DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Vairākus gadus vēlāk manu ekspedīciju Paragvajā pārsteidza politisks apvērsums. Paragvaja pieder pie tām Dienvidamerikas valstīm, kur apvērsumi ir kaut kas līdzīgs nacionālam sporta veidam, piemēram, futbolam. Tā kā neviena puse nespēja gūt virsroku, spēle krietni ieilga, un es, nevarēdams tikt projām un izvest savus dzīvniekus, biju spiests tos palaist brīvē. Vairums dzīv­nieku gūstniecībā bija nodzīvojuši apmēram trīs mēne­šus, un viņiem tā bija iepatikusies. Viņi uzturējās nomet­nes tuvumā, gaidīja, kad viņus pabaros, un daži enerģis­kāki resnknābjaini papagaiļi vārda vistiešākajā nozīmē cirtās cauri kokam un stieplēm, lai tiktu atpakaļ būros. Vēlāk sagūstītie dzīvnieki, protams, tūliņ pēc palaišanas brīvē pazuda biezoknī, bet tos, kuriem dzīve gūstā bija iepatikusies, ar varu nācās dzīt projām no nometnes, līdz viņi saprata, ko no viņiem vēlas.

Šādi paša piedzīvoti atgadījumi izraisa manī neiecie­tību pret tiem, kas, apstākļus nepārzinot, kritizē zoolo­ģiskos dārzus. Viņi apgalvo, ka nav labi atņemt dzīv­niekam «brīvību». Es nekā neiebilstu, ja viņi kaut ko jēgtu par savvaļas dzīvnieka parašām, bpt viņi nezina nenieka. Viņu izpratnē dzīvnieka ievietošana krātiņā nozīmē, ka šim radījumam laupīta iespēja aizbraukt at­vaļinājumā uz Kostabravu, aiziet uz koncertu Albertholā vai doties uz Alpiem paslēpot. Šo labestīgo cilvēku uz­tverē dzīvnieki ir mazi, kažokādās tērpti cilvēciņi — onkulis Freds un tante Fredija kažokos. Bet tādi tie nav; tie ir indivīdi ar savu dzīves uztveri, ar savu patiku un nepatiku. Tādēļ, īpaši, ja sāk kritizēt, ir svarīgi uztvert dzīvi no dzīvnieku, nevis no sava redzesviedokļa. Galu galā, jāatgādina — neviens vīriešu kārtas kritizētājs ne­gribēs uzsākt mīlas dēku ar nīlzirga mātīti, bet ir pietie­kami daudz nīlzirga tēviņu, kas to vēlas.

Tieši šī aplamā uztvere par dzīvi nebrīvē ir cēlonis tam, ka izveidojusies antropomorfiskā arhitektūra: nav nekas ļauns, ja cilvēki nezina, kas dzīvniekam vajadzīgs; bet viņi domā, ka zina un ka dzīvniekam vajadzīgs tieši tas, ko vēlas viņi. Viņu lozungs ir: skaistus, lielus krāti­ņus! Ja vien krātiņš liels, viņi samierinās. Viņi dzīvo laimīgā neziņā par to, ka dzīvnieks, kam vajadzīga plaša ^dzīves telpa, ieslodzīts krātiņā, kuram ir vectētiņa stāvā galda pulksteņa forma, vai arī, ka dzīvniekam, kam pie­mīt neatvairāma dziņa kāpelēt pa kokiem, visu mūžu jāsmok sprostā, kura griesti ir divu pēdu augstumā no zemes. Viņi dzīvo laimīgā neziņā arī par to, ka glītais, lielais krātiņš ir gan higiēnisks, bet gaužām neinteresants cementa četrstūris, kurā dzīvniekam nav itin nekādas darbošanās iespējas, nav iespējas uzsākt visu to, kas vi­ņam tik tīkams un nepieciešams, — rāpties, lēkāt, šūpo­ties, izrādīties, iezīmēt savu teritoriju.

Divi visbiežāk dzirdētie, dominējošie pārmetumi zoo­loģisko dārzu krātiņiem ir: tie esot pārāk mazi un turklāt aizrežģoti. Mēs nule redzējām, ka izmērs, būvējot krā­tiņu, nav svarīgākais aspekts. Tagad parunāsim par rež­ģiem. Tas ir gaužām sāpīgs jautājums. rCaut arī lielākajā daļā moderno zooloģisko dārzu režģi, kas Viktorijas laika zvērnīcas darīja tik nepievilcīgas, aizstāti ar neuz­mācīgiem un vieglākiem materiāliem, vairumam cilvēku tomēr vārds «zooloģiskais dārzs» joprojām šķiet sino­nīms vārdam «režģi», bet režģi jeb restes neglābjami asociējas ar cietumu. Gandrīz neiespējami šos cilvēkus pārliecināt, ka vienīgi viņiem režģi nozīmē ieslodzījumu.

Piemēram, primātu mītnē labi izvietoti režģi dzīvnie­kam sagādā daudz prieka, jo pa tiem var kāpelēt, tajos var karāties un šūpoties. Daudzos cilvēkpērtiķu krātiņos, kas konstruēti atbilstoši publikas gaumei, cementa ka­mera ir tik tukša, bez jebkā kāpelēšanai piemērota, ka krātiņa iemītnieks būtu sajūsmināts, ja frontālo sienu aizstātu ar kārtīgiem Viktorijas laika režģiem. Tik aktī­viem kāpelētājiem, kādi, piemēram, ir orangutani un gi- boni, gandrīz nav iespējams iekārtot par daudz režģu, lai šie dzīvnieki justos jautri un labi. Ainu, kuru skatot sirds vai lūst, es dabūju redzēt kādā Eiropas zooloģiskajā dārzā. Skaists pilnīgi pieaudzis orangutans bija Iespros­tots apmēram piecpadsmit pēdu garā un desmit pēdu platā iekštelpu krātiņā, kuram nebija papildu āra lau­kumiņa. Krātiņu apgaismoja niecīgs, turklāt ļoti netīrs lodziņš augstu pie paša jumta. Ārā bija ziedoša, koša vasara, bet krātiņā tik tumšs, ka vajadzēja pamatīgi ieskatīties, lai dzīvnieku ieraudzītu. Krātiņā nebija nekā — ne virves, ne šūpoļu, ne plaukta. Tā bija ce­menta kaste ar stiklotu frontālo sienu. Orangutans tu­pēja krātiņa vidū uz grīdas un darbojās ar maisa drānas lupatu, pārmaiņus rūpīgi klādams to sev uz galvas un ņemdams nost. Tā bija vienīgā darbošanās iespēja šim ļoti saprātīgajam un ziņkārajam dzīvniekam. Šādā krā­tiņā režģi būtu bijuši īsta svētība. Kad mēs projektējām brīvdabas sprostus pērtiķiem, mēs ņēmām vērā gan šo, gan daudzas citas problēmas.

Mūsu pērtiķu brīvdabas sprostu garuma un augstuma izmērus noteica jau esošā pamatceltne (senlaicīga no gra­nīta būvēta sidra spiede), bet tās ietvaros mums palika brīvas rokas veidot visu pēc sava prāta. Bija divi vissva­rīgākie priekšnoteikumi: lai pērtiķi varētu nesaskaroties cits citu redzēt un lai krātiņā viņiem būtu maksimāla kustību un darbošanās iespēja. Atļaujot pērtiķiem citam citu redzēt, mēs gluži vienkārši parūpējāmies par to, lai viņi būtu nodarbināti. Visos zooloģiskajos dārzos viena no visgrūtāk atrisināmajām problēmām ir dzīvnieku bez­darbība, un, runājot par cilvēkpērtiķiem un citiem pri­mātiem, šis jautājums kļūst sevišķi akūts. Pērtiķi ir ļoti ziņkāri un ārkārtīgi dzīvi interesējas par to, kas notiek blakuskrātiņā; šo aizrautīgo interesi var salīdzināt vie­nīgi ar to, kura vecāka gadagājuma jaunavām liek sle­pus raudzīties caur aizkaru mežģīnēm, lai saredzētu, kas notiek aiz cita loga mežģīņu aizkariem.

Ja daudzi krātiņi atrodas vienā rindā, nav iespējams, neatdalot ar režģiem vai stieplēm, tos iekārtot tā, lai iemītnieki varētu redzēt savus kaimiņus. Bet tas nav ieteicams divu iemeslu dēļ: pirmkārt, mēs paši uz savas ādas esam izbaudījuši, ka caur režģiem vai stiepļu pi­numu var saņemt sāpīgu kodienu roku vai kāju pirkstos,

un, otrkārt, stress, kas rodas, ja turpat, gandrīz vai tve­ramā tuvumā, pastāvīgi ir potenciāls sāncensis, spēj sa­bojāt ikviena pērtiķa un arī ikviena cita dzīvnieka labo raksturu. Pēdīgi mūsu arhitekts ieteica lielisku izvieto­jumu: krātiņus izbūvēja gandrīz rombu veidā, tā ka tie gan saskārās, bet tiem tomēr nebija kopējas frontālās sienas. Šādā veidā pērtiķi varēja pārskatīt daju tuvākā un dalu aiznākamā krātiņa.

Pēc tam vajadzēja padomāt par fasādēm. Tolaik mūsu finanses bija tik trūcīgas, ka nevarējām ne sapņot par stikla bruņu plātnēm, kādas vēlāk izmantojām gorillu kompleksam. Tādēļ vajadzēja apmierināties ar režģiem, jo tie bija vienīgie, ko nespēj izlauzt ieslodzīts pieaudzis gorilla, orangutans vai šimpanze. Man negribējās iebū­vēt taisnos vertikālos stieņus, kas pagājušā gadsimtā zvērnīcām piešķīra šausminošu izskatu, tādēj mēs pēc ilgiem eksperimentiem un strīdiem izšķīrāmies par špa- lierrežģi, kaut ko līdzīgu armatūrai, ko lieto cementa stiegrošanai. Caurumi bija apmēram piecas collas augsti un astoņas collas gari. Tie nekaitināja apmeklētājus un arī netraucēja viņus aplūkot dzīvnieku, bez tam sagā­dāja pieaugušajiem cilvēkpērtiķiem maksimālas iespējas izkāpelēties. Šāda veida režģi lieti noderēja, par elegan­tām kāpnēm arī mazajiem pērtiķīšiem, kad tie sāka nākt pasaulē. Mēs konstatējām, ka mazuļiem šādi režģi varen patīk, jo nekas cits nav tik labs košļāšanai, kad pērtiķē- niem aug zobi.