DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

— Tas, masa, spēcīgs putns. Sitais putns nemirst, masa, nudien.

Tā kā mednieki stūrgalvīgi turējās pie sava, man atlika vienīgi piekodināt Piusam, ka dzīvniekiem nedrīkst likt gaidīt un, tikko kāds atnests, vienalga, vai tas notiek pusdienlaikā vai nakts vidū, nesējs tūliņ jāved pie manis.

Cerēju, ka pēc garu garās runāšanas man izdevies viņu pārliecināt, bet nu viņš tomēr nelaida Eliāsu un Andraju pie manis: pēc ķīviņa, kas notika ārpusē pie telts, sapratu, ka viņš atkal aizmirsis saņemtās instrukcijas. Domāju, ka Eliāss un Andrajs agrā rīta stundā bijuši mežā, noķēruši kādu dzīvnieku un tagad grib to man pārdot, kamēr tas vēl nav nobeidzies. Turpretī Piuss bija stingri noņēmies nemodināt mani pirms noteiktā laika: pusseptiņiem. Es apskaitos.

Pius! — uzbrēcu.

Jā, ser?

Pēc brītiņa viņš ienāca teltī, nesdams tasi kūpošas tējas. Tā mani mazliet atmaidzināja.

Labrīt, ser.

Labrīt, — es atteicu, paņemdams tējas tasi. — Kas tur ārā notiek? Kāds atnesis dzīvniekus?

Nē, ser. Eliāss un Andrajs atnākuši vest jūs uz mežu.

Žēlīgā debess! Tik agri. Kādēļ tādā agrumā?

Viņi saka, — Piuss, šaubas neslēpdams, paskaid­roja, — ka atraduši zemē kaut kādu caurumu, ļoti tālu.

Caurumu zemē … tu domā — alu?

Jā, ser.

Tās bija labas vēstis, jo tiku ieteicis medniekiem sa­meklēt dažas alas, lai mēs varētu tās izpētīt, bet līdz šim viņiem nebija veicies. Izrausos no gultas un, uzposies /savā sarkanzilsvītrotajā rītasvārkā, izgāju ārā.

Labrīt, Eliās . .. Andraj.

Labrīt, ser, — viņi, kā parasts, atbildēja vienā balsī.

Kas ir ar to alu? — es vaicāju lielkundziskā ma­nierē, beigdams tukšot tējas tasi. Mednieki tikai ar pūlēm atrāva skatienu no maniem rītasvārkiem.

Vakar es aiziet uz mežu, masa, — Eliāss stāstīja, — un atrast tur zemē tādu caurumu, kādu masa grib. Tur iekšā ir zvērs, es pats dzirdēt.

Tu to zvēru redzēji?

Nē, ser, es neredzēt, — Eliāss mīņādamies atteica. Sapratu, viņš viens pats nebija uzdrošinājies līst alā, bīdamies, ka troksni varbūt sacēluši ļaunie gari ju-ju.

Nu, labi, un kas mums tagad jādara?

Mēs, masa, pasaukt vēl četrus vīrus un iet uz mežu. Mēs paņemt līdzi tīklu un to zvēru noķert.

Labi, aizejiet uz ciemu un sameklējiet dažus labus medniekus. Pēc stundas esiet atkal klāt, skaidrs?

Skaidrs, ser, — viņi noteica un aizsteidzās uz ciemu.

Pius, es tūliņ gribu paēst brokastis.

Jā, ser, — Piuss skumji atsaucās. Sis rīkojums vi­ņam nemaz nepatika. Viņš aizdrāza uz virtuvi un tur izgāza pilno sirdi pār pavāru.

Vai dzirdi, masa grib brokastis tūliņ… un tu te slaisties kā pēdīgais sliņķis, ko! Do' šu' šķīvi, do' tasi, ātrāk, ātrāk!

Pēc stundas mēs jau atradāmies dziļā mežā un pa krustu šķērsu savijušos koku sakņu jūkli rāpāmies stāvā kalnā. Kopā ar Eliāsu un Andraju man līdzi bija vēl trīs nācēji: neliela auguma manīgs vīriņš, droši vien sava amata dēļ saukts par Namdari, patīkams, kustīgs jauns puisis, vārdā Niks, un izkāmējis, garš klusētājs, kuru dē­vēja par Tomasu. Nolīgtais dzīvnieku kopējs Daniels nāca mums aiz muguras, stiepdams ekspedīcijas pārtikas krā­jumus. Visi bijām jautrā omā, mednieki skaļi trieca, smē­jās, ik pa brīdim iesaucās: «Ēēē… āāā!» — un, ceļu iezīmēdami, cirta ar mačetēm kokos, ka skanēja vien. Ap­mēram pusjūdzi rāpāmies kalnup, tad mežs pārgāja līdze­numā un iet kļuva vieglāk. Sur tur redzējām kokus, kam stumbra apkārtmērs nepārsniedza sešas collas, bet pats stumbrs bez viena zara kā gara kārts pazuda lapotņu labirintā virs mūsu galvām. Stumbrus no vienas vietas klāja sīkas, vaskainas puķītes skaistā rozā krāsā. Ziediņi turējās smalkos, ceturtdaļcollu garos kātiņos. Ziediņi ne­bija lielāki par mazā pirkstiņa nagu un bija tik cieši sablīvēti cits pie cita, ka vietumis nosedza veselu stum­bra posmu. Meža zaļganajā it kā zemūdens mijkrēslī ro­žainie koki pret tumšo pamatni margoja kā augsti ko­raļļu stabi. Vienā vietā gājām garām sešiem šādiem ko­kiem; tie slējās ārā no klinšakmeņu grēdas, kas bija apaugusi ar zaļu, samtainu sūnu un ziedošām dzeltenām begonijām. Ja pēc stundām ilga gājiena pa mežu, kad acis jau nogurušas, vērojot bezzaru stumbru un pameža sīko tīteņaugu bezgalīgo vienmuļību, pēkšņi atklājas šāda grupējumā un krāsās fantastiska aina, tā ar savu skais­tumu dara garu atkal možu.

Kādā vietā netālu no mūsu takas ieraudzīju milzīgu, ap pusotra simta pēdu garu nokrituša koka stumbru. Tas gulēja šķērsu, izstiepis savu milža augumu. Lai gan koks bija nogāzies jau krietni sen, vēl joprojām varēja redzēt, kā tas aplauzis un noliecis sīkos kociņus un krūmus vis­apkārt; platā lapotne, lejup gāzdamās, bija izveidojusi mazu klajumiņu, pa kuru virs galvas viedās debesu plan­kumiņš. Melnās, ķerveļainās saknes, kokam krītot, bija izcēlušās no zemes un izskatījās kā milža augšup izstiepta roka. Rokas delnas vietā rēgojās tumšs caurums — ieeja koka dobumā. Pievērsu dobumam Eliāsa uzmanību, un viņš nopietni aplūkoja ieeju.

Jums domāt, tur iekšā var būt zvēri?

Reizēm tie mitinās tādos dobumos, — es piesardzīgi ieminējos.

Labi, mēs paskatīsies.

Andrajs, Namdaris un skumīgais Tomass aizgāja uz stumbra tievgali, bet es kopā ar Niku un Eliāsu pārbau­dīju dobuma ieeju. Tuvāk apskatot, izrādījās, ka ieeja ir ap astoņas pēdas diametrā, cilvēks varēja tur ērti nostā­ties visā augumā. Eliāss un Niks ielīda dažu pēdu tiesu dobumā, ostīdami gaisu kā terjeri. Es gan nekā cita ne­spēju saost kā vien satrunējušas zemes smaku.

Ēē, — sacīja Eliāss, skaļi vilkdams gaisu nāsīs, — man liekas, tur sēž katars, kā tu domāt, Nik?

Man arī tā liekas, — Niks, gaisu ostīdams, pie­krita.

Kas tas katars tāds ir? — es jautāju Eliāsam.

Liels zvērs, ser. Uz muguras zvīņas kā čūskai. Un viņš iet šitā … — Eliāss savilkās kamolā, lai parādītu, kā dzīvnieks kustas.

Un kā mēs dabūsim viņu ārā? — es vaicāju.

Eliāss izlīda no dobuma un, uzsaucis kaut ko Nam­darim stumbra viņā galā, sāka ātri bērt vārdus banjangi valodā. Pēc tam viņš pagriezās pret mani:

Vai masa ir baterija?

Jā .. . Daniel, atnes no mugursomas bateriju .. .

Paņēmis bateriju zobos, Eliāss atkal nometās četrrāpus

un pazuda dobumā, no kura atskanēja ņurdigi «ēēē… āāā …» kopā ar atbalsi. Man nelikās sevišķi piemērots brīdis atgādināt, ka šādos dobumos gaužām patīk dzīvot dažām čūskām. Nespēju iedomāties, ko viņš darītu, ja sa­staptos ar čūsku tādā šaurā ejā kā šī, kur nevar apgriez­ties. Tad pēkšņi izdzirdām koka stumbrā apmēram div­desmit pēdu tālāk skaļus klauvējienus un apslāpētus sau­cienus.

Kas tur ir … kas tur ir? — Niks uztraukts ieklie­dzās. No dobuma līdz mums atplūda vesela banjangi vārdu straume.

Ko viņš tur saka? — es nepacietīgi jautāju Nikam, un man jau likās, ka redzu indīgu čūsku, kas uzbrūk Eliāsam.

Eliāss saka, ka redz zvēru, ser. Saka, tur iekšā tas zvērs ir. Viņš saka, lai Namdaris iekur mazu uguntiņu, tad zvērs bēgs no dūmiem un Eliāss viņu noķers.

Labi, ej un pasaki to Namdarim.

Jā, ser. Vai jums ir sērkociņi, ser?

Pasniedzu Nikam savus sērkociņus, un viņš skriešus metās uz stumbra viņu galu. Es palīdos dobumā un ierau­dzīju tālu priekšā baterijas spīdumu, kas norādīja Eliāsa atrašanās vietu.