Džeralds DARELS: ROZIJA ir mana RADINIECE

- Labi, man nu laiks doties ceļā, - vedējs teica, - liels paldies par viesmīlību.

- Nav par ko, - misters Paklhammers atvairījās.

- Un jums, ser, - vedējs pievērsās Adrianam, - es vēlu milzīgi daudz laimes. Man ir tāda nojauta, ka laime jums ar šo jokupēteri būs gan vaj'dzīga.

Misters Paklhammers izvadīja vedēju sveiku un ve­selu no pagalma un atgriezās mājā, kur atrada Adrianu, galvu rokās atspiedušu, drūmi vērojam tukšo alus kausu.

- Es vienkārši nespēju skaidri domāt, - Adrians nožē­lojami murmināja, — es nevaru iedomāties, ko iesākt.

- Iedzer vēl drusku alus, - ierosināja misters Pakl­hammers, kura dzīves filozofija bija vienkārša un tieša.

- Neraizējies … mēs kaut ko izdomāsim.

- Ļoti jauki no jūsu puses mierināt mani, - Adrians īgni teica, - bet tas esmu es, kam tagad pieder zilonis. Mēs pat nezinām, ko tas ēd.

- Bulciņas, — misters Paklhammers neatkāpās no savas sākotnējās idejas. - Piemini manus vārdus, viņai lieliski garšos bulciņas.

- Es domāju - varbūt vedējam taisnība? - Adrians cerīgi iejautājās. - Ja es atrastu kādu cirku, kur viņa justos labi, un samaksātu īpašniekam tās 500 mārciņas, lai par viņu parūpējas - vai tas būtu likumīgi?

- Nezinu, vai tas būtu likumīgi, - misters Paklham­mers teica, domīgi savilcis lūpas, - bet tā būtu izeja.

- Bet kur lai atrod cirku? - Adrians prātoja. - Neesmu nevienu redzējis kopš septiņu vai astoņu gadu vecuma.

- Piekrastē, - misters Paklhammers nekavējoties at­bildēja. - Cirki, gadatirgi un tamlīdzīgas padarīšanas vienmēr ir jūrmalā.

- Bet līdz piekrastei ir vismaz 50 jūdzes, — Adrians teica. — Kā lai viņa tur nokļūst?

- Lai aizstaigā, - misters Paklhammers teica, - fiziski vingrinājumi viņai nāks par labu. Viens gan ir skaidrs

- tu viņu nevari te turēt bezgalīgi. Man, protams, vienal­ga, bet zilonis nav tā lieta, ko tu vari turēt pagalmā, neizraisīdams tenkas. Visapkārt okšķerē kaimiņi.

- Jā, neko darīt, — Adrians teica. — Man jāpaziņo misis Dredžai un veikalam, ka mans tēvocis mirst, un tāpēc man uz kādu laiku jāaizbrauc. Nedomāju, ka veikalā būs kādi iebildumi — man tik un tā pienākas atvaļinājums. Kā jūs domājat, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai nogādātu viņu piekrastē?

- Tas no daudz kā atkarīgs, — misters Paklhammers teica.

- No kā atkarīgs? - Adrians jautāja. - Cik jūdzes zilonis var dienā noiet?

- Nē, es nedomāju par to, — misters Paklhammers atbildēja, - bet gan, cik krodziņiem jums būs jātiek garām.

- Nudien, - Adrians novaidējās, - es biju par to aizmirsis.

- Paklau, — misters Paklhammers ierosināja, - vai tu atceries tos vecos ponija ratelus, kas man ir nojumē? Lūk, ja mēs tos salabotu un pierīkotu kaut ko līdzīgu iejūgam, Rozija varētu tos vilkt. Tu varētu tur salikt savas drēbes, drusku alus un pārtiku …

- Nekādu alu, - Adrians strauji iebilda, - nekādu alu šī radījuma klātbūtnē.

- Labi, tad pārtiku, - misters Paklhammers pie­krita, — un tad, kad viss būs iekrauts, - aiziet, a?

Par spīti raizēm, Adriana sirdī modās viegla entuzi­asma atblāzma. Viņš vienmēr bija kārojis piedzīvojumus, vai ne tā? Nu, lūk, un kāds piedzīvojums varēja būt lieliskāks par ceļojumu kopā ar ziloni? Pirmo reizi kopš tēvoča vēstules saņemšanas viņš sāka just, ka nav tik traki, kā bija licies. Viņš jutās gandrīz saintriģēts par perspektīvu ceļot kopā ar Roziju uz piekrasti.

- Ja es trijās dienās varētu sasniegt piekrasti, — viņš domīgs teica, — tad, jādomā, vēl pāris dienas paies, kamēr atradīšu cirku. Skaidrs, teiksim - līdz glābiņam pavisam desmit dienas vai varbūt divas nedēļas.

- Jā, - misters Paklhammers piekrita, - ja viss būs labi, tev vajadzētu šajā laikā ar visu tikt galā.

- Kārtībā! - Adrians teica, pielēkdams kājās un uz kādu mirkli atkal kļūdams par labāko paukotāju ārpus Francijas. — Es to izdarīšu!

- Brašs puisis! - misters Paklhammers noteica. - Es labprāt dotos tev līdzi, bet nevaru pamest darbnīcu. Varu derēt, ka jūs lieliski pavadīsiet laiku. Labi, tagad saorganizēsimies. Es izvilkšu ratiņus, nomazgāšu un pie- krāsošu, un rit tie būs pilnīgā kārtībā.

Adrians piegāja pie loga un paskatījās ārā. Rozija mierīgi gulēja, reizēm pakustinādama ausis, un no viņas vēdera nāca rūkoņa kā attāla pērkona dārdi.

— Viņai derētu kaut ko paēst, - viņš norūpējies teica, - paklausieties vien, kā nabadzītei rūc vēders.

—Nemaz neuztraucies, - misters Paklhammers at­teica, - es par to parūpēšos.

Viņi abi izgāja pagalmā un piesardzīgi, lai nepamo- dinātu Roziju, izvilka no nojumes sagrabējušus ponija ratiņus.

—Lūdzu, te būs, - misters Paklhammers teica, ap­brīnā blenzdams uz rateļiem. — Kad tos drusku piekrāsos, būs kā jauni. Tagad tu, puis, varētu tos nomazgāt, kamēr es aiziešu un sadabūšu Rozijai kaut ko ēdamu.

Adrians atnesa pāris spaiņus silta ūdens, beržamo suku un, klusi svilpodams, ņēmās sparīgi mazgāt ratus. Viņš bija iegrimis darbā un pamatīgi satrūkās, kad silts, pelēks snuķis, no kura plūda spēcīga alus dvaka, pēkšņi visai sirsnīgi apvijās viņam ap kaklu. Viņš vēl nebija pieradis pie fakta, ka ziloņi, par spīti saviem gabarītiem, ja vēlējās, spēja kustēties klusāk par peli. Rozija stāvēja viņam aiz muguras, labvēlīgi lūkodamās uz leju. Viņa iepūta Adrianam ausī domīgu, alus piesātinātu dvesmu un izdvesa sīku apsveikuma pīkstienu.

— Paklau, — Adrians skarbi teica, atstumdams viņas snuķi, — beidz te slaistīties. Tu jau tāpat sagādā pietiekoši daudz klapatu. Ja esi laba meitene, ej tagad un liecies slīpi.

Atbildes vietā Rozija iegremdēja snuķi vienā no spai­ņiem un skaļi iesūca krietnu malku. Tad, rūpīgi nomēr­ķējusi, viņa izšļāca ūdeni uz rateļu sāniem. Viņa atkār­toja visu procedūru vēlreiz, kamēr Adrians dziļā apbrīnā to vēroja.

— Nu, — viņš beidzot teica, - ja tu gribi palīdzēt, tad cita lieta.

Drīz viņš atskārta, ka Rozija šļāc ūdeni uz norādīto vietu tik ilgi, kamēr saņem jaunu norādījumu. Vienīgais, ko viņam nācās darīt, bija no jauna piepildīt spaiņus. Spēks, ar kādu Rozija izšļāca ūdeni no snuķa, krietni palīdzēja mazgāšanas procesā, tāpēc ātri vien visi netī­

rumi un zirnekļu tīkli bija notīrīti un rateļi sāka izskatī­ties pavisam citādi. Šajā brīdī atgriezās misters Paklham­mers, stiepdams uz muguras piebāztu maisu.

- Nesadabūju bulciņas, - viņš teica, acīmredzami vīlies, ka neizdosies pierādīt šo savu pieņēmumu, - bet nopirku drusku nesvaigas maizes.

Viņi izvilka no maisa divus lielus, brūnus klaipus, Adrians pastiepa tos Rozijai bez īpaša pārliecības, ka viņa pieņems šo nostāvējušos cienastu. Rozija izgrūda priekpilnu spiedzienu un aprija abus klaipus tādā ātrumā un ar tādu entuziasmu, kādu pašam jāredz, lai noticētu.

- Re nu, — Adrians teica, - barošanas problēma atrisināta. - Viņš izkratīja no maisa pārējo maizi, un Rozija tai uzklupa kā īsta negauša.

- Man jāsaka, — misters Paklhammers atzinīgi teica, — ka tu esi gan pārvērtis šo vāģu izskatu.

- Gandrīz visu padarīja Rozija, - Adrians paskaid­roja.

- Rozija? — misters Paklhammers jautāja. - Kā tu to domā?

- Nu, viņa palīdzēja. Viņa šļāca virsū ūdeni … mēs tikām galā divreiz ātrāk.

- Neticami! - misters Paklhammers teica. - Intere­santi, vai viņa prot arī kādus trikus?

- Nedomāju, ka pašlaik vajadzētu sākt to noskaid­rot, — Adrians steigšus iestarpināja. - Šķiet, tagad es varētu aiziet līdz bankai un noskaidrot, kā ir ar to naudu, vai ne?