Džeralds DARELS: ROZIJA ir mana RADINIECE

- Ļoti pareizi, - misters Paklhammers teica. - Mēs ar Roziju paliksim tepat. Ar mums viss būs kārtībā. Kamēr tu būsi prom, es nokrāsošu ratus.

Kad Adrians pēc dažām stundām atgriezās, viņu sagaidīja mistera Paklhammera dziedāšana, ko reizēm papildināja Rozijas spiedzieni. Iegājis pagalmā, viņš ieraudzīja Roziju guļam zemē un misteru Paklhammeru, atspiedušos pret viņas plecu, dziedam tai kreisajā ausī serenādi. Abi bija notašķījušies ar krāsu, bet tukšā bļoda ar putu paliekām un tukšais pinies tilpuma kauss nepārprotami liecināja, kā misters Paklhammers un Rozija nostiprinājuši savu draudzību. Ņemot vērā abu mālderu stāvokli, Adrianu pārsteidza, cik lieliski izskatī­jās ratiņi. Misters Paklhammers acīmredzot bija ļāvis savam apslēptajam mākslinieka ģēnijam pilnu vaļu. Ratiņu korpuss bija spilgti narcišu dzeltens, bet ilksis - koši sarkanas.- Riteņu spieķiem bija izvēlēta zila un zelta krāsa, un kopumā viss braucamrīks laistījās kā dārgakmens.

- Sveiks, puis! - misters Paklhammers uzsauca, grīļīgi iztaisnodamies. - Mēs ar Roziju drusku uzdziedājām … viņai patīk laba mūzika. Kā tev patīk rati, a?

— Lieliski, — Adrians ar entuziasmu teica. — Jūs ar tiem esat lieliski ticis galā.

- Vienmēr domāju, ka varētu gleznot, - misters Paklhammers drūmi deklarēja, - bet mūsdienās pēc tā nav pieprasījuma. Vai dabūji naudu?

-Jā, dabūju, — Adrians teica. — Bija jāparaksta vesela kaudze papīru … tāpēc es tik ilgi biju prom.

—Labi, tad tavā vietā, - misters Paklhammers teica, izvilkdams pulksteni un blenzdams uz to miglainu ska­tienu, - es tagad joztu uz mājām un visu pastāstītu tai Dredžietei.

-Jā, tā būs labāk, - Adrians piekrita. - Bet jūs pa to laiku nepiedzirdiniet Roziju pār mēru, labi? Atcerieties, ko mans tēvocis rakstīja vēstulē.

— Kāds malciņš alus, — misters Paklhammers stingrā pārliecībā aizrādīja, - nevienam pāri nenodarīs.

Adrians piegāja pie sava milzīgā, snaudošā protežē un papliķēja tam pa galvu.

- Ar labu nakti, Rozij, vecenīt, - viņš teica.

Rozija atvēra vienu mazo, draiskulīgo aci un pašķie­lēja uz viņu. Gandrīz izskatījās, ka viņa smaidītu, Ad­rians nodomāja, it kā zinātu par viņu rītdienas plāniem un tos pilnībā atbalstītu. Viņa smalki iespiedzās, aizvēra aci un aizmiga, pirms vēl Adrians izgāja no pagalma.

Kā jau viņš bija nojautis, misis Dredža visu rūpīgi pārbaudīja. Adriana aizbildinājumi par mirstošu tēvoci saimnieci nepavisam neapmierināja, un savos centienos izdibināt visu līdz galam viņa tiktāl apstulbināja gan Adrianu, gan pati sevi, ka galu galā neviens no viņiem vairs īsti nesaprata, ko otrs runā. Galu galā atzinusi savu sakāvi, misis Dredža beidza uzbrukumu un ļāva Adria­nam (kuram jau galva plīsa pušu) doties gulēt.

Nākošajā rītā, rūpīgi sakravājis ceļasomu, Adrians devās pie mistera Paklhammera. Viņš bija pavadījis grūtu nakti, mocīdamies murgos par milzīgiem iesviķo- jušu biezādaiņu bariem, kas bradā pa krāsainiem poniju ratiņiem, tāpēc jutās zināmā mērā atvieglots, kad, ieie­dams pagalmā, sadzirdēja Rozijas prieka spiedzienu, ieraudzīja viņu steidzamies pretī un sajuta viņas snuķi sirsnīgi apvijamies sev ap kaklu. Rozijas neviltotajā drau- dzīgumā bija kaut kas īpaši neatvairāms, Adrians nodo­māja. Viņš bija sācis iemīlēt šo gigantisko rūpjubērnu.

Ar mistera Paklhammera palīdzību viņš iekrāva rati­ņos visu to mantību, kas Ūkās ceļā nepieciešama. Tur bija konservu un dzērienu klāsts Adrianam, trīs maisi ar maizi Rozijai, segas, cirvis, pirmās palīdzības komplekts no mistera Paklhammera krājumiem ar noslēpumainām un pēc izskata iedarbīgām zālēm, izturīgas virves ritulis, brezenta apmetnis, kas lietus gadījumā spētu, pēc mistera Paklhammera domām, apsegt Adrianu un Roziju kopā, Rozijas ķēdes, ja ievajadzētos viņu piesiet, muciņa alus, rūpīgi noslēpta, lai Rozija to nepamanītu, un - visbei­dzot - Adriana bandžo. Šo instrumentu Adrians bija nopircis pirms pāris mēnešiem, bet progress viņa spēlēt­prasmē bija lēns, jo vingrināties viņš varēja tikai tad, kad misis Dredža viesojās pie mistera Dredža kapsētā. Bet misters Paklhammers domāja, ka būtu lietderīgi to šoreiz paņemt līdzi. Kad dodies pārgājienā, viņš paskaidroja Adrianam, nekas nevar būt labāks par mūziku. Ar mū­ziku un aliņu, viņš apgalvoja, varēsi nonākt, kur vien vēlies.

Beidzot rati bija piekrauti un viņi ar zināmām grūtī­bām iejūdza Roziju, kuru šī jaunā rotaļa bija apbūrusi, un kura visādi centās palīdzēt. Tad, lai liktu viņai saprast galveno domu, Adrians veda viņu vairākas reizes apkārt pagalmam, turēdams tās ausi kā pavadu.

- Nu labi, - Adrians beidzot teica, - šķiet, ka mums tagad jāiet. Es nevaru vien beigt jums pateikties.

- Nedomā par to, puis, - misters Paklhammers at­teica. - Vienīgais, ko man gribētos, ir doties jums līdzi. Varu derēt, ka jūs abi lieliski pavadīsiet laiku. Neaizmir­sti rakstīt un darīt man zināmu, kā klājas, labi?

- Noteikti, - Adrians apsolīja, - un vēlreiz pateicos.

Misters Paklhammers sirsnīgi papliķēja Rozijai pa

sāniem un atvēra vārtus. Rozija, Adriana vadīta, rate- ļiem grabot un čīkstot izlāčoja uz ceļa, un misters Pakl­hammers stāvēja un nolūkojās viņiem pakaļ.

Kaut arī viņi pēc iespējas turējās nomaļās ieliņās, daļu pilsētas nācās šķērsot, pirms viņi nokļuva laukos, un tieši tās centrā Adrians ievērojami papildināja savas zinā­šanas par ziloņiem un efektu, kādu tie izraisa apkārtējos. Piemēram, visai drīz viņš atklāja, ka zirgus pārņem kolektīvas nervu lēkmes, pēkšņi satiekoties ar Roziju. Nebija nekādas atšķirības, vai tie iejūgi omnibusos vai ekipāžās, jo rezultāts, ciktāl Adrianam izdevās izsekot līdzi, bija vienāds. Šādos brīžos tie mēdza izgrūzt griezī­gus zviedzienus, sacelties pakaļkājās un tad pilnos auļos mesties prom pa ielu, kamēr pārbiedētie īpašnieki izmi­sīgi raustīja grožus. Rozija par to bija bezgala pārsteigta; viņa bija pieradusi pie vienkāršajiem, prātīgajiem cirka zirgiem, kurus vienmēr uzskatīja par saviem draugiem, un šī neprātīgā pilsētas zirgu izturēšanās Roziju mulsi­nāja un sāpināja, lai neteiktu vairāk.

Vēl viena informācija (sovrina vērtībā), ko Adrians ieguva par ziloņiem, bija tāda, ka tie ēd augļus un dārzeņus. Pagriezušies ap stūri, viņi saskrējās ar kādu vecu vīru, kas stūma pilnu ķerru ar tirgus preci, kuru ieraugot, Rozija sajūsmā ietaurējās un palielināja ātrumu. Viņa nepievērsa uzmanību Adrianam, kuri raustīja viņas ausi un izkliedza komandas. Zilonenes vienīgā doma bija saistīta ar šo pārtikas klāstu, ko liktenis tik gādīgi nolicis viņai priekšā. Ķerras īpašnieks, pēkšņi ieraudzījis krāsainos rateļos iejūgtu ziloni, kurš ievēro­jamā ātrumā un acīmredzamā iznīcināšanas nodomā nesas viņam virsū, metās bēgt tik žigli, kā tas viņa gados nemaz nebūtu iedomājams. Rozija, izgrūzdama savādas spiedzošas un rūcošas skaņas, kā vienmēr, kad bija sa­traukta, nostājās pie pamestās ķerras un - par spīti Adriana protestiem - ar lielisku apmierinājumu stūķēja mutē augļus un dārzeņus. Kamēr viņa bija šādi aiz­ņemta, Adrianam vajadzēja sameklēt ķerras īpašnieku, nomierināt viņa satrauktos nervus un samaksāt zaudēju­mus. Bet jebkurā gadījumā, Adrians sprieda, tas nozī­mēja, ka Rozija tagad ir krietni ieturējusies, un jācer, ka ar to viņai pietiks visam turpmākajam ceļam. Viņam bija taisnība, jo pēc maltītes Rozija mundri soļoja tālāk, un viņas vēders labpatikā muzikāli burkšķēja.