DŽERALDS DARELS - NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Godājamais mister Darel,

es bieži esmu prātojis par ķenguru somām . ..

Kad atgriežos no tālas ekspedīcijas, es allaž pārdzī­voju dziļu satraukumu, atkal ieraugot savu zooloģisko dārzu: jaunos krātiņus, kurus esmu redzējis vienīgi rasē­jumos un kuri nu uzbūvēti, jauniegūtos dzīvniekus un tos, kas šajā laikā piedzimuši; aizkustinoši ir dzirdēt šimpanžu spiedzīgos prieka saucienus un smalkos ņurdienus un visu citu dzīvnieku balsis, kas skaidri pauž, ka viņi mani pazi­nuši un priecājas ieraugot. Parasti šāda atgriešanās mājās ir tīkama un laimīga.

Taču šajā reizē biju ilgu laiku pavadījis Austrālijā, Jaunzēlandē un Malajā un atgriezies ar šausmām ierau­dzīju, ka mans mīļotais zvērudārzs izskatās trūcīgs un noplucis. Vēl vairāk, ļoti drīz atklāju, ka gaužām maz vairs trūkst no pilnīgas izputēšanas. Tā kā esmu dārza tapšanā ieguldījis ļoti daudz sūra darba un arī naudas, tad šis atklājums man bija kā negaidīts belziens pakrūtē. Ne domiņas par atpūtu pēc grūtā ceļojuma; iespējami ātrāk vajadzēja kaut ko uzsākt, lai glābtu zooloģisko dārzu.

Vispirmām kārtām jāpārņem vadība pašam savās rokās, otrkārt, jāpiedāvā direktora vietnieka postenis Dže- remijam Molinsonam, kas strādā dārzā kopš tā nodibinā­šanas. Pazinu Molinsona ārkārtīgo godīgumu un lielo mīlestību uz viņa aprūpei uzticētajiem dzīvniekiem. Viņš bez tam strādājis visos mūsu zooloģiskā dārza sektoros, tālab viņam nav sveša neviena no sasāpējušajām problē­mām. Jutos neizsakāmi atvieglots, kad viņš piedāvājumu pieņēma. Pēc tam saaicināju kopā visu sekciju vadītājus un izskaidroju viņiem situāciju. Atzinos, ka zooloģiskajam dārzam draud bankrots, bet, ja viņi būtu ar mieru palikt un par ubaga grašiem strādāt, spēkus netaupot, pastāv iespēja varbūt izkulties no vislielākajām grūtībām. Par godu viņiem, jāteic, ka visi bija ar mieru. Tā es vismaz jutos drošs, ka dzīvnieki necietīs un būs labi aprūpēti.

Nākamais darbs bija atrast krietnu sekretāru. Tas nepavisam nebija tik viegli, kā varētu likties. Ievietoju laik­rakstos sludinājumu un tajā norādīju, ka jāprot stenogrā- fija, mašīnrakstīšana un, galvenais, — jāpārzina grāmat­vedība. Man par pārsteigumu, pieteicās ļoti daudz reflek­tantu. Taču pārrunās noskaidrojās, ka vismaz puse no viņiem neprot saskaitīt divi un divi, lai iznāktu četri, un tikai daži zināja, kāda izskatās rakstāmmašīna. Viens jau­neklis pat atzinās — viņš pieteicies šim darbam, domā­dams, ka strādājot jau iemācīšoties, kas un kā darāms. Izrunājies ar apmēram divdesmit šādiem muļķiem, sāku zaudēt cerības. Bet tad mēs atradām Ketu Veleri. Viņa dejot iedejoja manā kabinetā — maza, apaļīga, dzirksto­šām, zaļām acīm un optimistisku smaidu uz lūpām. Viņa paskaidroja, ka viņas vīrs nesen pārcelts darbā uz Džer- siju, tādēļ pašai vajadzējis pamest darbu Londonā, kur viņa nostrādājusi septiņpadsmit gadu. Jā, viņa protot grāmatvedību, stenogrāfiju un labi rakstot uz mašīnas. Es palūkojos uz Džekiju, Džekija palūkojās uz mani. Mēs abi instinktīvi jutām, ka noticis brīnums: bijām atraduši tieši tādu cilvēku, kāds mums vajadzīgs. Jau pēc pāris dienām Keta sāka strādāt, mēģinādama radīt kaut ko līdzīgu kārtībai haosā, par kādu bija pārvērtusies mūsu grāmatvedība manas prombūtnes laikā.

Zooloģiskajam dārzam tajā periodā bija divas lielas parādsummas: divdesmit tūkstoši mārciņu — nauda, ko biju aizņēmies, lai dārzu nodibinātu un izveidotu, un vēl četrpadsmit tūkstoši, kas bija radušies no pārtēriņiem un aizņemoties no privātiem kreditoriem. Pašreiz vissvarīgākā un smagākā problēma bija — kur ņemt vēl papildu līdzek­ļus, lai zooloģiskais dārzs spētu noturēties pie dzīvības un pārvarēt aktuālākās grūtības. Tas viss prasīja lielu noņem- šanos un daudz laika. Turklāt Džeremijs, kas vēl nebija jaunajā amatā īsti iejuties, pastāvīgi nāca konsultēties par dažādiem jautājumiem sakarā ar dārza dzīvniekiem, bet Keta — par dažādām finansiālām problēmām, kas viņai sākumā šķita visai neierastas; tas viss kopā ar raizēm un rūpēm par zooloģiskā dārza nākotni mani brī­žiem dzina izmisumā. Neklausīdamās uz maniem protes­tiem, Džekija beidzot ataicināja mūsu ārstu.

Neesmu slims, — es pretojos, — esmu tikai norai­zējies un pārguris. Vai nevari mani kārtīgi iedunkāt, lai saņemos?

Man ir labāks padoms, — Maiks sacīja. — Parak­stīšu tev tabletes.

Un viņš tiešām parakstīja veselu pudeli diezgan pre­tīga izskata mazu tabletīšu, no kurām ik dienu vajadzēja vienu norit. Ne viņam, ne man toreiz pat sapņos nerā­dījās, ka, parakstīdams šīs zāles, viņš izdarījis kaut ko ļoti svarīgu zooloģiskā dārza glābšanai.

Divi mūsu mī|ākie un senākie draugi Džersijā ir Houpa un Džimijs Pleti. Džimijs lielāko daļu laika pavadīja Londonā, bet Houpa bieži apmeklēja zooloģisko dārzu un allaž iegriezās pie mums patērzēt un lāsīti iedzert. Kādu vakaru viņa atnāca, kad es aiz pārskatīšanās vienas no­mierinošās tabletes vietā biju ieņēmis divas. Rezultātā izskatījos un izturējos kā līdz nemaņai piedzēries. Houpa ir liela, spēcīga sieviete, bet tovakar pat viņa iztrūkās, ieraudzījusi, kā es, pāri istabai streipuļodams, eju ar viņu apsveicināties.

Kas tev noticis? — viņa visu savu četrpadsmit stounu bardzībā noprasīja. — Kur tu tik nežēlīgi pie­dzēries?

Tā jau nemaz nav, — es atbildēju, — kaut gan labprāt būtu to darījis. Vainīgas sasodītās tabletes nervu nomierināšanai — vienas vietā ieķēru divas.

Nervu nomierināšanai? — Houpa brīnījās. — Kāda joda pēc tu tās lieto?

Apsēdies, ieliešu tev kaut ko dzeramu un visu iz­stāstīšu, — es sacīju.

Veselu stundu sūdzēju Houpai savas bēdas. Noklau­sījusies viņa smagi piecēlās un, mājup posdamās, sparīgi noteica:

Tam jādara gals. Necietīšu, ka cilvēks tavos gados lieto nezin kādas tabletes nervu nomierināšanai. Parunāšu par tavām nebūšanām ar Džimiju.

Nesaprotu, kālab jāapgrūtina Džimijs… — es vārgi iebildu.

Nerunā mammai pretī, — Houpa mani pārtrauca, — es pavaicāšu Džimijam.

Un viņa patiesi to izdarīja. Džimijs tūliņ man piezva­nīja. Vai es neaiziešot pie viņa un visu nepaskaidrošot? Aizgāju un pastāstīju, kā sākumā biju iecerējis organizēt dārzu: tiklīdz tas spēs pats sevi uzturēt, pārvērtīsim to par trestu; bet nav iespējams dibināt trestu, kamēr man ir tik milzīgi parādi. Džimijs bija ar mani vienisprātis un labu brīdi, domās nogrimis, klusēja.

— Ir tikai viena vienīga izeja, — viņš beidzot sacīja. — Jāizsludina aicinājums un jāvāc ziedojumi. Iedošu tev tūliņ divus tūkstošus mārciņu, lai tu spētu pārvarēt pir­mās grūtības, un pats ziedošu otrus divus tūkstošus citu uzmundrināšanai. Ja ziedojumu vākšana veiksies labi, va­rēsim domāt par turpmāko.

Būtu par maz sacīts, ka jutos pilnīgi apmāts; es at­griezos mājās kā apreibis. Nu man patiesi sāka likties, ka beigu beigās varbūt tomēr izdosies zooloģisko dārzu saglābt.

Izsludināt aicinājumu ziedojumu vākšanai nav gluži tik vienkārši, kā dažs iedomājas. Neba arī katram šādam aicinājumam ir panākumi. Taču Džersijas avīze «Even- ing Post», kas allaž bijusi uzticams mūsu sabiedrotais, publicēja brīnišķīgu pārskatu par visu, ko esam pavei­kuši un kas iecerēts nākotnei. Aicinājumu izsludināja, un apbrīnojami īsā laikā savācām divpadsmit tūkstošus mār­ciņu. Visvairāk mani aizkustināja divi ziedojumi: pieci šiliņi no maza puiše|a, kurš droši vien atdeva visas nedē­jas kabatasnaudu, un piecas mārciņas, ko saziedoja Džer­sijas zooloģiskā dārza personāls. Savāktajai naudai va­jadzēja kļūt par tresta rīcības kapitālu, tādēļ to nedrīk­stēja izlietot paša zooloģiskā dārza vajadzībām.