Godājamais mister Darel,
es bieži esmu prātojis par ķenguru somām . ..
Kad atgriežos no tālas ekspedīcijas, es allaž pārdzīvoju dziļu satraukumu, atkal ieraugot savu zooloģisko dārzu: jaunos krātiņus, kurus esmu redzējis vienīgi rasējumos un kuri nu uzbūvēti, jauniegūtos dzīvniekus un tos, kas šajā laikā piedzimuši; aizkustinoši ir dzirdēt šimpanžu spiedzīgos prieka saucienus un smalkos ņurdienus un visu citu dzīvnieku balsis, kas skaidri pauž, ka viņi mani pazinuši un priecājas ieraugot. Parasti šāda atgriešanās mājās ir tīkama un laimīga.
Taču šajā reizē biju ilgu laiku pavadījis Austrālijā, Jaunzēlandē un Malajā un atgriezies ar šausmām ieraudzīju, ka mans mīļotais zvērudārzs izskatās trūcīgs un noplucis. Vēl vairāk, ļoti drīz atklāju, ka gaužām maz vairs trūkst no pilnīgas izputēšanas. Tā kā esmu dārza tapšanā ieguldījis ļoti daudz sūra darba un arī naudas, tad šis atklājums man bija kā negaidīts belziens pakrūtē. Ne domiņas par atpūtu pēc grūtā ceļojuma; iespējami ātrāk vajadzēja kaut ko uzsākt, lai glābtu zooloģisko dārzu.
Vispirmām kārtām jāpārņem vadība pašam savās rokās, otrkārt, jāpiedāvā direktora vietnieka postenis Dže- remijam Molinsonam, kas strādā dārzā kopš tā nodibināšanas. Pazinu Molinsona ārkārtīgo godīgumu un lielo mīlestību uz viņa aprūpei uzticētajiem dzīvniekiem. Viņš bez tam strādājis visos mūsu zooloģiskā dārza sektoros, tālab viņam nav sveša neviena no sasāpējušajām problēmām. Jutos neizsakāmi atvieglots, kad viņš piedāvājumu pieņēma. Pēc tam saaicināju kopā visu sekciju vadītājus un izskaidroju viņiem situāciju. Atzinos, ka zooloģiskajam dārzam draud bankrots, bet, ja viņi būtu ar mieru palikt un par ubaga grašiem strādāt, spēkus netaupot, pastāv iespēja varbūt izkulties no vislielākajām grūtībām. Par godu viņiem, jāteic, ka visi bija ar mieru. Tā es vismaz jutos drošs, ka dzīvnieki necietīs un būs labi aprūpēti.
Nākamais darbs bija atrast krietnu sekretāru. Tas nepavisam nebija tik viegli, kā varētu likties. Ievietoju laikrakstos sludinājumu un tajā norādīju, ka jāprot stenogrā- fija, mašīnrakstīšana un, galvenais, — jāpārzina grāmatvedība. Man par pārsteigumu, pieteicās ļoti daudz reflektantu. Taču pārrunās noskaidrojās, ka vismaz puse no viņiem neprot saskaitīt divi un divi, lai iznāktu četri, un tikai daži zināja, kāda izskatās rakstāmmašīna. Viens jauneklis pat atzinās — viņš pieteicies šim darbam, domādams, ka strādājot jau iemācīšoties, kas un kā darāms. Izrunājies ar apmēram divdesmit šādiem muļķiem, sāku zaudēt cerības. Bet tad mēs atradām Ketu Veleri. Viņa dejot iedejoja manā kabinetā — maza, apaļīga, dzirkstošām, zaļām acīm un optimistisku smaidu uz lūpām. Viņa paskaidroja, ka viņas vīrs nesen pārcelts darbā uz Džer- siju, tādēļ pašai vajadzējis pamest darbu Londonā, kur viņa nostrādājusi septiņpadsmit gadu. Jā, viņa protot grāmatvedību, stenogrāfiju un labi rakstot uz mašīnas. Es palūkojos uz Džekiju, Džekija palūkojās uz mani. Mēs abi instinktīvi jutām, ka noticis brīnums: bijām atraduši tieši tādu cilvēku, kāds mums vajadzīgs. Jau pēc pāris dienām Keta sāka strādāt, mēģinādama radīt kaut ko līdzīgu kārtībai haosā, par kādu bija pārvērtusies mūsu grāmatvedība manas prombūtnes laikā.
Zooloģiskajam dārzam tajā periodā bija divas lielas parādsummas: divdesmit tūkstoši mārciņu — nauda, ko biju aizņēmies, lai dārzu nodibinātu un izveidotu, un vēl četrpadsmit tūkstoši, kas bija radušies no pārtēriņiem un aizņemoties no privātiem kreditoriem. Pašreiz vissvarīgākā un smagākā problēma bija — kur ņemt vēl papildu līdzekļus, lai zooloģiskais dārzs spētu noturēties pie dzīvības un pārvarēt aktuālākās grūtības. Tas viss prasīja lielu noņem- šanos un daudz laika. Turklāt Džeremijs, kas vēl nebija jaunajā amatā īsti iejuties, pastāvīgi nāca konsultēties par dažādiem jautājumiem sakarā ar dārza dzīvniekiem, bet Keta — par dažādām finansiālām problēmām, kas viņai sākumā šķita visai neierastas; tas viss kopā ar raizēm un rūpēm par zooloģiskā dārza nākotni mani brīžiem dzina izmisumā. Neklausīdamās uz maniem protestiem, Džekija beidzot ataicināja mūsu ārstu.
Neesmu slims, — es pretojos, — esmu tikai noraizējies un pārguris. Vai nevari mani kārtīgi iedunkāt, lai saņemos?
Man ir labāks padoms, — Maiks sacīja. — Parakstīšu tev tabletes.
Un viņš tiešām parakstīja veselu pudeli diezgan pretīga izskata mazu tabletīšu, no kurām ik dienu vajadzēja vienu norit. Ne viņam, ne man toreiz pat sapņos nerādījās, ka, parakstīdams šīs zāles, viņš izdarījis kaut ko ļoti svarīgu zooloģiskā dārza glābšanai.
Divi mūsu mī|ākie un senākie draugi Džersijā ir Houpa un Džimijs Pleti. Džimijs lielāko daļu laika pavadīja Londonā, bet Houpa bieži apmeklēja zooloģisko dārzu un allaž iegriezās pie mums patērzēt un lāsīti iedzert. Kādu vakaru viņa atnāca, kad es aiz pārskatīšanās vienas nomierinošās tabletes vietā biju ieņēmis divas. Rezultātā izskatījos un izturējos kā līdz nemaņai piedzēries. Houpa ir liela, spēcīga sieviete, bet tovakar pat viņa iztrūkās, ieraudzījusi, kā es, pāri istabai streipuļodams, eju ar viņu apsveicināties.
Kas tev noticis? — viņa visu savu četrpadsmit stounu bardzībā noprasīja. — Kur tu tik nežēlīgi piedzēries?
Читать дальше