DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Šīs kuriozās bandas sastāv galvenokārt no arhitektiem. Šad tad viņu vidū, protams (lai demonstrētu bandas go­dīgumu), ir pa kādam, kurš bez sevišķām grūtībām spēj atšķirt žirafi no brieža, iespējams pat — degunradzi no nīlzirga, taču mani moka neskaidra nojauta, ka ar to vien tomēr ir par maz. Vai šie cilvēki uzņemsies atbil­dību par saviem arhitektoniskajiem izdzimteņiem, ko grib saražot lielā vairumā, lai iedzītu vēl kādu naglu zooloģisko dārzu kā zinātniskas pētniecības iestāžu zārkā?

Dzīvnieku turēšanas koncepcija mūsu dienās mainās un īstenībā ir pēdējos divos gadu desmitos jau radikāli mainījusies, bet mītņu un sprostu iekārtošanā mēs vēl tikai speram pirmos soļus. Labos zooloģiskajos dārzos sāk domāt par dzīvnieku turēšanu grupās, nevis tikai pa vie­nam indivīdam vai pa pārim. Vairāk uzmanības sāk pie­vērst gūstniecības lielākajam ļaunumam, kas agrāk tikai retajam ienāca prātā, proti, garlaicībai. Dzīvniekam, kuru neapdraud plēsoņas, kurš apgādāts ar barību, ūdeni un partneri, dzīvē atliek gandrīz vai vienīgi iespēja nomirt aiz garlaicības kā vienai otrai nabaga bagātai meičai. Nākotnes zooloģiskajos dārzos jākoncentrē mazāk sugu, bet lielāks skaits vienas sugas pārstāvju. Tas nozīmē, ka zooloģiskie dārzi varētu kultivēt dabiski vairojošos dzīv­nieku grupas un nebūtu vairs nepieciešamības gūstīt arvien jaunus savvaļas dzīvniekus. Pirmais solis tuvāk šim mērķim ir pareizi izprojektēta mītne.

Vēlreiz gribu atgādināt: tas, kas šķiet labs un pieņe­mams jums, varbūt nepavisam nav derīgs dzīvniekam, un — kas patīk dzīvniekam, varbūt nepavisam neliksies tīkams jums. Šo likumu lieliski ilustrē piemērs ar mūsu Āfrikas civetas koloniju. Pirmoreiz es 1965. gadā atvedu no Kamerūnas lielisku tēviņu — skaistu indivīdu ar pe­lēkiem un melniem plankumiem, un nedaudz vēlāk mums izdevās iegūt tam partneri no Ugandas. Tā kā mēs tolaik kāvāmies ar nabadzību, bijām spiesti izgatavot civetām mitekli no lielas koka kastes, kas savā laikā bija kalpo­jusi par ietvaru lidmašīnas motoram. Kad šis krātiņš bija jauns, tas lieti noderēja civetu alu mītnes izveidošanai, turklāt mēs paši cits citam iegalvojām, ka izmantosim to tikai pagaidām, līdz tiksim pie naudas un varēsim izbū­vēt labāku krātiņu pastāvīgai mītnei. Bet, kā jau allaž mēdz notikt, tā arī šoreiz — kad tikām pie līdzekļiem, tos vajadzēja izlietot svarīgākiem nolūkiem un nozīmīgā­kiem dzīvniekiem. Civetu būris stāvēja, kā stāvējis, vie­nīgi laiku pa laikam tur šo to pielabojām un paremon- tējām.

Mums likās, ka krātiņš cik necik noderēja, kamēr vēl bija jauns, bet, kad pavisam sagrabēja, mums tas sāka riebties un mēs gājām tam garām, kautrīgi nolaiduši acis, gluži kā anglikāņu baznīcas padomes locekļi, ejot garām savas draudzes graustu rajonam. Taču civetas atšķirībā no graustu iedzīvotājiem neizrādīja nekādu nepatiku un kopā ar papildinājumu, ko svaigu asiņu pieplūdināšanai biju saņēmis no Sjeraleones, izvērsa tik plašu vairošanās programmu, ka drīz vien padarīja mūs par veiksmīgā­kajiem civetu audzētājiem pasaulē. Šimbrīžam esam izau­dzējuši četrdesmit deviņas civetas. Esam nosūtījuši ne­brīvē izaudzētu civetu pārus citiem zooloģiskajiem dār­ziem malu malās, un no šīs dzīvnieku grupas iegūts plašs, interesants informatīvais materiāls par civetu uz­vedību, dzimumdziņām, pārošanos, mūža ilgumu, mazuļu skaitu, grūsnības periodu un tā joprojām. Kaut arī Āfri­kas civeta ap šo laiku jau ir visai parasts dzīvnieks un tās vairošanas programma nebrīvē vairs nav nepiecie­šama, taču iemantotā pieredze būs ļoti vērtīga, ja mums kādreiz nākotnē radīsies iespēja sākt citu viveru dzimtas sugu (piemēram, Indijas civetas) vai, teiksim, interesanto Madagaskaras sīko plēsoņu glābšanas akciju.

Kā jau minēju, audzēdami civetas nebrīvē, esam uz­krājuši interesantus datus. Taču viskuriozākais šajā ope­rācijā ir tas, ka mums izdevies veiksmīgi izaudzēt visus mazuļus gaužām nehigiēniskos apstākļos vecajā lidma­šīnas motora kastē, kas savu laiku patiesi jau sen bija nokalpojusi. Mums tā šķiet pretīga, bet civetām acīm­redzot patīk.

Vienmēr tomēr jāmeklē un jāraugās, kā uzlabot dzīv­nieku turēšanas apstākļus. Tādēļ jo sevišķs prieks ir rast iespēju izbūvēt krātiņu vai aploku sēriju kādai dzīv­nieku grupai. Vecos laikos vienā pērtiķu mītnē bija at­rodami visi to pārstāvji, sākot ar kādu pundurpērtiķi žurkas augumā un beidzot ar gorillām, kas sver ap 160 kilogramu. Vēl ļaunāk — sīko zīdītāju mītnē jūs sastapāt visus iespējamos radījumus; no skudrulāča līdz žurkai, no bruņneša līdz valabijai… Skaidrs, ka nebija iespējams radīt ideālus apstākļus un apgādāt ar visu va­jadzīgo šīs galējības, turpretim, uzbūvējot vienu mītni gorillām un otru pundurpērtiķiem, iespējams panākt daudz lielāku pilnību. Protams, dažādu pundurpērtiķu sugu dzīves veids ir atšķirīgs, turklāt ne tikvien popu­lācijām, bet pat atsevišķiem indivīdiem. Ceļot mītni tikai šiem sīkajiem primātiem, jādomā vienīgi par to, kā jau­najā mītnē apmierināt visas viņu vajadzības, bet nav jādomā par simts pilnīgi atšķirīgu sugu grupas vajadzību apmierināšanu.

Mēs ceram, ka ar pundurpērtiķu kompleksu mums iz­devies atrisināt ja ne visas, tad tomēr vairākas problē­mas. 1939. gadā man uzdāvināja pušķausu pundurpēr- tiķi, un apburošais radījums nodzīvoja pie manis astoņus gadus, kas tolaik bija mūža ilguma rekords šo mazo pri­mātu vidū. Viņš drīkstēja brīvi uzturēties mājā un dārzā jebkādos laika apstākļos, un vienīgais; kas tika darīts trauslās būtnes saudzēšanai, bija dzīvojamā istabā pastā­vīgi iedegtā stāvlampa, pie kuras pērtiķītis vēsā laikā varēja sildīties. Viņš gulēja uz veca kažoka, un naktīs mēs šo midziņu sasildījām, ieliekot tur pudeli ar karstu ūdeni. Taču sīkaliņš šajos visai nepiemērotajos apstākļos jutās lieliski, un es bieži vien redzēju viņu vai veselu stundu no vietas dzīvojamies pa sniegu, pirms viņš devās pie stāvlampas atsildīt nosalušās kājeles.

Tas bija ļoti liegs radījums. 'Vērojot pundurpērtiķu vielmaiņu, drīzāk varētu domāt, ka tie ir putni, nevis zīdītāji. Tie dzīvo mitrajos, karstajos tropu lietus mežu apgabalos. Taču manējais ļoti labprāt baudīja dzestro, skadro gaisu un apmierinājās ar Anglijas klimata skopo sauli. Viņš bija izturīgs, veselīgs un apaudzis ar biezu, spīdīgu kažoku. Protams, pārfrāzējot vecumveco spāņu sakāmvārdu, jāteic, ka «viens pundurpērtiķis pavasari neatnes». Man šķiet, manējais būs bijis īsts spartietis savā sugā. Džersijā mums eksperimentēšanai bija divi jauni sarkanroku tamarīni, mēs tiem iekārtojām siltu patvērumu, kas viņiem bija jebkurā mirklī pieejams, un plašu aviāriju, kur dzīvoties. Rezultāts bija gluži tāds pats kā ar manu pušķausu pundurpērtiķi. Abi auga, va­reni attīstījās un izveidojās par brīnišķīgiem dzīvnie­kiem, kam kažoks bija biezs kā karakuls.

1970. gadā, kad dāsns ziedojums mums sagādāja iespēju uzcelt īpašu kompleksu pundurpērtiķiem, mēs šo pieredzi kopā ar daudziem citiem novērojumiem likām lietā. Mūsu zooloģiskā dārza direktors Džeremijs Molin- sons ļoti mīlēja visus rotaļīgos dzīvniekus, tādēļ arī viņš izgatavoja jaunās celtnes projektu, apgalvodams, ka tas esot bijis jaukākais darbs no visiem, kas viņam jebkad piedāvāti.

No vienas puses, mēs noteikti gribējām katrai pundur­pērtiķu grupai pret dienvidiem vērstu aviārija tipa krā­tiņu, lai tie varētu maksimāli izmantot jauku laiku. No otras puses, radās tā pati problēma, kas bija jāatrisina, būvējot cilvēkpērtiķu mītni: krātiņus vajadzēja izvietot tā, lai sīkaliņi varētu cits citu redzēt un pastrīdēties, it kā viņiem nāktos aizstāvēt savu teritoriju, un tomēr viņi nedrīkstēja atrasties tik tuvu cits citam, lai kāds varētu iekost otram pirkstā vai astē. Problēmu atrisinājām gluži tāpat kā cilvēkpērtiķu mītnē: krātiņus izbūvēja garenus kā kurpju kastes ar V veida sašaurinājumu. Frontālajā daļā krātiņi cits citam līdzās vērsās uz āru kā vairāki V, tā ka dzīvnieki gan savus kaimiņus redzēja, bet nespēja ar tiem saskarties. Atkāpjoties aviārija šaurākajā daļā, viņi var noslēpties vientulībā. Krātiņa iekšienes struk­tūra bija daudz sarežģītāka, jo tur Džeremijs bija ļāvis savai iztēlei pilnu vaļu.