DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Publikas interese par nebrīvē turētiem dzīvniekiem ir slavējama, taču loti bieži aiziet pa aplamu ceļu. Apmek­lētāji gandrīz nekad nesūdzas par tādiem apstākļiem zoo­loģiskajā dārzā, par kādiem vajadzētu sūdzēties, toties skaļi un histēriski brēc par to, no kā dzīvniekam ne­ceļas ne mazākais ļaunums.

Ļaudis apgalvo, ka dzīvniekus nedrīkst turēt krāti­ņos, nedrīkst tos ieslodzīt, nedrīkst tiem laupīt brīvību. Gandrīz nekad viņi nekritizē pašu krātiņu, bet vēršas vienīgi pret krātiņu kā ieslodzījuma vietu. Atklājums, ka dažādiem dzīvniekiem ir dažāda veida un dažāda lieluma teritorijas, sākot ar dažām kvadrātpēdām un bei­dzot ar vairākām kvadrātjūdzēm atkarībā no sugas — gluži tāpat kā cilvēkiem mēdz piederēt sakņu dārziņš, muiža, grāfiste vai vesela valsts —, ir samērā jauns, un mums šajā jomā vēl ļoti daudz jāmācās. Bet tieši tas jāpatur prātā, projektējot dzīvniekiem krātiņus vai no­vietnes. Nepavisam nav_ teikts, ka sagūstītam dzīvnie­kam tiek atņemta brīvība, jo arī teritorija savvaļā ir .dabisks krātiņa paveids, un «brīvība» dzīvniekam ne­nozīmē gluži to pašu, ko kvēlam liberālim no Homo sa­pieris cilts, kurš var atļauties tādu greznību kā abstraktā domāšana. Īstenībā tas, ko jūs darāt, sagūstot dzīvnieku, ir kaut kas daudz svarīgāks: jūs viņam nolaupāt terito­riju, un tādēļ jums visiem spēkiem jārūpējas, lai sagā­dātu viņam adekvātus apstākļus, un, ja jūs to nepratī- siet, jums būs nogarlaikojies, slims vai nobeidzies dzīv­nieks.

Krātiņu par teritoriju dažkārt var pārvērst šķietams sīkums, nevis krātiņa apmēri. Reizēm visu nosaka krā­tiņa veidojums, zari vai zaru trūkums, dīķis, smilšu lau­kumiņš, kāds baļķēns. Šāds parastam apmeklētājam ne­nozīmīgs sīkums lāgiem palīdz dzīvniekam pieņemt šo apkārtni par savu teritoriju. Kā jau minēju — svarīgā­kais nav krātiņa izmēri. Bet tieši tur kļūdās cilvēki, kas pārmet zooloģiskajiem dārziem aplamu rīcību, jo vi­ņiem nav ne jausmas, cik plašā apgabalā vairums dziv- nieku dzīvo savvaļā. Strītemas bankas klerka ikdienas gaitas salīdzinājumā ar daudzu savvaļas dzīvnieku die­nas gaitām brīvībā varētu likties kā «Tūkstoš un vienas nakts» pasaku pirmo piecu sējumu dēkainie ceļojumi. Cilvēki pat iedomāties nevar, cik nelielā apvidū daži dzīvnieki pavada visu mūžu. Daudzi dzīvnieki uzturas, pārojas un nomirst telpiski ļoti šauros ietvaros un do­das tālākās gaitās vienīgi tad, kad viņiem pietrūkst kāda dzīvei nepieciešama faktora.

Reiz Rietumāfrikas lietus mežos manas nometnes te­ritorijas malā auga "trīs koki, kas no vienas vietas bija apvīti ar epifītiem un liānām. Šie apmēram trīsdesmit pēdas augstie, cits citam cieši līdzās augošie koki vei­doja visu pasauli vidēji lielu vāveru pārim. Šai nelie­lajā teritorijā vāverēm bija viss dzīvei nepieciešamais. Viņām bija augļi un jaunie dzinumi, kā arī ūdens, kas no rasas un lietus sakrājās nelielajos zaru dobumos pie stumbra. Un, beidzot, nedrīkst aizmirst, ka viņas bija divatā. Nometnē es uzturējos četrus mēnešus. Vāveres bija man acu priekšā no ausmas līdz saules rietam, un nekad man negadījās redzēt, ka tās būtu pametušas koku trijotni, izņemot gadījumus, kad vajadzēja padzīt iebru­kušos sugas brāļus.

Abiem mazajiem grauzējiem trīs svarīgākās lietas ir tās pašas, kas laikam dominē visu dzīvnieku eksistencē: sugas turpināšanas dziņa un nepieciešamība pēc barī­bas un ūdens. Atbilstoši šīm vajadzībām dzīvnieks iegūst savu teritoriju, un teritorija ir dabiska krātiņa veids. Es nebūt necenšos apgalvot, ka cilvēki rīkojas nepareizi, ja kritizē, saku vienīgi, ka viņi kritizē aplamu iemeslu dēļ. Visļaunākais ir cilvēciskotā pieeja.

Dzīvnieku gūstīšanas ekspedīcijās var ļoti daudz iemā­cīties tiklab par teritorijām, kā arī par dzīvnieku bēg­šanas . distanci. Bēgšanas distance ir termins, ko lieto, lai apzīmētu attālumu, kādā dzīvnieks pielaiž ienaid­nieku, pirms metas bēgt. Šis attālums ir dažāds, bet pie­mīt ikvienam, pat cilvēkam. Ja jūs man neticat, aiz­ejiet uz ganībām, kur pastaigājas bullis, un pārbaudiet savu bēgšanas distanci. Kad esat ieguvis tikko sagūs­tītu dzīvnieku, jūsu grūtākais uzdevums ir pārliecināt viņu, lai viņš samazina bēgšanas distanci (jo neaizmir­stiet, ka jūs esat ienaidnieks, turklāt tāds, kurš ir ar gūstekni pastāvīgā tuvā kontaktā). Bez tam jums jāap­gādā dzīvnieks ar jaunu teritoriju.

Piemēram, vāvere. Ievietojiet tikko sagūstītu vāveri vienkāršā koka kastē (tādi ir gandrīz visi ceļojuma krā­tiņi) ar stiepļu režģi priekšpusē, un jums būs dzīvnieks, kas šausmās lēks griestos un plosīsies kā negudrs, tik­līdz jūs tuvosieties. Tā tas turpināsies mēnešiem un var­būt nebeigsies nekad — aiz tā vienkāršā iemesla, ka vāverei vienā paņēmienā atņemta gan bēgšanas dis­tance, gan teritorija. Dzīvnieks nespēj aizbēgt no jūsu šausmīgās rokas, kas iespraucas viņa mazītiņajā pasau­lītē, lai to iztīrītu.

Un tad ievietojiet to pašu vāveri tai pašā kastē, kad kastei vienā galā ierīkota guļamtelpa ar tik lielu ieejas caurumiņu, lai vāvere varētu pa to iespraukties. Un aina tūdaļ mainās. Dzīvniekam nu ir droša vieta, kur atkāpties, kad jūs ielaužaties viņa teritorijā. No savas guļamtelpas drošā patvēruma vāvere, ja arī ne vienal­dzīgi, tomēr bez pārliecīga satraukuma noraugās, kā jūs tīrāt krātiņu, apmaināt augļus un ūdens trauciņus.

Protams, ir ļoti svarīgi pēc iespējas neaiztikt guļamtelpa, lai tādā veidā sāktu pamazām modināt dzīvniekā uzti­cību. Tas dažkārt vieglāk pasakāms, nekā izdarāms, jo daži dzīvnieki, tāpat kā daži cilvēki, ir briesmīgi krā­jēji un savāc gujamtelpā kaudžu kaudzēm barību, ko vēders vairs neņem pretī, bet kas pēcdienās katrā ziņā noderēs. Kad sapuvušo barības palieku smirdoņa kjūst pārāk neciešama, jūs esat spiests ielauzties gujam­telpā un to izmēzt, bet — jo ilgāk to var novilcināt, jo labāk.

Kad dzīvnieks jaunajā miteklī jau pilnīgi iejuties, viņš pat sāk gaidīt jūsu periodisko ielaušanos viņa gu­jamtelpā, jo tas nozīmē, ka būs jaunas banānu lapas vai zāle midzenim, tajās būs sīki kukainīši un sēklas, ko ēst, būs ārpasaules smaržas, par kurām painteresēties, un kur tad drudžainais satraukums un rosība, kas sais­tās ar guļvietas pošanu!

Esmu konstatējis, ka gandrīz visos gadījumos ar sī­kajiem zīdītājiem šai guļamtelpas tehnikai ir lieliski panākumi. Kāda savvaļas vāvere iejutās tik labi, ka pēc trim dienām, kad biju spiests izmēzt tās guļamtelpu, tā ielīda iekšā un sāka plucināt banānu lapas un post sev guļvietu, nenogaidīdama, kamēr es visas būšu sa­bāzis iekšā. Kāds ļoti kareivīgs un blaustīgs pundurman- gusts dažu stundu laikā guva pārliecību, ka neaizska­rama ir ne tikai viņa guļamtelpa, bet arī viss pārējais krātiņš. Viņš krātiņu tūliņ sāka uzskatīt par savu teri­toriju un aizstāvēja to ar ievainota tīģera niknumu. Man vajadzēja ilgi nopūlēties un viņu pierunāt, lai pie­spiestu atkāpties uz vienu krātiņa galu, kamēr es otrā varēju novietot barību un ūdeni, neriskējot, ka zvēriņš man pārplēsīs artēriju.

Parasto ceļojuma krātiņu lielumu nosaka tas, ka dro­šāk ir dzīvniekus transportēt mazos nekā lielos krāti­ņos; ja krātiņus pārvieto pie tāda darba nepieraduši strādnieki (kā tas diemžēl notiek loti bieži), kas izturas pret tiem nevērīgi vai pat nosviež zemē, tad nelielā krā­tiņā dzīvniekam ir daudz mazāka iespēja tikt ievaino­tam. Kaut ari ceļojuma krātiņa dimensijas ir ļoti pieti­cīgas, dzīvnieks tomēr, pavadījis šādā krātiņā vairākus mēnešus, iegūst tur tik lielu drošības sajūtu, ka dau­dzos gadījumos liedzas pāriet no tā uz plašāku mītni. Ceļojuma krātiņš viņam kļuvis par teritoriju, kuras ro­bežas viņš pazīst, kur jūtas droši patvēries, kur saņem barību un ūdeni.