Nav taču noslē­pums, ka daži dzīvnieki noteiktos gadalaikos uzmeklē vietas, kur var ielaizīt īpašas minerālvielas vai sāli, un ēd noteiktus augļus, ogas vai sēnes un piepes, bet mums nav ne jausmas, cik svarīgi tas ir viņu veselībai. Pagai­dām mēs vēl tikai mācāmies, ka barībā, ko dodam dzīv­niekiem, kaut arī tā ir pietiekami daudzveidīga, lai uz­turētu dzīvniekus sveikus un veselus, tomēr dažkārt trūkst vajadzīgo vitamīnu un sāļu. Un varbūt tieši tas izšķir dzīvnieka mūža ilgumu, viņa vispārējo veselības stāvokli, labsajūtu un vairošanās potenciālu.

Saprazdami, kādi neizzināti plašumi šajā jomā paveras pētījumiem, mēs nesen ar Freinda fonda (Amerikā) dāsnā ziedojuma palīdzību iekārtojām uzturzinību laboratoriju.

Mūsu vispirmais darbs ir sīki pārbaudīt līdzšinējo uz­turu, lai precīzi izzinātu tā saturu. Līdztekus centīsimies apkopot maksimālu informāciju par dzīvnieku uzturu savvaļā un tā sezonālajām variācijām. Tādā veidā ceram iegūt materiālu salīdzināšanai, iespēju uzlabot dzīvnieku barību, papildinot to ar nepieciešamajiem un līdz šim trūkstošajiem vitamīniem un sāļiem, un atklāt optimālo veidu, kā papildvielas pievienot barībai. Lai to realizētu, mēs sākam iekārtot dēstu audzētavu, kurā esam pare­dzējuši kultivēt speciālus krūmus, ieaudzēt vajadzīgos dārzeņus, augļus un lakstaugus. Ja konstatējam, ka dzīv­niekam uzturā nepieciešami noteikti vitamīni vai sāļi, un ja varam tos iedot ar augiem vai augļiem, kas dzīvnie­kam garšo, tad tas acīm redzami ir vērtīgāk nekā iebarot dzīvniekam šīs vielas no zāļu pudelītes. Bez tam šādā veidā var atklāt daudz jaunu lakstaugu, krūmu, dārzeņu un augļu, kas dzīvniekam garšo. Tie var noderēt par labām piedevām pat tad, ja tiem nepiemīt izcila barības vērtība, jo tie kuplina un daudzveido uzturu un, īpaši slimības reizēs, var kļūt par teicamiem stimulantiem.

Tikpat nepieciešami ir izzināt — un mēs ceram to sa­vos brīvdabas pētījumos panākt •—, kurā gadalaikā un kādēļ tieši tad dzīvnieki meklē īpašu barību. Vai viņi to dara tādēļ, ka šīs barības vielas tikai tad iegūstamas, vai arī meklē tās tādēļ, ka tieši tajā periodā — kaut tās da­būjamas augu gadu — tām piemīt kaut kas sevišķs? Pie­mēram lieti noder monofāgais koala jeb lāčsomainis. Tas pārtiek tikai no divu eikaliptu sugu lapām. Noteiktos gada periodos koala pārorientējas no x sugas uz y sugu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka x sugas koka dzinumi un jaunās lapas šai laikā satur nāvējošā daudzumā zilskābi.

Tikpat vitāli svarīgi ir vairāk uzzināt par savvaļas dzīvnieku ēšanas parašām, jo vienas sīkas sastāvdaļas trūkums barībā spēj panākumus pārvērst neveiksmē. Ne­pārspīlēšu, teikdams, ka dzīvniekiem savvaļā dažkārt piemīt ļoti ērmoti niķi attiecībā uz barību. Bija, piemē­ram, zināms, ka pundurpērtiķi ēd gan kokuvardes, ķir­zakas, mazus putnēnus un olas, gan arī augļus un pum­purus. Tikai pavisam nesen atklātas vēl divas ļoti pār­steidzošas sastāvdaļas viņu ēdienkartē: koku sula un kaut kas pavisam neiedomājams, proti, sikspārņi. Koku sulu dzīvnieki iegūst, izgraužot caurumus zaros un laizot sulu, kas sūcas no brūces. Sikspārņus viņi medī koku dobumos, kur tie dienā uzturas.