DŽERALDS DARELS: NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Godājamais mister Darel,

man ir desmit gadu, un, pēc manām domām, Jūs esat labākais zoologs Britu salās (izņemot Piteru Skotu). Vai Jūs, lūdzu, neatsūtitu man savu auto­grāfu?

Nākamajā gadā skats uz dzīvi jau kļuva gaišāks, un mēs varējām parādīt sava darba pirmos konkrētos rezul­tātus. Keta strādāja, galvu nepaceldama, lai noturētu kārtībā tresta un zooloģiskā dārza grāmatvedību, kontro­lētu pārtēriņu un kontrolētu mani, jo man piemīt netikums pārtērēt bez apdoma.

Vai nebūtu jauki iegādāties flamingus? — es, pie­mēram, jūsmīgi iesaucos.

Brīnišķīgi, — Keta piekrita. — Cik tie maksā?

Ak, ne pārāk dārgi, — es atteicu. — Man šķiet, ne vairāk kā simt divdesmit mārciņu gabalā.

Jaukais smaids Ketas sejā izdzisa, un zaļās acis iedzalkstijās tērauda saltumā.

Vai jūs, mister Darel, zināt, cik liels ir jūsu pār­tēriņš? — viņa mīlīgā balstiņā apvaicājās.

Jā, protams, protams, — es steidzos savu neapdo­mību izlabot, — tāpat vien jau tikai ieminējos.

Par spīti Ketas sīkstumam, mēs tomēr guvām panā­kumus.

Ar Džeremija un Džona Meleta palīdzību pilnīgi re­konstruējām zooloģisko dārzu. Izstrādājām kartotēku vi­siem dārza dzīvniekiem. Katram bija trīs kartītes: viena rozā, viena zila un viena balta. Baltajā ierakstīja datus par dzīvnieka iegūšanas vietu, kondīciju un tā tālāk. Rozā kartītē tika atzīmēts viss par dzīvnieka veterināro aprūpi. Zilā kartīte vēstīja par viņa uzvedību, un tā bija visnozī­mīgākā, jo tajā pierakstījām, kad sākas dzīvnieku mīlas rotājās, datus par grūsnības periodu, teritorijas iezīmē­šanu un daudz citu parādibu. Bez tam Džeremija kabinetā glabājās žurnāls, kaut kas līdzīgs dienasgrāmatai, kas bija pieejams visam personālam, lai tajā varētu atzīmēt itin visu interesanto, ko katram gadījies novērot. Pēc tam ierakstus pārnesa attiecīgajā kartītē. Tā mums uzkrājās joti interesants materiāls. Patiesi jābrīnās, cik maz mēs zinām pat par visparastāko dzīvnieku. Man ir diezgan pieklājīga, apmēram tūkstoš grāmatu liela, bibliotēka, bet, ja mēģinu atrast pavisam vienkāršu informāciju, piemē­ram, kaut ko par attiecīgā dzīvnieka tuvošanos mātītei, tur nav nenieka.

Otrām kārtām, sākām izmēģināt jaunu barošanas sis­tēmu. Izlasīju, ka Bāzeles zooloģiskais dārzs izstrādājis speciālu kompleksu, ko izbaro papildus kārtējām devām un kas ne tikai uzlabo dzīvnieku kondīciju, bet arī ceļ vairošanās potenciālu. Bija konstatēts: lai cik labi baro dzīvniekus — mēs savējiem devām labāko, ko vien varējām dabūt —, tomēr ar barību viņi nesaņem minerālus un daudz citu viņu veselībai vajadzīgu vielu. Jaunizstrādā- tajos barības raušos tā visa bija papilnam. Aizrakstīju uz Bāzeli Dr. Ernstam Langam, un viņš atsūtīja man vajadzīgos datus; tad aprunājāmies ar zooloģiskā dārza dzirnavnieku misteru Lemarkānu, kurš mums raušus sa­gatavoja. Brūnie plāceņi izskatījās visai nepievilcīgi, un mēs raudzījāmies uz tiem diezgan aizdomīgi. Taču ieteicu Džeremijam vienu nedēļu izmēģināt un tad pavērot, kas notiks. Tajā laikā Džeremijs bija mans pastāvīgs viesis, jo, bijis kur nebijis, allaž iegriezās konsultēties dažādos jautajumos. Atskanēja klauvējiens pie durvīm, tajas pa­rādījās Džeremija galva, un viņš sacīja:

Te es, Džeremijs …

Tad viņš ienāca dzīvojamā istabā, kur es strādāju, un sāka iztirzāt kārtējo problēmu.

Kad jaunā barība bija nedēļu- izmēģināta, atskanēja pazīstamais klauvējiens un pieteikums:

Te es, Džeremijs.

Nāc iekšā, Džeremij, — es aicināju.

Viņš ienāca un raižpilnu izteiksmi sejā palika stāvam uz dzīvojamās istabas sliekšņa. Džeremijs ir gara auguma, ar nogatavējušos kviešu krāsas matiem, tādu degunu kā Velingtonas hercogam un ļoti zilām acīm, kas mazliet šķielē, ja viņš ir satraucies vai noraizējies. Ari pašlaik viņš šķielēja, tādēļ sapratu, ka noticis kaut kas nopietns.

Kas vainas? — jautāju.

Nu, tā jaunā barība, — viņš minstinājās. — Zvē­riem … hm… tā laikam negaršo. Viens otrs sīkais pērtiķis mazliet paskrubina, arī, šķiet, vairāk tāpat vien aiz ziņ­kāres, bet pārējie tai pat nepieskaras.

Kā cilvēkpērtiķi? — es apvaicājos.

Ij virsū neskatās, — Džeremijs drūmi atbildēja.

Izmocījos visādi — iemērcu pat pienā, bet nekā.

Vai esi mēģinājis viņus pabadināt?

Nē, — Džeremijs atteica tādā kā vainas apziņā,

to gan vēl ne.

Pamēģini, — es ieteicu, — nedod viņiem nekā cita kā vienīgi pienu un raušus. Redzēsim, vai tas nelīdzēs.

Otrā dienā atkal atskanēja pazīstamais klauvējiens un pazīstamā balss:

Te es, Džeremijs.

Un Džeremijs atkal iestājās dzīvojamās istabas durvīs.

Gribēju pastāstīt par lielajiem pērtiķiem, — viņš sacīja. — Badinājām, nedevām tiem nekā cita kā tikai raušus un pienu. Tikpat neēda. Ko nu darīsim?

Biju tādā pašā neizpratnē kā Džeremijs. Bāzelē rau­šus deva visiem dzīvniekiem, un viņi tos ēda ar patiku. Acīmredzot mūsu raušos trūka kādas sastāvdaļas, kas padarītu tos dzīvniekiem tīkamus. Piezvanījām misteram Lemarkānam un lūdzām padomu.

Ko, pēc jūsu domām, vajadzētu pievienot raušiem, lai tie kļūtu garšīgāki? — mēs jautājām.

Viņš pāris minūtes padomāja un tad izteica lielisku ierosinājumu.

Kā būtu ar anīsa sēkliņām? — viņš jautāja. — Tās ir pilnīgi nekaitīgas, bet to garša vairumam dzīvnieku patīk.

Labi, — es piekritu, — nekādu ļaunumu tās nodarīt nevar. Vai jūs nesagatavotu mums dažus raušus ar anīsa piedevu?

Varu, — viņš apsolījās un turpmāk gatavoja rau­šus ar stipru anīsa smaržu.

Tikko sākām tos izbarot, dzīvnieki kā negudri metās tiem virsū. Vēl joprojām viņi ēd tos pat ar lielāku pa­tiku nekā visiecienītāko barību. Un, jāteic, mūsu dzīvnieku fiziskais stāvoklis un arī vairošanās rezultāti neticami uzlabojušies. Kad gadu bijām devuši barības papildinā­jumā raušus, ieguvām ģimenes pieaugumu no divpadsmit zīdītājdzīvnieku un desmit putnu sugām un pamatoti lepo­jāmies ar šiem panākumiem.

Manuprāt, tajā gadā vissvarīgākais un satraucošākais notikums bija Dienvidamerikas tapiru mazuļa piedzim­šana. Laimīgo tēvu Klaudiju ieguvu Argentīnā, un savā laikā viņš mums sagādāja dažādas nepatikšanas: izbēga no zooloģiskā dārza teritorijas, noēda mana drauga pu­ķes, sabradāja kaimiņa lecektis un izdarīja vēl citus ne­darbus. Bet tagad, kad bijām viņam sameklējuši sievu, kuru nosaucām par Klodeti, viņš bija kļuvis par rāmu un cienījamu dzīvnieku. Tapiri mazliet līdzinās brūniem, pa­gariem Šetlendas ponijiem, bet garais, kustīgais šņukurs atgādina ziloņa snuķi. Visumā tapiri ir lēni, miermīlīgi radījumi. Tiklīdz Klodete bija sasniegusi piemērotu ve­cumu, mūsu tapiri sapārojās; visas pārošanās reizes rū­pīgi atzīmējām zilajā kartītē. Tikai tagad īsti sapratām, cik šīs kartītes vērtīgas: tiklīdz manījām, ka Klodete kļuvusi grūsna, pārbaudījām pēdējās pārošanās datumu un varējām samērā precīzi aprēķināt, kad mazulim jā­piedzimst.

Kādu dienu atkal atskanēja pazīstamais klauvējiens un balss: «Te es, Džeremijs,» — un ienāca Džeremijs sa­trauktā izskatā.

Atnācu parunāt par Klodeti, mister Darel, — viņš sacīja. — Pēc mūsu kartīšu datiem, viņai vajadzētu at- nesties septembrī, gribu zināt, vai jūs neieteiktu viņu at­šķirt no Klaudija un pārvietot citā aplokā?