DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Pēdīgi nokļuvām piekrastē, uzkāpām uz kuģa, un kolo- busi tūliņ sadumpojās. Uz gardumiem, kurus mēs ar tā­dām pūlēm par milzu naudu bijām sapirkušies, lai sagā­dātu viņiem baudu, uz mūsu skaistajām, kraukšķīgajām kāpostlapām un spinātiem, uz burkāniem un tomātiem viņi noraudzījās tā, it kā mēs viņiem krautu priekšā indīgas driģenes. Nu mums bija vairs tikai vienas rū­pes — noturēt pērtiķus pie dzīvības. Tas bija pats sva­rīgākais. Manai sekretārei Annai Pītersai vienīgais pie­nākums bija augu dienu neatkāpties no kolobusiem un pierunāt viņus kaut ko iebaudīt, kamēr mēs apkopām visu pārējo kolekciju. Izvērsās cīņa par to, kam stin­grāks raksturs — Annai vai kolobusiem; mums par laimi, uzvarēja Anna. Gan ar varu, gan ar labināšanu viņa piedabūja kolobusus uzņemt mazumiņu barības, lai izvilktu dzīvību. Es sapratu, ka mums tikai jānokļūst līdz Džersijai, tur varēsim kolobusiem piedāvāt plašā izvēlē ozolu, kļavu un liepu lapas, un viss nokārtosies. Taču, tikko ieradāmies Džersijā, kolobusi, kas uz kuģa bija tītējušies un ieskrubinājuši vienīgi tik daudz, lai neno­mirtu badā, pēkšņi šķita atzinuši, ka viss, ko mēs viņiem tikām piedāvājuši, ir tieši tas, ko viņi visvairāk kāro, un ņēmās milzu daudzumos tiesāt kāpostus, spinātus, burkānus un tomātus.

Nav iespējams noteikt stingrus un nemainīgus liku­mus, jo arī vienā sugā katram indivīdam ir sava, dažkārt ļoti atšķirīga gaume. Reiz kādā dzīvnieku vākšanas eks­pedīcijā Kamerūnā man izdevās sagūstīt trīs angvantibo. Tie ir īpatnēji mazi biskvītkrāsas lemuroīdi, kas atgādina prātā jukušus rotaļlācīšus un līdz tam laikam vēl nekad nebija atvesti dzīvi uz Angliju. Zināju tikai vienu pašu cilvēku, kam bija piederējis šāds dzīvs zvēriņš, tādēļ arī informācija par viņu parašām bija gaužām trūcīga. Es tomēr biju noskaidrojis, ka līdztekus augļiem un koku pumpuriem šie lemuroīdi kādreiz nobauda sīkus putnē­nus; arī es uzņēmu viņu diētā pa audējputna mazulim trīsreiz nedēļā. Visi trīs angvantibo bija sagūstīti piecu jūdžu rādiusā no manas nometnes, tādēļ man neviens nedrīkst ņemt Jaunā, ja iedomājos, ka viņu ēšanas para­šās nebūs nekādu atšķirību, bet: pirmais angvantibo, sa­ņēmis putnēnu, kāri to aprija, neaiztiekot vienīgi kājas un galvu, otrais noēda tikai krūtiņu, turpretī trešais ar īsta lietpratēja māku atvēra putnēna galvaskausu, izlai­zīja smadzenes un gar atlikumu nelikās vairs ne zinis.

Ar katru jaunu dienu, ar katru jaunu dzīvnieku ko­lekciju jūs nākat pie pārsteidzošas atziņas, ka dzīvnieku gaume, viņu patika vai nepatika pret kaut ko ir tikpat dziļa un negrozāma kā jebkuras lielas viesnīcas viesu gaume un untumi. Mēs tikko bijām izvērsušies Džersijā, kad atklājām, ka divējiem dzīvniekiem, no kuriem to varēja gaidīt vismazāk, ir nepārvarama tieksme uz siļķēm.

Tie bija Dienvidamerikas tapiri, vispāratzīti pilnīgi veģetārieši, un lauvas, kas, protams, ir gaļēdāji, bet grūti ticēt, ka viņi, savvaļā dzīvodami, būtu tikuši pie siļķēm. Gadījumā ar tapiriem mēs sākām domāt, vai tikai viņi (tā kā tapiri daļēji ir ūdensdzīvnieki) sausajā ga­dalaikā, kad ūdeņi izžūst un kļūst par sekliem dīķiem, neiet ķerstīt zivis. Bet nekur, lai cik esmu par to inte­resējies, nav rakstīts, ka tapiri savvaļā zvejotu zivis. Doma, ka zivis, īpaši siļķes, varētu eksistēt kā regulāra barība savvaļas lauvas ēdienkartē, liekas pārāk neti­cama. Tomēr mūsu lauvām siļķu smarža, šķiet, bija tik kārdinoša, ka tie nespēja no šāda cienasta atteikties.

Lai nu cēlonis būtu bijis kāds būdams, mēs abos gadī­jumos bijām priecīgi par šo gaumes dīvainību, jo siļķe ir noderīgs sāļš ietvars, kur vajadzības brīdī paslēpt zā­les, kas jāiedod dzīvniekam. Gaļā vai auglī noslēptu - tableti pacients tūliņ atrastu un ar riebumu izspļautu, bet īsti mīkstā siļķē dziļi noslēptu viņš to norīs ar lielāko patiku. Šāda veida izņēmumu sarakstu, kas dzīvnieku kopējam jāiemācās, var uzskatīt par bezgalīgu. Dažiem putniem, piemēram, par caurejas līdzekli noder zirnekļi, turpretī saviem cilvēkpērtiķiem mēs šim nolūkam izman­tojam svaigu ananasu. Viena no mūsu Āfrikas civetām parasti «medīja» banānus (nevienu citu augli — vienīgi banānus), rīkojoties tā, kā droši vien civetas savvaļā mēdz nogalināt laupījumu. Vispirms sagrāba banānu un purināja, līdz tas, pēc viņas domām, bija puslīdz zaudējis samaņu, tad vairākkārt metās tam virsū ar plecu, ka­mēr no banāna atlika vairs tikai mīksts šķiedenis. Nu «upuris» bija pagalam un civeta ar lielu patiku to apēda.

Protams, jāuzmanās, ja redzams, ka dzīvniekam kaut kas sevišķi iegaršojas, jo tas var sākt kārot tikai šo ba­rību un atteikties no visa cita. Ļoti svarīgi, turot dzīv­niekus, ir rūpēties, lai viņiem ēdienu karte neapniktu. Tas nozīmē, ka allaž jāizmēģina kaut kas jauns, barībai jāmaina ietērps, krāsas un smaržas, lai nerastos vienmu­ļība. Vīnogā, piemēram, vienīgā barības vērtība ir drusku cukura, pārējais ir ūdens, un tomēr vīnoga rei­zēm ir nepieciešama kā kārums, kā tīkami satraucoša piedeva pie parastā ēdiena, gluži kā želeja uz bērnu vie­sību galda. Taču visu laiku jāpatur prātā, ka jebkurš pārspīlējums, jebkura pārliecīga stimulācija ar tām pa­šām vīnogām var kļūt bīstama.

Reiz mums Dienvidamerikā bija durakuls — viens no visburvīgākajiem tinējpērtiķīšiem. Viņu mēdz saukt arī par pūčpērtiķi, un visai pamatoti, ja varat iedomāties nevis ar spalvām, bet ar kažoku apaugušu pūci. Intere­santi piebilst, ka tas ir vienīgais nakts pērtiķis. Šis bur­vīgais radījums vēl nebija ilgi mitis pie mums, kad zau­dēja ēstgribu. Dzīvnieciņam, šķiet, nekas nekaitēja, tas bija vesels, bet uz barību, ko mēs devām, skatījās bez jebkāda prieka, šņakājās ap to bez intereses, dziļā vien­aldzībā — gluži kā viesis lepnā restorānā ar nezin kā izslavētu internacionālu virtuvi. Bija skaidrs, ka jāatrod kaut kas, lai uzmundrinātu zvēriņa panīkušo apetīti. Ma­nai sievai ar zināmu alķīmijas palīdzību un par milzu naudu (mēs tolaik atradāmies Matugrosā) beidzot izde­vās sadabūt pāris burku konservētu ķiršu. Kad burku atvērām, ieraudzījām, ka saturam nav ne mazākās līdzī­bas ar ķiršiem, kādus mēs tos bijām paraduši redzēt; tie izskatījās kā virkne neizdevušos eglītes rotājuma kreļļu, kas darinātas no tēta samta, un bija tik neganti sarkani, ka pat Sniegbaltīte būtu vilcinājusies tādus bāzt mutē. Taču mūsu durakuls, uzmetis īsu mirkli ellišķīgi sarkana­jiem augļiem, laikam nosprieda, ka tam piedāvā īstu debesmannu. Jaunais ēdiens zvēriņu tā sajūsmināja, ka viņš vairs pat neskatījās ne uz ko citu, un mēs notērē­jām milzumu laika, nemaz nerunājot par naudu, turklāt dabūjām neiedomājami nopūlēties, lai no jauna piera­dinātu pērtiķīti pie saturīgākas, kaut arī ne tik košas krāsas barības.

Kad esat dzīvnieku aizvedis projām no savvaļas dzī­ves, tad viena no grūtākajām problēmām, kas jums jāat­risina, ir pasargāt viņu no garlaikošanās. Lielāko dalu laika dzīvnieki savvajā pavada, meklējot barību, un, kad jūs esat viņiem atņēmis nepieciešamību papūlēties, lai nenomirtu badā, ļoti viegli var sākties garlaikošanās. Tas ir gluži tāpat kā ar cilvēku, kurš, trīsdesmit piecus ga­dus nostrādājis kantorī vai fabrikā, aiziet pensijā un pēkšņi izjūt dzīves tukšumu. Daudzos gadījumos šāds cilvēks aiz tīrās garlaicības drīz vien nomirst. Dzīvnieki pārcieš kaut ko līdzīgu, tādēļ jāmēģina pret to cīnīties, laiku pa laikam pievienojot barībai kaut ko jaunu, pat ja tam ir maznozīmīga uziturvērtība vai pat tādas nav nemaz, līdztekus, protams, rūpējoties, lai dzīvnieks pa­matā saņem barību, kas tam garšo un turklāt ir arī sa­turīga uzturvielu ziņā. Absolūti ideālā kolekcijā, pro­tams, vajadzētu barot katru dzīvnieku individuāli, lai jūs redzētu, cik barības viņš faktiski uzņem. Daudzos gadījumos, kad dzīvnieki jātur grupās, tas nav iespē­jams vai arī ir ļoti ,grūti īstenojams. Mēs vismaz savus cilvēkpērtiķus varam barot individuāli un esam konsta­tējuši, cik ļoti vērtīgi ir, īpaši slimības reizēs, precīzi līdz pēdējai tējkarotei zināt, kādu barību cik lielā dau­dzumā dzīvnieks dienā uzņem.