Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

Džeralds DARELS ROZIJA ir mana RADINIECE

Zilonene Rozija, kuru jaunajam Adrianam mantojumā atstājis paklīdušais tēvocis, sagādā raizes: ne tikai savu izmēru, bet arī dē) savas kaislības uz reibinošiem dzērieniem. Adrianam Rozija nozīmē iespēju atstāt lielpilsētu un doties uz dzīvi nomalē. Rozijai šis ceļojums uz lustīgajiem dinvidu piekrastes kūrortiem sola tādas iedzeršanu un grautiņu iespējas, par kādām viņa pat sapņot nevarēja. Drīz vien abus notver policija, un sekojošais tiesas process izvēršas par likumības un Rozijas milzīgā šarma triumfu.

Lasot grāmatā ievietotos stāstus, jums būs iespēja vēlreiz būt kopā ar jauko Darelu ģimeni un vēlreiz baudīt smalko Darela humoru.

Dziļā cieņā un mīlestībā veltīju autora piemiņai un saviem draugiem lasītājiem, kuri viņu mīl tāpat kā es.

Linda

ROZIJA IR MANA RADINIECE (ROMĀNS) 5

PIKNIKS (STĀSTS) 222

PIRMAIS JŪRASBRAUCIENS (STĀSTS) 248

MIŠELINA CILVĒKS (STĀSTS) 277

HEVLOKA HAOSS (STĀSTS) 296

NOELAM KOVARDAM, kuram piemīt kaislība pret biezādaiņiem

Kaut ari daudzi cilvēki man netic, es vēlētos uzsvērt, ka šis ir gandrīz patiess stāsts. Es ar to gribēju teikt, ka Rozija un Adrians Rukvisls tiešām eksistē. Man ir bijis tas gods personīgi tikties ar Roziju. Gandriz visi šajā grāmatā aprakstītie piedzīvojumi tiešām ir notikuši. Esmu tikai šo to izpušķojis un pieslīpējis.

Esmu mūžīgs parādnieks mis Eilīnai Molonijai, jo tieši viņa pirmo reizi pievērsa manu uzmanību Rozijai un Adrianam Rukvislam un tādējādi sagādāja šī brīnu­mainā stāsta recepti.

Es tāpat vēlētos pateikties lordam Kontenčam, seram Robertam Lemeserjeram, Džersijas muižas pārvaldnie­kam, un pārvaldnieka sekretāram misteram Katlendam par to, ka atļāva man piedalīties karaliskās tiesas prāvās Sentheljerā, lai panāktu to, ko autori parasti visai pom­pozi dēvē par atmosfēru. Esmu pateicīgs arī misteram Džonam Lenginam, kurš lasīja attiecīgos grāmatas frag­mentus un noturēja mani stingri tiesiskās procedūras robežās. Tomēr steidzos piebilst, ka likums manā inter­pretācijā galīgi nemaz neatgādina to, kā taisnā tiesa izpaužas Džersijā.

Pateicos ari misteram Svonsonam, kurš atļāva man uzturēties Karaliskās Operas aizkulisēs un pastāstīja man apburošas detaļas par teātra vēsturi.

Misteram Duglasam Metjūsam no Londonas Biblio­tēkas nācās daudz nopūlēties, lai atrastu man grāmatas par attiecīgo laikaposmu. Arī šoreiz es gribu uzsvērt, ka gadījumā, ja kaut kur esmu nošāvis greizi, tā ir mana, nevis viņa k)ūda.

Visbeidzamajai, bet ne kā mazsvarīgākajai, es gribu pateikties savai sekretārei mis Dorīnai Evansai, kura, pirms pārnāca strādāt pie manis, visai veiksmīgā kārtā bijusi tiesas izmeklētāja sekretāre, un sniedza manvērtīgu informāciju visā grāmatas rakstīšanas laikā.

džeralds DARELS

Neapzinoties likteni, esam turpat līdzās, Adrians Rukvisls, izmeties kreklā, pie spoguļa raidīja pats sev grimases. Katru rītu pulksten septiņos Adrians mēdza savā bēniņu guļamistabā šādi satikties ar savu attēlu. Spogulis bija liels, ar platu, zeltītu rāmi, tā virsma bija pelēka un nožēlojama kā dīķis pēc garas un bargas ziemas. Tas atainoja gan Adrianu, gan visu istabu pelē­cīgā dūmakā, it kā skatītu caur milzu zirnekļu tiklu. Adrians blenza uz savu attēlu ar tādu kā naidīgumu.

- Trīsdesmit gadi! - viņš apsūdzēdams teica. - Trīs­desmit gadi… puse dzīves pagājusi! Un ko tu esi redzējis? Ko tu esi paveicis? Neko!

Viņš nikni raudzījās spogulī, nepatikā nopētīdams savus nevaldāmos, tumšos matus, kurus nekāds ūdens daudzums nespēja nolīdzināt, lielās, jūtīgās acis un plato muti. Tā bija, viņš secināja, caur un caur nepievilcīga seja. Viņš nedaudz pievēra plakstus, savilka muti iespē­jami ņirdzīgākā vieplī un tik sparīgi nošņācās, ka nāsis iepletās, cik plati vien iespējams.

- Ser, - viņš rūca caur sakostajiem zobiem, - laidiet vaļā lēdiju, vai arī es būšu spiests iejaukties. Lai jūs būtu cik aprobežots būdams, jūs nevarat nezināt, ka esmu labākais paukotājs ārpus Francijas.

Viņš apklusa un cieši palūkojās uz savu attēlu; viņam nācās atzīt, ka, pat ņemot vērā paša dabiskos aizspriedu­mus, viņš neizskatījās pēc labākā paukotāja ārpus Franci­jas. Piedzīvojums, kā viņš pirms brīža secināja, bija tas, pēc kā viņš tiešām alka, bet tā vien likās, ka cilvēkiem ar tādu ģīmi kā viņam piedzīvojumi gadījās visai reti. Reiz bija gadījies kaut kas tāds (un viņš nosarka aiz kauna, tikai iedomādamies vien par to), ko viņš iedomājās esam par savu lielo iespēju — Adrians tika apturējis, kā pašam šķita, satrakojušos zirgu vilktu bušu. Tad noskaidrojās, ka īstenībā tā bija zirgu vilkta ugunsdzēsēju mašīna, kas bija nosūtīta dzēšanas darbos. Kājas lūzums, ko nācās paciest, bija tīrais nieks salīdzinājumā ar miertiesneša rājienu un faktu, ka degošais veikals nosvila līdz pama­tiem.

Adrians bija reverenda Sebastiana Rukvisla un Ro- venas Rukvislas savienības produkts. Vecāki bija tikuši pie viņa kādā acumirklīgā novirzē no garīgajām normām garas un neiedomājami garlaicīgas laulības dzīves laikā, kas pilnībā tika veltīta tā kunga rīkojumu izpildei. Nu­dien, ilgu laiku Adrians bija pārliecināts, ka viņa tēvs ir vienīgais cilvēks valstī ar tiešu pieeju Visaugstajam. Ad­riana parādīšanos šajā pasaulē viņa tēvs uztvēra ar patie­su apmulsumu, bet māte - ar skaļu un priecīgu pārstei­gumu.

Viņa audzināšana Midovsvītas ciematā bija tik rāma, nevainīga un garlaicīga, ka Adrians spēja tikai ar grūtībām atcerēties dažus fragmentus no tās. Midovsvīta bija viens no tiem mazajiem, nomaļajiem ciematiņiem, kur konversācija aprobežojās ar meteoroloģiskiem un lauksaimnieciskiem tematiem un veselu sēriju neartiku­lētu ņurdienu, un dienas lielākais uztraukums bija satraucošās atmiņas par to, kā pirms desmit gadiem fermera Redla govij atskrējuši dvīnīši. Te Adrians uz­auga, un viņa vienīgā izklaidēšanās bija lielā zvana zva­nīšana, reizi nedēļā viesības mācītājmuižā un vizītes pie tiem vietējās zemniecības slimniekiem, kas bija pārāk vārgi, lai atvairītu reverenda Rukvisla smagnējo gādību.

Kad Adrians sasniedza divdesmit gadu vecumu, viņa tēvs un māte vienā rāvienā tika aizsaukti no šīs pasaules, kad Visvarenais (kādā īpašas izklaidības brīdī) aizmirsa tos pabrīdināt, ka tiltam starp Midovsvītas un Heleboras ciematiem ir izskaloti pamati. Tā Adrianam tika atņemts tēvs, māte un mācītājmuiža. Viņa tēva ietaupījumi bija tik pieticīgi, ka gandrīz nebija samanāmi, un bija skaidrs, ka Adrianam pašam nāksies pelnīt iztiku. Un tā lieliskajā 1890. gada vasarā, bruņojies ar tēva drauga ieteikuma vēstuli, viņš devās uz lielo, izplūdušo, grabošo, žvadzošo, piedūmoto lielpilsētu un kļuva par ierēdni augsti respek­tablā Bindvida, Korneliusa un Čuntera iestādē, kas nodarbojās ar augļu un sakņu piegādi augstākās sabiedrī­bas lēdijām un džentlmeņiem. Te viņš pavadīja desmit gadus, kuros netrūka smaga darba, toties negadījās ne­kādi piedzīvojumi, šajā laikā saņemdams karalisku atal­gojumu - 15 šiliņus nedēļā. Tomēr Adrians juta, ka dzīvē ir vēl kas cits bez iezārkošanās pie Bindvida, Korneliusa un Čuntera. Pašlaik šī doma bija pārņēmusi visus viņa prātus, un par to viņš runāja ar savu spoguļattēlu.