DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Kaut arī man pašam nepieciešamība pēc tāda veida zooloģiskā dārza, kādu es gribēju veidot, šķita acīm re­dzama, tomēr toreiz man nācās sastapties (un, lai gan mazākā mērā, arī tagad vēl jāsastopas) ar visai sīkstu pretestību no, ja tā varētu teikt, iesīkstējušo zinātnieku puses. Bija gaužām grūti viņiem ieskaidrot, ka kontrolēta

Hzīvnieku audzēšana ir ļoti vēlama un izmantojama kā paralēla līnija tradicionālajām faunas saglabāšanas me­todēm, kādas ir rezervātu, nacionālo parku veidošana un tā tālāk. Ilgus gadus, tiklīdz reprezentablos dabas draugu forumos aizsāku šo tematu, visi raudzījās uz mani tādām acīm, it kā es nule būtu atzinies, ka uzskatu nekrofiliju par ideālu veidu dzimstības kontrolei.

Doma, ka zooloģiskais dārzs nav nekas vairāk kā Vik­torijas laika zvērnīca, bija pārlieku dziļi iesakņojusies, un likās gandrīz neiespējami piespiest cilvēkus ticēt, ka tam var būt daudz nopietnāki uzdevumi. Galvenais iebil­dums bija tas, ka visi zvērudārzi tiekot slikti vadīti un gandrīz nevienā nepastāvot ne vēlēšanās, ne iespēja pa­līdzēt sugu saglabāšanā ar kontrolētu vaislas programmu īstenošanu. Ar lielmanīgi nevērīgo pieeju — «zvēru jau pasaulē netrūkst» zooloģiskie dārzi kļuva par savvaļas faunas izskaudējiem, tie iznīcināja lielu daudzumu dzīv­nieku, lai atjauninātu savas kolekcijas, kurās neveiks­mju, sliktas kopšanas vai abu šo iemeslu dēļ bija aiz­gājuši bojā eksponāti. Esot pārāk daudz zooloģisko dārzu (tā iebilst faunas aizsargātāji), kas vārdos dižojoties die­zin kā, bet praktiski sugu saglabāšanas labā nekā derīga nedarot, pārāk daudz tādu zooloģisko dārzu, kas cenšas iegūt retus dzīvniekus, lai pievilinātu apmeklētājus un gūtu slavu, pārāk daudz zooloģisko dārzu, kuru plaši izreklamētajiem «faunas saglabāšanas centieniem» ar sa­prātīgu darbu šai virzienā tikpat daudz kopīga kā puķu kastītei uz palodzes ar apmežošanas programmu.

Diemžēl šāda kritika lielā mērā ir pamatota vēl tagad. Mani paskaidrojumi, ka es nemaz nevēlos palielināt pa­rasto zooloģisko dārzu skaitu, bet runāju par specializē­tiem dārziem ar rūpīgi izstrādātu programmu mērķtie- cīgai dzīvnieku pavairošanai, tika teikti kurlām ausim. Šādos apstākļos patiesi vajadzēja visai lielu apņēmību, lai atvērtu vēl vienu zooloģisko dārzu, pat ja bija iece­rēts veidot kaut ko pavisam atšķirīgu no tiem, kas jau pastāvēja. Es sapratu, ka nav nozīmes gaidīt atbalstu un atsaucību no savvaļas dzīvnieku aizsardzības speciālis­tiem. Jāsāk tikai īstenot savu ieceri un jāredz, kā tas izdosies.

Nebiju tik liels optimists, lai nepadomātu par kādu svarīgu faktu. Pat ja man uzsmaidītu veiksme, tas, ko es radīšu, būs tikai mazs zobratiņš lielajā, sarežģītajā sugu saglabāšanas mašīnā. Un tomēr tas būs zobratiņš, kura līdz šim trūcis, un, pēc manas pārliecības, — ļoti nozī­mīgs. Padomājiet, cik bezgala daudz vajag sīciņo, bet gardo garnelīšu, cik daudz vajag planktona, lai varētu izaugt un dzīvot zilais valis!

Drīz vien man atklājās, ka brīnišķīgi gan ir iecerēt lielus, spožus pasākumus, taču bez stingra pamata tie nav nenieka vērti. Un stingrais pamats bija nauda. Vislielā­kās grūtības man sagādāja tas, ka gribēju radīt kaut ko tādu, kas nevarēja nest peļņu un nekad arī nenesīs. Es skaidri zināju: ja gribēšu savu ieceri īstenot, katrs iegū­tais penijs būs jāiegulda atpakaļ pasākumā. Vidusmēra rēķinvedī — šā slāņa cilvēkiem, kā zināms, bezrūpība un vieglprātība nav raksturīga — doma par naudas aizņem­šanos, lai uzsāktu kaut ko, kas nenesīs peļņu, izraisa nervu sabrukumu. Kad cēlu savu ideju priekšā, banku direktoriem, efekts bija vel satriecošāks. Nekad pirms tam nebiju varējis pat iedomāties, cik apbrīnojami skep­tiska izteiksme spēj atplaiksnīt tāda gudra un pieredzē­juša bankas direktora skatienā.

Un tomēr šai drūmajā tumsībā pēkšņi iespīdēja mazs gaismas stariņš. Kādā bankā man solīja: ja vien es varot sagādāt garantiju, banka man aizdevumu piešķiršot. Viņi mani brīdināja vislaipnākajā veidā, taču neslēpjot savu pārliecību, ka man vislabākais būtu aiziet mājās, iekāpt siltā vannā un pārgriezt vēnas. Vismaz tāda man šķita brīdinājumu īstā jēga. Tomēr es nelikos ne dzirdis. Gal­venā problēma bija: ko izmantot par garantiju? Un beigu beigās šī problēma nemaz nebija tik sarežģīta, kā sākumā likās, jo man piederēja tikai viena vienīgā vērtība, kuru es, piesardzīgi izsakoties, varēju izmantot garantijai, proti, mans rakstnieka vārds. Ja tā vispār bija garantija, tad, jāteic gan, visai nedroša; bet es biju uzrakstījis trīs grāmatas, kam bija labi panākumi, un savā vientiesībā nespēju iedomāties, kālab lai neuzrakstītu vēl kādu. Kā­dēļ nemēģināt aizņemties naudu, izmantojot drošībai sa­vus vēl neiecerētos meistardarbus? Sajūsmināts par to, ka biju atklājis sevī tādas veikalnieka dotības, par kā­dām man pašam līdz tam nebija ne jausmas, steidzos pie sava toreizējā izdevēja Rūperta Hārta-Deivisa un sāku plaši, daiļrunīgi un mazliet nesakarīgi klāstīt savus no­domus. Es savus argumentus aizstāvēju tik neatlaidīgi, ka pieveicu nabaga Rūpertu, un viņš teicās esam ar mieru garantēt man divdesmit piecus tūkstošus mārciņu aizņē­muma, tikai lai es par attiecīgo summu apdrošinot dzī­vību (gadījumam, ja mani aprītu lauva, pirms esmu pa­guvis parādu atmaksāt). To es ar mīļu prātu izdarīju.

Kad nu biju ticis pie nepieciešamajiem līdzekļiem, nā­kamā problēma bija atrast vietu, kur pasākumu realizēt. Visideālāk būtu bijis izveidot zinātniskās pētniecības un vaislas staciju, kas nebūtu pieejama publikai, taču apzi­nājos, ka tas nebūs iespējams. Apmeklētāji mums būs vajadzīgi ne tikai ikdienas izdevumu segšanai, bet arī procentu nomaksai un aizņēmuma atmaksāšanai. Zoolo­ģiskajam dārzam tātad jāatrodas vai nu tādā.vietā, kur tuvumā ir biezi apdzīvots centrs, vai arī tādā, uz kurieni daudz cilvēku brauc atpūsties.

Vispirms ieprātojos par Bornmutu, kas no visiem vie­dokļiem šķita ideāla. Esmu jau citā grāmatā rakstījis, kā cīnījos, lai realizētu savu pasākumu šai pilsētā un vēlāk Pūlā, kura atrodas turpat tuvumā. Negribu skumjo stāstu atkārtot vēlreiz. Aprobežošos ar atgādinājumu, ka abu pilsētu municipalitātē sastapos ar tādu stūrgalvību un tik tuvredzīgu vienaldzību, ka pilnīgi atteicos no mēģinā­juma kaut ko uzsākt Anglijas dienvidu piekrastē. Likās, visa Anglija ir sētin nosēta ar aprobežotiem pilsētas valžu vīriem, tādā makiavelliskā viltībā sasaistīta biro­krātijas valgos, ka ikviens, ar to visu sastapies, jūtas kā iepinies milzu zirnekļa tīklā. Sapratis, ka Anglijā man nav ko cerēt, sāku lūkoties pēc tālākiem apvidiem. Katrā ziņā gribēju apmesties kādā nelielā centrā, turklāt tādā, kuram ir pašnoteikšanās tiesības. Sī doma nemaz nebija tik neprātīga, kā izklausās, jo man tūliņ iešāvās prātā divas vietas, abas (ne pārāk cieši) saistītas ar Apvienoto karalisti, tomēr ar pašvaldības tiesībām. Viena no tām bija Menas sala Īrijas jūrā, otra — Normandijas salas, kas atrodas Angļu kanālā, tuvāk pie Francijas nekā pie Anglijas krastiem. Pārbaudījis apstākļus, es no Menas salas atteicos, jo sapratu, ka tā ir pārāk tālu ziemeļos un klimats manam pasākumam tur būtu par skarbu. Džersija, lielākā no Normandijas salām, šķita daudz pie­ņemamāka. Taču atkal viens āķis: šai salā es nepazinu nevienas dvēseles.

No jauna izsūdzēju bēdas savam daudz cietušajam iz­devējam Rūpertam, un viņš vēlreiz kļuva par manu glā­bēju. Rūperts uzrakstīja ieteikumu kādam majoram Frei- zeram, kurš dzīvoja Džersijā un, nekā ļauna nenojauz­dams, bija apsolījis izvadāt mani pa salu, lai palīdzētu atrast manām vajadzībām piemērotu īpašumu un zemes gabalu. Tā nu es kopā ar sievu Džekiju aizlidoju uz Džersiju, kur majors Freizers mūs sagaidīja, izvadāja mašīnā pa salu un izrādīja daudzas vietas, kuras mums dažādu iemeslu dēļ tomēr nelikās pieņemamas. Diezgan nospiestā garastāvoklī devāmies uz majora mājām, lai ieturētu lenču. Šīs mājas bija Lezogras muiža, būvēta no Džersijas skaistā zeltītu rudens lapu krāsas granīta; tai bija plašs ar mūri apjozts dārzs un pagalms, kurā iebrau­cām caur divām brīnišķīgām piecpadsmitā gadsimta ar­kām; visa šī godība pletās uz lēzeniem pauguriem ap­mēram trīsdesmit piecu akru platībā. Jau pirmajā acu uzmetienā redzēju, ka tieši šī ir tā vieta, kas man vaja­dzīga. Tomēr man likās gaužām nepiedienīgi, sēžot pie kāda cilvēka pusdienu galda, mēģināt viņu izdzīvot no sentēvu mājokļa. Beidzot, cik vien smalkjūtīgi pratu, uz­sāku sarunu. Biju ļoti pārsteigts, uzzinājis, ka majors vēlētos pārcelties uz Angliju, jo Lezogra privātpersonai izmaksājot pārāk dārgi. Viņš teica, ka labprāt iznomātu muižu man, turklāt piedāvāja pat iespēju vēlāk, kad bū­sim tikuši uz kājām, to nopirkt. Devāmies tūliņ pie vie­tējiem varasvīriem, kuri par manu ideju likās patiesi sa­jūsmināti. Tā es trijās dienās biju atradis tieši tādu ob­jektu, kāds man bija vajadzīgs, ieguvis visas pasākumam nepieciešamās atļaujas, kā arī Džersijas Štatu (tā šeit dēvē vietējo valdību) sirsnīgu svētību. Trijās dienās pa­nācu to, ko man nebija izdevies izcīnīt gandrīz gadu ilgos cīniņos ar Anglijas smago birokrātijas aparātu. Es nolēmu, ka tāds neliels, bet garā vienots apvidus ar paš- noteikšanos patiesi ir ko vērts.