DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

skaidra apjēga par to, kāda ir zooloģiskā dārza loma faunas saglabāšanā un zinātniskās pētniecības darbā. Šai ziņā mēs joprojām esam unikāla organizācija, kas visu savu laiku, naudu un enerģiju ziedo dzīvnieku au­dzēšanai nebrīvē, lai saglabātu dažādas sugas. Un mēs neaprobežojamies ar to vien, ka sludinām šāda darba nepieciešamību, bet darām to praktiski. Šajā grāmatā centīšos parādīt, kas mums izdevies, kas nav izdevies un ko ceram iegūt nākotnē.

Šeit jāatgādina pamatlikums: Ideāls atrisinājums zooloģiskajam dār­zam ir nevis dzivnieka dabiskās vides tieša imitācija, bet gan savvaļas vides pārnešana mākslīgi radītajos zooloģiskā dārza apstākļos, ievē­rojot bioloģijas principus.

H. Hedigers. Cilvēks un dzīvnieks zooloģiskajā dārza

Mazas telpas un mitekļi virza prātu uz īstā ceļa, bet lielie to mu­dina klejot apkārt.

Leonardo da Vlnčl

Viens no visaplamākajiem pieņēmumiem par zooloģisko dārzu lr tas, ka dzīvniekus, kas tur mīt, mēdz uzskatīt par cietumniekiem. Tā ir nepareiza un novecojusi doma, tas ir tikpat kā mūsu dienās iedomā­ties, ka pa radio un televīziju runā, dzied un dejo mazītiņi cilvēciņi.

H. Hedigers. Cilvēks un dzīvnieks zooloģiskajā dārzā

Daudzi ņujorkieši visu mūžu nodzīvo teritorijā, kas nepārsniedz lauku ciemata ietvarus. Pietiek tādam aiziet divus kvartālus no savām mājām, un viņš jutīsies kā nonācis svešā zemē un nebūs laimīgs, iekams nenokļūs atpakaļ mājās.

E. B. Valts

Ikviens, kam ir kāds sakars ar zooloģiskajiem dārziem, kaut negribot, būs spiests atzīt, ka to arhitektūrā ir gau­žām maz mākslas. Vidusmēra arhitekts, ja viņam jāpro­jektē celtnes zooloģiskajam dārzam, izturas kā bērns, kas pirmoreiz saņēmis būvklucīšu kasti, — viņš kon­struē celtnes, kuras noderīguma ziņā pielīdzināmas pie­cus gadus veca garīgi atpalikuša bērna «konstrukcijām».

Galvenais posts agrākajā un lielā mērā vēl arī taga­dējā zooloģisko dārzu arhitektūrā ir tas, ka krātiņus un iežogojumus cilvēki projektē cilvēkiem. Varbūt kādam liksies dīvaini, ka to uzsveru, bet, ja projektē kaut ko dzīvnieku kolekcijai, tad jāievēro četri faktori šādā sva­rīguma secībā:

dzīvnieka vajadzības,

tā cilvēka vajadzības, kurš dzīvnieku aprūpēs,

apmeklētāju vajadzības, kuri vēlēsies dzīvnieku ap­lūkot,

arhitekta un zooloģiskā dārza nākamā dārznieka estētiskie mērķi.

Pavērojot viduvēju zooloģisko dārzu, jūs ļoti bieži redzēsiet, ka šī secība, kas ir tik svarīga, īstenībā ir ap­griezta otrādi. Jūs redzēsiet celtni, kas arhitektoniski ir īsts sapnis un brīnum skaista no apmeklētāju aspekta, bet pilnīgi nederīga tiklab dzīvniekiem, kā dārza perso­nālam. Tā ir, ja drīkstu radīt šādu terminu, «antropo- morfiska arhitektūra», un tās rašanās izskaidrojama di­vējādi.

Pirmkārt, arhitekts zina, kas vajadzīgs viņam un pub­likai, proti, kaut kas liels un skaists (celtne, kura no­mierina viņa sirdsapziņu par iedomātajām nebrīves šaus­mām), bet nezina, kas vajadzīgs dzīvniekam, un, tā kā parasti arhitekts ne mazākā mērā nesadarbojas ar cil­vēku, kurā būs atbildīgs par dzīvnieka labklājību, tad rodas šādi arhitektoniski ērmi.

Gribēt, lai visi zooloģisko dārzu arhitekti ir izglītoti zooloģijā, būtu tikpat muļķīgi kā vēlēties, lai visi poli­tiķi ir godīgi, tomēr ir ļoti labi, ja arhitekts zina atšķi­rību starp žirafi un susuri, tāpat kā ir slavējami, ja po­litiķis prot atšķirt labu no ļauna. Taču vairumā gadī­jumu (spriežot pēc gala iznākuma) arhitektam ir pil­nīgi brīvas rokas, viņš rīkojas pēc sava prāta un rada celtni, kāda, pēc viņa domām, arhitektoniskajā risinā­jumā būtu vislabākā, nepavisam nerēķinoties ar dzīv­niekiem un to kopējiem. Ir uzcelts milzum daudz mo­dernu novietņu zooloģisko dārzu dzīvniekiem, un dī­vainā kārtā publika gaužām reti iebilst kaut ko pret šiem krātiņiem, ja vien tie ir glīti un tīri. Ņemot vērā šādu pieeju, daudzi zooloģiskie dārzi bijuši spiesti bū­vēt dzīvniekiem aizvien lielākus krātiņus, kaut gan vai­rumā gadījumu dzīvnieki aizņem tikai piekto daļu no viņiem atvēlētās platības un daudz aizsargātāki justos mazākā telpā.

Atceros apciemojumu tikko uzceltajā ziloņu mītnē kādā Eiropas zooloģiskajā dārzā, kur par direktoru bija ļoti ievērojams virs, kas domāja, ka arhitekta galvenais pasūtītājs, ja tiek projektēta celtne zooloģiskajam dār­zam, ir dzīvnieks, un vissvarīgākais ir viņa vēlēšanās un vajadzības. Labu brīdi nostāvējām klusēdami, rau­goties uz jauno, ērmoto celtni, un tad mans draugs ar biklu čukstu pārtrauca klusumu.

Priekš kam tas ir? — viņš vaicāja.

Ziloņiem, — es īsi atbildēju.

Ziloņiem? — viņš pārjautāja, ieplezdams acis iz­brīnā un izbīlī. — Ziloņiem? Bet kādēļ tai šitāds veids, priekš kam tik daudzas mazas smailītes uz jumta, kam tās noder?

Laikam, pēc arhitekta domām, celtnei jāataino zi­loņu bars pie ūdens bedres, — es paskaidroju.

Mans draugs šausmās aizvēra acis un nopurpināja krāšņu, visaptverošu lāstu maz pazīstamā serbu vai hor­vātu valodā. Vienīgais vārds, kurš šajā novēlējumā skaidri izcēlās, bija «arhitekts», un to viņš i«grūda ar tādu indi, kas būtu bijusi spļāvējkobras cienīga.

Iegājām iekšā. Likās, it kā mēs atrastos deformētā ka­tedrālē. Mans draugs vērīgi aplūkoja samērā nelielo telpu, kas bija atvēlēta dzīvniekiem, un milzīgo, kroplo labirintu, kurš bija domāts publikai, tad ļāva skatienam aizklīst pret augstajiem griestiem līdz tai vietai, kur pašā augšā karātos zvans, ja šī tiešām būtu katedrāle. Viņš atkal noskurinājās un piesauca kaut kādu serbu vai horvātu dievību.

Priekš kam tik augsts jumts? — viņš vaicāja, un viņa ne pārāk veiklā angļu mēle šās arhitektūras radī­tajā šokā sastomījās vēl vairāk. — Priekš kam tik augsts jumts, ko? Viņi laikam domā, ka zilonim kādreiz pa nakti gribēsies uzlidot augšā un uzlēkt laktā?

Paraugieties tikai visas pasaules zooloģiskajos dārzos, un jūs redzēsiet, ka tie ir pilni ar šādiem arhitektonis­kiem izdzimteņiem. Un vēl joprojām tādus, gluži kā ne­laikā dzimstošus bērnus, rauj ārā no mātes arhitektūras miesām. Pati pieeja sprostu, krātiņu un citu novietņu būvei zooloģiskajos dārzos bijusi aplama no laika gala un lielā mērā ir vēl šodien. Ir, protams, daži dārzi, kas rīkojas pavisam citādi, taču diemžēl tādu ir loti maz. Projektējot mūsdienu zooloģiskos dārzus, vispirmām kārtām vis nejautā, kas vajadzīgs dzīvniekam, bet gan — ko vēlas publika. Labi turētai dzīvnieku kolekcijai jā­būt apgādātai:

ar krātiņu, kura teritorija ir tāda, lai dzīvnieks tajā justos brīvi un varētu arī atrast vietu, kur patverties, ja ir satraukts un jūtas nomākts;

ar otra dzimuma pārstāvi vai pārstāvjiem — at­bilstoši attiecīgās sugas prasībām;

ar tādu barību, kas garšo dzīvniekam un, pēc spe­ciālista ieskata, ir tam piemērota;

ar pietiekamu iespēju kustēties, lai dzīvnieks ne­garlaikotos, proti — ar «mēbelēm» un, ja iespējams, vienu vai vairākiem kaimiņiem, ar kuriem var sarīkot satraucošas cīņas bez asins izliešanas un padiskutēt.

Taču publikas antropomorfiskās pieejas dēj vēl ar­vien būvē drausmīgas dzīvnieku novietnes, modernu ek­vivalentu hindu mērkaķu tempļiem, kuri bija tik iecie­nīti deviņpadsmitajā gadsimtā un kuros tik daudzi ne­laimīgi un nepateicīgi rezus makaki jeb rezus mērkaķi saldami sagaidīja nāvi.