DŽERALDS DARELS - PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Andraj, kurā pusē tā boa ir?

Es to neredzēt, ser, — viņš atbildēja. — Daniels saka, viņš to redzēt tur . . . — Andrajs pavēcināja ar garo roku uz dziļo eju mums pretī.

Vai tu čūsku redzēji? — es jautāju Danielam, kam bailēs klabēja zobi.

Jā, ser, redzēju, viņa ir tur iekšā. Viņai raiba āda, ser …

Labi, labi. Paliec klusu un klausies. — Mēs sakņu­puši tupējām klusumā, kurā vienīgais troksnis bija Da- niela zobu klabēšana. Piepeši izdzirdu alas iekšienē vēl kādu skaņu un tūliņ ieraudzīju, ka Andrajs piešķiebj galvu, tātad arī viņš to bija dzirdējis.

No tumsas vēlās šurp tāda kā neskaidra šņākoņa, kā murrāšana. Daniels sāka dobji vaidēt, un es viņam spē­cīgi iebelzu ar bateriju pa lielu.

Vai tu dzirdi, Andraj, — es čukstēju, — kas tas ir?

Nezinu, ser, — neizpratnē noteica Andrajs.

Troksnis no tumsas skanēja baismi, it kā vēstīdams ko

ļaunu. Gaiss alā bija ledains, un mēs visi trīcējām aiz aukstuma. Jutu, ka jādara kaut kas, citādi Daniels nāka­majā mirklī iedomāsies noslēpumainajā troksnī vainot ju- ju, un tad juceklī, kas izcelsies pie šaurās izejas, mani sabradās lupatās. Paņēmis bateriju, pieteicu saviem trī­cošajiem medniekiem palikt, kur atrodas, un sāku rāpot uz to pusi, kur alas pamatne noslīdēja zemes dzīlēs. Par diezcik gudru šo rīcību nevarēja saukt, jo sapratu, ka šī nav īstā vieta, kur uzsākt sarunas ar nezināma lieluma pitonu, īpaši tādēļ, ka viena roka man bija aizņemta, turot vienīgo gaismas avotu. Sasniedzis plaknes malu, palie­cos uz priekšu, palaidu gaismas kūli un paraudzījos lejup plašā alā. No turienes nāca troksnis, un, kad alā iespīdēja gaisma, man piepeši likās, ka apakšējās alas griesti pace­ļas un ar asu brāzmu un rēgainu šalkoņu brāžas man pretī. Vienu drausmīgu mirkli, kad melnā masa tuvojās, man prātā uzplaiksnīja doma, vai tikai mana attieksme pret ju-ju nav bijusi pārāk vieglprātīga. Bet tad atskārtu, ka milzīgais mākonis sastāv no simtiem mazu sikspār- nīšu. Tie piepildīja visu gaisu kā liels bišu spiets, bet pie apakšējās alas griestiem vēl tupēja simtiem citu — it kā klinti segtu vilnains, dzīvs paklājs. Ērmoti pīkstēdami, tie šaudījās man apkārt, parādīdamies baterijas gaismā un atkal pazuzdami, saceļot turklāt ar spārniem varenu vēju. Vēlreiz pārlaidu gaismas strēli apakšējai alai, bet no Daniela «boas» tur nebija ne vēsts.

Andraj! — es uzsaucu. — Te nav nevienas boa, te ir sikspārņi. ..

Šā paziņojuma iedrošināti, Andrajs un Daniels atrāpās pie manis.

Pārsteigti viņi raudzījās lejup sikspārņu pārpilnajā alā.

Ēēē .. . Āāā … — brīnījās Andrajs.

Daniels neteica nekā, bet zobi viņam vairs neklabēja.

Nu, — es zobgalīgi apvaicājos, — kur tad nu tava lielā boa ir, ko?

Daniels sāka ķiķināt, un ari Andrajs iesmējās.

Labi. Bet nu nemuļķojies vairs, skaidrs? Izlien ārā un paprasi Eliāsam virvi un tīklu … bet labi žigli.

Daniels taustīdamies aizrāpoja uz izeju.

Vai masa grib šitos zvērus? — Andrajs apvaicājās, kamēr mēs gaidījām Dānieļu atgriežamies.

Nē, es negribu tik maziņus sikspārņus. Es gribu lielos. Vai tu domā, ka tos šeit atradīsim?

Ar dieva palīgu atradīsim, — Andrajs bijīgi atbil­dēja, lūkodamies lejā dziļumā.

Lai nokļūtu apakšējā alā, mums vajadzētu nolaisties apmēram piecpadsmit pēdu pa klints nogāzi, pie kuras augšmalas pašreiz tupējām. Vienīgais atrisinājums bija virves, un es pametu skatienu visapkārt, meklēdams vietu, kur varētu tās piestiprināt. Nekā nebija. Galu galā, kad Daniels atgriezās ar virvēm un tīklu, mums vajadzēja sūtīt viņu atpakaļ ar virves galu rokā un rīkojumu apsiet to ārpusē ap koku. Kad tas bija izdarīts, pārklājām tīklu pār tuneli, kas savienoja abas alas, atstājām Dānieļu tur sēžam, lai izlasa sikspārņus, ja kāds ieskrietu tīklā, un abi ar Andraju laidāmies lejup dziļumā. Nogāze mums sākumā šķita gluda un līdzena, taču tuvākā saskarsmē konstatējām, ka klints virsma no vienas vietas izvagota garām gropēm kā uzarts lauks un izciļņi ir asi kā bārdas naža asmens. Beidzot mēs, sagriezušies līdz asinīm, sa­sniedzām smiltīm klāto alas pamatni. Sikspārņu te bija tik biezs, ka gaiss trīcēja no viņu spārnu vēdām. Andrajs turēja bateriju, bet es lēkāju ar garkātaino tīklu rokā, un pēdīgi pēc ilgiem pūliņiem man izdevās sagūstīt četrus sīkos sikspārnīšus. Vēlējos tos iegūt vienīgi kā muzeja eksponātus, jo šos mazos kukaiņēdājus sikspārņus ir pār­lieku grūti saglabāt pie dzīvības, tie nepārciestu garo ce­ļojumu līdz Anglijai. Spārnu atpletums tiem bija apmē­ram astoņas collas un mazie, vilnainie ķermenīši aptuveni valrieksta lielumā. Visvairāk mani pārsteidza viņu galvas, kad baterijas gaismā aplūkoju tās tuvāk. Lielās, puķu ziedlapām līdzīgās ausis stāvēja atkaru, un baterijas gaisma tām spīdēja cauri. Purniņi bija kaili un saraukti, sagrumboti un sačervelēti neiedomājamā bareljefa zīmē­jumā, kas atgādināja izkropļotu Tjūdoru rozi miniatūrā. Mazās, izvelbtās ačeles spīgoja, un pavērtajā mutē zibēja balti zobi.

Pēc tam sākām meklēt, vai šajās alās kopā ar sīkajiem briesmonīšiem mitinās arī lielākie — augļēdāji sikspārņi, tomēr nomeklējāmies velti. Aizsūtīju virszemē vispirms Dānieļu ar tīkliem, tad devāmies arī paši ārā no alas. Kad es, acis mirkšķinādams, izlīdu atpakaļ saules gaismā, Namdaris skriešus metās man klāt, lai palīdzētu pieslieties kājās.

Sveicināts, ser, — viņš sacīja, it kā es atgrieztos no tāla ceļojuma.

Vai tu, Namdari, domāji, ka mani nogrābis ju-ju?

Nē, ser, bet dažās vietās ir ļauni zvēri.

Un ju-ju?

Eēē . . . citreiz ir ari ju-ju, — viņš neliedzās.

No alas nu izlīda arī Andrajs, un mēs apsēdāmies sau­lītē atsildīt alā sastingušos locekļus.

Kur Eliāss? — es vaicāju, tikai tagad pamanīdams, ka viņa nav mūsu vidū.

Viņš tūliņ atnāks, ser, — Namdaris paskaidroja. — Viņš aizgāja rnežā sameklēt citu alu.

Vai tad ir vēl kāda ala? — es ieinteresēts jautāju.

Namdaris paraustīja plecus.

Varbūt Eliāss atradīs, — viņš sacīja bez īpašām cerībām balsī.

Taču Namdaris bija maldījies. Eliāss atgriezās un teica, ka apmēram pusjūdzi tālāk esot otra ala, prāvāka par tikko pārmeklēto, un tā esot pilna ar lieliem sikspār­ņiem. Steigšus devāmies Eliāsam līdzi.

Otrā ala tiešām bija krietni lielāka par iepriekšējo: klints nogāzē izgrauzts liels dobums, alas mute gandrīz pilnīgi aizaugusi ar krūmāju. Iekšpusē ala stiepās apmē­ram septiņdesmit jardu garumā, un tās griesti bija vis­maz trīsdesmit pēdu augsti. Tie bija kā sētin nosēti ar lielajiem augļēdājiem sikspārņiem, kas ņudzēja un ne­ganti spiedza. Apsveicu Eliāsu par šo atradumu. Taču drīz vien saskārāmies ar pirmajām grūtībām: alas griesti bija pārāk augsti, lai tos aizsniegtu, netikām klāt pat ar saviem garkātainajiem tīkliem, bet alas mute tik plata, ka ar lielo tīklu varējām to aizsegt tikai daļēji. Brīdi paprā­tojis, izstrādāju plānu. Aizsūtīju divus medniekus nocirst mums katram pa divdesmit pēdu garai jaunai meijai. Tām rūpīgi apdarinājām zarus, atstājot tikai pašā galotnē kuplu lapu slotu. Aizklājām tīklu alas mutei priekšā, cik tālu tas sniedza, tad iedevu katram medniekam audekla kuli, kur sabāzt guvumu. Atkāpies notēmēju uz alas gries­tiem un izšāvu no abiem stobriem. Šāviena pēkšņais gran- diens un atbalss noslāpa tai elles troksnī, kāds tūliņ pēc tam sākās alā. Viss sikspārņu bars, kurā nebija mazāk par piecsimt galvu, sacēlās spārnos; izbaiļu pārņemti, tie šaudījās pa alu, neganti spiegdami un ķērkādami. Kad spārni šķēla gaisu, radās troksnis, it kā bangas sistos pret .klinšainu krastu. Nogaidījām brīdi, lai redzētu, vai alas griesti no šāviena eksplozijas neiebruks, tad strauji me­tamies alā. Gaiss virmoja no sikspārņiem, kas šaudījās mums gar pašu galvu, triecās bezmaz vai sejā, tikai pē­dējā mirklī pašaujoties sānis un ar spārnu sacelto vēju jaucot mums matus. Naski ķērāmies pie darba, joņojām pa alu, vicinot virs galvas garās kārtis. Nebija iespējams notēmēt tieši vienam sikspārnim, jo tie neiedomājami veikli izvairījās. Labāk sāka veikties tur, kur bija vislie­lākais sikspārņu biezums, jo tur mums izdevās ar katru lapotās slotas vēzienu notriekt vairākus lidoņus smiltīs. Tūliņ nometām ieročus un centāmies sagūstīt laupījumu, iekams tas no jauna izmanījies pacelties spārnos. Sitieni nebija spēcīgi, jo trāpīja sikspārņiem tikai ar lapām un sīkajiem zariņiem, tomēr pietiekami, lai notriektu viņus zemē. Taču no turienes viņi, spārnus iepletuši, enerģiski centās tūliņ atkal pacelties gaisā. Pat šādā piespiestā ne­varībā dzīvnieki kustējās ļoti ātri, un mums vajadzēja rīkoties ārkārtīgi veikli, lai tos sagūstītu, un gaužām piesar­dzīgi, bāžot tos maišeļos, jo sikspārņiem bija asi, lieli zobi.