Džeralds DARELS: ROZIJA ir mana RADINIECE

- Citi cilvēki, - viņš murmināja, soļodams šurp turp pa istabu un reizumis pašķielēdams uz spoguli, lai pārliecinā­tos, vai tas otrs vēl ir turpat, - citi cilvēki dzīvo satraucošu, interesantu dzīvi. Ar viņiem notiek visādi neparasti atgadī­jumi … viņiem ir piedzīvojumi. Kāpēc man to nav?

Viņš atkal paskatījās spogulī. Viņa plakstiņi nolaidās. Viņš ņirdzīgi pasmīnēja.

- Es jūs brīdināju, ser, — viņš teica dusmās drebošā balsī, — laidiet vaļā lēdiju, vai būs sliktāk.

Viņš ar ķemmi izdarīja efektīgu uzbrukuma kustību.

Aizņemts ar savām domām, Adrians neievēroja lēnus, dīvainus būkšķus un gārdzoņu, kam vajadzēja brīdināt, ka viņa saimniece izdara vienu no retajiem iebrukumiem bēniņos. Pērkonīgs klauvējiens pie durvīm lika viņam pielēkt kājās tik nelaimīgi, ka iedomātais zobens izkrita no rokām.

- Vai jūs esat šeit, mister Rukvisl? - misis Lavīnija Dredža apjautājās griezīgā baritonā, it kā šī būtu pēdējā vieta pasaulē, kur viņa cerētu savu īrnieku atrast.

- O jā, misis Dredža, - Adrians atsaucās, steigšus pamezdams skatu apkārt istabai, lai pārliecinātos, ka tā ir gatava saņemt viņas vērtējumu. - Nāciet iekšā.

Misis Dredža atspiedās pret durvīm, elsdama smagi kā leviatans [1] , kas tikko izniris no pārsimt asu dziļuma.

Viņas kauli bija plati kā Šīras zirgam vienā no efektīgākajām variācijām, un uz varenā karkasa balstījās liels, mīksts, baudkārs dzīvsvara blāķis. Korsetes, veļas un galošu uzdevums bija balstīt un noturēt šo masu kopā, un misis Dredžas augums trauksmaini čīkstēja un stenēja pie katra elpas vilciena. Viņas melnie mati bija saņemti kopā augstu uz galvas un sanagloti ar veselu mežu matadatu; ap kaklu bija aplikts milzīgs daudzums kaklarotu, kas grabēja un šķindēja, viņas krūtīm cilā­joties.

Šī misis Dredžas agrā parādīšanās iedzina Adrianu panikā. Kādu gan šausmīgu noziegumu, viņš brīnījās, viņš šoreiz būtu pastrādājis? Adrians skaidri atcerējās, ka noslaucījis kurpes, vakar pārnākdams, tātad tas nevarētu būt iemesls. Vai viņš būtu aizmirsis izlaist kaķi ārā? Nē, tas nevar būt. Vai viņš aizmirsis izmazgāt vannu?

- Vai … ēēē … vai jūs gribējāt mani redzēt? - Adrians jautāja, tajā pašā brīdī saprazdams, cik tas ir idiotisks jautājums. Misis Dredža diez vai būtu ar savu vaļa augumu stiepusies augšā pa trim kāpņu posmiem, ja nebūtu gribējusi viņu redzēt. Tomēr, saskaņā ar angļu konversācijas mākslu, misis Dredža apstiprināja, ka jā, viņa gribējusi to redzēt. Tad viņa izslēja degunu un augšlūpu un ošņāja tik skaļi un sparīgi, ka kuplās ūsas trīcēja.

— es ceru, mister Rukvisl, ka jūs neesat smēķējis 'ite? — viņa draudoši apjautājās.

- Nē, nē. Dievs tēvs, nē, - Adrians teica, cerēdams, ka sekmīgi paslēpis pīpi no šīm prasīgajām, melnajām acīm.

— Es priecājos, — misis Dredža teica un dziļi nopūtās, tā ka viss viņas stāvs izdvesa vismuzikālāko čīkstoņu. — Misters Dredžs nekad nesmēķē mājā.

Ātri vien, nokļuvis misis Dredžas sabiedrībā, Adrians bija uzzinājis, ka viņas vīrs ir miris (jādomā, nosmacis, kā Adrians iedomājās). Bet misis Dredža, nešaubīgi ticē­dama aizkapa dzīvei, vienmēr atsaucās uz viņu kā klāt­esošu. Tas bija mulsinoši, un viens no Adriana nakts murgiem bija reiz trepju platformā hallē pēkšņi saskrie­ties ar misteru Dredžu - domājams, ar stikla acīm un rūpīgi piebāztu ar zirgu astriem.

- Es atnācu jūs pasaukt, - misis Dredža iesāka, - gadījumā, ja jūs būt' aizmidzis.

- O, liels paldies, - Adrians teica.

- Un vēl, - misis Dredža turpināja, pārmetoši skatī­damās uz viņu, - jums ir vēstule.

No visām lietām pasaulē, ko Adrians varēja iedomā­ties misis Dredžu sakām, šī bija pati vispēdējā. Kopš mātes un tēva nāves viņš nebija saņēmis nevienu vēstuli. Viņa nedaudzie draugi dzīvoja pietiekoši tuvu, lai tiem nebūtu vajadzības sazināties ar vēstuļu palīdzību.

- Vēstule? Vai jūs esat pārliecināta, misis Dredža? — Adrians samulsis jautāja.

-Jā, — misis Dredža stingri teica, - jums adresēta vēs­tule, - un piebilda, lai izkliedētu jebkādas šaubas, - aplok­snē.

Adrians blenza uz viņu. Misis Dredža no viņa ska­tiena pietvīka un sapiktojās.

- Misters Dredžs, — viņa augstprātīgi teica, - saņem milzīgi daudz vēstuļu, un es gan ceru, ka zināšu, kā tāda izskatās.

- O jā, protams, — Adrians aši piekrita, - bet cik neparasti. Es brīnos, kas man varētu rakstīt. Liels paldies, misis Dredža, ka atnācāt man to pavēstīt. Jums tiešām nevajadzēja tā rūpēties.

- Nepavisam, — misis Dredža majestātiski teica, pa­griezdama savu vareno torsu vairāk vai mazāk kāpņu virzienā. — Misters Dredžs vienmēr saka, ka vienādiņ jādara kaimiņiem tas pats, ko viņš darītu jums, tikai jūs esat devis iemeslu, bet 'iņš iespējams nav.

Ar šiem vārdiem viņa smagi no tusnīja pa kāpnēm lejā. Adrians aizvēra durvis un atsāka šurpu turpu soļo­šanu. Kurš gan visā pasaulē, viņš sprieda, varēja viņam rakstīt? Aplicis apkaklīti, apsējis kaklasaiti un uzvilcis žaketi, Adrians nāca pie slēdziena, ka vienīgie, kas ņem­tos viņa dēļ iztērēt puspeniju pastmarkai, ir Bindvids, Korneliuss un Čunters, tādā kārtā darot zināmu, ka viņiem vairs tā pakalpojumi nav vajadzīgi. Pilns ļaunu priekšnojautu, viņš novilkās lejā virtuvē.

Misis Dredža bija uzsākusi savu ikdienas cīniņu ar sutināmo katliņu, cepešpannu un visiem citiem virtuves piederumiem, kurus sievietes lielākoties uzskata par saviem draugiem, bet misis Dredža — par veselu plejādi nepielūdzamu ienaidnieku. Adrians apsēdās, līdzās šķī­vim bija aploksne ar viņa vārdu un adresi, skaidri uzrak­stītu akurātā, drošā rokrakstā. Misis Dredža atgāzelējās no pavarda, vienā rokā turēdama cepešpannu ar kremē­tām asinsdesas atliekām, ko viņa ierausa Adriana šķīvī. No blāvi zilajiem dūmiem, kas no tā cēlās, abi zagšus sāka klepot.

— Misteram Dredžam garšo asinsdesa, - misis Dredža mazliet piesardzīgi teica.

— Garšoja? Tas ir, garšo? — Adrians pārjautāja, bak­stīdams šķīvja pārogļoto saturu ar dakšiņu. - Es domāju, tas ir kaut kas šausmīgi labs.

-Jā, - misis Dredža apmierināta teica. - Tas palīdz viņam vienmēr būt labā formā.

Adrians iebāza dakšiņas tiesu ugunskarstās, bezgaršī­gās, ādai līdzīgās substances mutē un centās savilkt vaib­stus jūsmīgā izteiksmē.

— Labs, ko? — vaicāja misis Dredža, kas vēroja viņu kā vanags.

—Gards! — teica Adrians, kas bija stipri apsvilinājis mēli. Misis Dredža smagi apsēdās un atbalstīja masīvās krūtis uz galda.

— Nu, - viņa teica, fokusējusi mazās, melnās acis uz vēstuli, — vai jūs to neatvērsiet?

- O jā, — teica Adrians, kuru bija pārņēmusi nevēlē­šanās to vispār vērt vaļā, - tūlīt. Šī asinsdesa ir tiešām teicama, misis Dredža.

Bet misis Dredža neļāvās novirzīties sāņus kaut kādu gastronomisku sīkumu dēļ.

— Tas var būt kas svarīgs, - viņa aizrādīja.

Adrians nopūtās un paņēma aploksni. Viņam nebūs

miera no misis Dredžas, pirms nebūs izlasījis vēstuli un atstāstījis viņai tās saturu. Juzdams viņas ciešo skatienu, Adrians atplēsa aploksni un izvilka no tās divas papīra lapas.

Jau pirmie vārdi piesaistīja viņa uzmanību, tie bija: "Mans mīļais brāļadēl". Adrians neskaidri atcerējās, ka reiz, kad viņš bija apmēram desmit gadus vecs, viņa tēvocis Amoss bija iepriekš nepieteicies ieradies mācītāj­muižā kopā ar trim drūma izskata kollijiem un zaļu papagaili ar plašām valodas zināšanām, kas sastāvēja no visīsākajiem un indīgākajiem vārdiem.