DŽERALDS DARELS - PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Eliās, vai tev tur viss kārtībā?

Ko, ser?

Vai tur viss kārtībā?

Jā, ser. Es viņu redzu, ser, — Eliāss uztrauktā balsī atsaucās.

Kas viņš ir?

Katars, ser, un uz muguras mazulis.

Vai varu ielīst un to apskatīt? — es lūdzu.

Nē, ser. Maz vieta. Pārāk šaurs, — viņš atkliedza, bet tūliņ sāka kāsēt. Stumbra dobumā no tievgaļa ievēlās kodīgu dūmu mākonis, kas aptumšoja baterijas gaismu, sadzina man asaras acīs un aizrāva elpu. Asarām noplū­dušu seju steigšus izlīdu ārā.

Andraj! — es kliedzu. — Nekvēpini tik briesmīgus dūmus … Eliāss nosmaks kopā ar zvēru .,. Nodzēs lielo uguni, atstāj pavisam maziņu, vai dzirdi?

Jā, ser, labi, — tikko dzirdami skanēja no koka tievgaļa.

Es vēlreiz ielīdu dūmiem pieplūdušajā dobuma ejā.

Kā tev iet, Eliās?

Noķēru viņu, ser, noķērul — Eliāss klepodams prie­cīgi atsaucās.

Nes šurp! — es kliedzu, lēkādams kā negudrs uz visām četrām un pūlēdamies dūmos kaut ko saskatīt. — Nes ātri šurpl

Man šķita, ka paiet stundas, līdz ieraudzīju Eliāsa raupjās pēdas paradamies dobuma ieejā un viņš izlīda ārā, aizslāpis, kā­sēdams un galīgi kails, jo gurnu apsējā bija ievīstījis medījumu. Viņš līksmi smēja pār visu seju.

Es satīt viņus savā autā, ser, — viņš sacīja, — bija bail, ka mazulis nepazūd.

Vai šitais zvērs skrien ātri? — es apjautājos, nesdams noslēpumaino tīstokli uz kla­jāku vietu, lai tur ritinātu to vaļā.

Nē, ser.

Kož?

Nē, ser.

Šādas informācijas iedroši­nāts, noliku nastu zemē un at­ritināju drānu. Manam skatie­nam atklājās ārkārtīgi dīvains dzīvnieks. Pirmajā acu uzme­tienā likās, ka uz drānas guļ milzīgs, brūns egles čiekurs, kuram pielipis otrs, mazāks, sārti pelēks čiekuriņš. Tad sapratu, ka tā ir cieši kamolā saritinājusies pangolīna jeb koku zvīņneša mātīte ar palsu mazuli, kas viņai pieķēries pie muguras.

Katars, ser, — Eliāss lepni paskaidroja.

Ļoti labs zvērs, — es sacīju.

Ar grūtībām noņēmu mazuli mātei no muguras un sāku to aplūkot. Atšķirībā no mātes mazais neizrādīja nekādu baiļu, tupēja man uz plaukstas un skatijās manī tuvredzī­gām, mazām, valgām ačelēm, kas atgādināja nespodras kurpju pogas. Mazais no smailā purniņa līdz zvīņainās astes galiņam bija ap desmit collu garš, muguru, galvu, kājas un asti tam klāja sīciņas lapveida zvīņas, kas šādā vecumā vēl bija palsi pelēksārtas un mīkstas. Vēderiņš, zods, cisku iekšpuse un sērīgais deguntiņš bija apauguši ar bālganu, paasu vilnu, bet astes apakšpuse gluži kaila. Purns bija garens, un miklo, lipīgo degunu mazulis visu laiku centās iebāzt man pirkstu starpā. Resnajām pakaļ­kājām bija glīti, mazi nadziņi, bet priekšķepām katrai pa

garam, līkam nagam vidū un pa vienam īsākam abās pusēs. Ar priekškāju nagiem mazais neticami spēcīgi pie- t ķērās man pie plaukstas un lielākas drošības labad mē­ģināja piedevām ap rokas locītavu apvīt asti, tomēr šai ķermeņa daļai vēl nebija pieauguša dzīvnieka spēka, un pēc katra mēģinājuma aste noslīdēja no manas rokas. Māte izskatījās gluži tāda pati, tikai zvīņas viņai bija cietas un kastaņu krāsā, gar malām apdrupušas un ne­bija tik glīti izzīmētas kā mazajam pangolīnam. Kaut ari viņa kautri liedzās atritināties, vērtēju viņas augumu ap trīs pēdas garu. Saritinājusies tā bija apmēram futbol­bumbas lielumā.

Mednieki, protams, bija kā negudri aiz sajūsmas par ieguvumu, es turpretim atcerējos visu, ko biju lasījis par pangolīniem, un jutos diezgan drūmi. Pangolīni ir skudr- ēdāji, zobu tiem nav, ir tikai ļoti gara mēle kā čūskām un lielos krājumos lipīgas siekalas. Ar garajiem, līkajiem priekškāju nagiem tie izārda skudru pūžņus, tad sāk šau­dīt mēli, un pie tās ikreiz pielīp laba tiesa skudru. Kā visi vienveida barības ēdāji, pangolīni nebrīvē negrib pie­rast pie aizstājējiem, tādēļ iemantojuši reputāciju, ka gūstā tos gaužām grūti saglabāt pie dzīvības. Tomēr šie bija mani pirmie pangolīni, un es nolēmu par tiem cīnī­ties. Novietoju mazuli atpakaļ mātei uz muguras, kur tas tūliņ ar priekškāju garajiem nagiem ieķērās spraugā starp divām zvīņām un arī ar asti iekrampējās tādā pašā spraugā. Tā piestiprinājies, tas novietoja garo degunu starp priekšķepiņām un ierīkojās uz guļu. Iebāzām abus dzīvniekus audekla maišelī un turpinājām ceļu.

Pēc stundas sasniedzām alu, kuru Eliāss tā kāroja man parādīt: krauju kalna nogāzi klāja milzīgi, izklaidu izmētāti klinšu bluķi, no kuriem daži bija līdz pusei iegri­muši zemē, citi apauguši ar papardēm, begonijām un biezu sūnu. Zem vienas no šīm klintīm atradās ap trīs pēdas plata un astoņpadsmit collas augsta sprauga. Eliāss lepni pamāja uz to.

Ala, ser, — viņš paskaidroja.

Vai šī ir tā ala? — es jautāju, ar zināmām šaubām vērodams šauro spraugu. ,

Jā, ser, durvis ir mazas, bet iekšā daudz vietas … Masa var paskatīties ar bateriju.

Labi, — es samierinājies atteicu.

Mednieki izcirta krūmus ap alas muti, un es, nometies garšļauku, iebāzu galvu spraugā. Patiesi, alas iekšienei bija nelielas istabas platība, un tālākajā malā pamatne, šķiet, noslīdēja stāvus lejā kalna nogāzē. Gaiss bija tirs un dzestrs. Alas pamatni veidoja gluds klintsakmens, viegli apbiris ar tīru, baltu smilti. Es izvilkos atpakaļ.

Kādam, — apņēmīgi sacīju, — vajadzēs pirmajam ielīst alā un turēt bateriju, lai mēs varētu sekot. — Pār­laidu medniekiem skatienu, bet neviens nesteidzās brīvprā­tīgi pieteikties pildīt uzdevumu. Izraudzījos Dānieļu, jo viņš bija vismazākais.

Tu, Daniel, paņem bateriju un lien iekšā, mēs ar Andraju tev sekosim …

Ne Daniels, ne Andrajs nebija ar mieru.

Masa, — Daniels čukstēja, — tur iekšā kādreiz ir zvēri . ..

Nu, un kas par to?

Tie var mani saķert…

Vai tu esi mednieks vai ne? — es bargi noprasīju. — Ja tu esi mednieks, kā tad zvērs var tevi noķert? Tu taču ķer zvēru, nevis viņš tevi.

Man bail, — Daniels nekautrēdamies atzinās.

Eliās, — es sacīju, — paklausies, vai tur iekšā dzirdams kāds zvērs.

Visi pa kārtai bāza sprogainās galvas alas ieejas spraugā un pēc tam teica, ka dzirdams nekas neesot.

Nu, redzi, — es sacīju Danielam, — vari droši līst iekšā. Nebīsties, mēs tevi nepametīsim. Mēs ar Andraju tūliņ līdīsim tev pakaļ.

Kā notiesātais pie ešafota Daniels nometās četrrāpus un ielīda alā.

Un tagad tu, Andraj …

Pagāja labs brīdis, kamēr Andrajs ielocīja alā savu sešarpus pēdas garo augumu, tad dzirdējām, kā viņš lamā Dānieļu par to, ka šis notupies pie pašas ieejas (no Da- niela aspekta tā gan bija izeja) un spīdinot viņam ba­teriju taisni acīs. Beidzot viņš atbrīvoja ceļu un es sāku līst viņam pakaļ. Biju ietrausies alā līdz pleciem, kad iek­šienē atskanēja skaļi rēcieni un es dabūju spēcīgu trie­cienu pa galvu ar tauriņu ķeramā tīkla kātu, acis man žilbināja baterijas gaisma, tā ka nevarēju saredzēt, kas iU r īsti notiek.

Masa, masa, — Daniels ķērca, vēlreiz iebelzdams man ar tīkla turekli. — Liela boa . .. liela čūska … at­pakaļ, ser, atpakaļ …

Apklusti! — es uzbrēcu. — Un nedauzi mani ar to nolādēto tīklu.

Daniels drebēdams sabruka kņūpu, es ielīdu alā un ap- tupos viņam blakus, pārņemdams bateriju savā valdīšanā. Pārlaidu gaismas kūli alas ieejai un ieraudzīju turpat līdzās sagumušu sēžam garo Andraju.