Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

- Jā, es redzu, ka tie nav pieraduši pie ziloņiem, - virsjēgers teica, — un vai es drīkstētu jums atklāt kādu noslēpumu, jūs, pāķiskais bastards? Tiem nav nekādas vaja­dzības pierast pie ziloņiem!

Adrianam nācās atzīt, ka viņam nav ko iebilst. Virs­jēgers pacēla sava cilindra atliekas un uzlika galvā.

- Tiklīdz nonākšu ciemā, likšu jūs un jūsu sasodīto ziloni arestēt, pieminiet manus vārdus, — viņš paziņoja un lieliem soļiem sekoja citiem klibojošajiem, dubļainajiem medniekiem. Kad pēdējais no viņiem bija uzkāpis zirgā un aizauļojis, Adrians pievērsās Rozijai.

— Re nu, ko tu esi sastrādājusi, - viņš rūgti teica, - un tieši tad, kad viss jau gāja tik labi. Tu atkal esi visu sabojājusi … tagad mūs arestēs. Domāju, ka mūs varētu iespundēt uz 500 gadiem.

Viņš steidzīgi saģērbās un no jauna iejūdza Roziju rateļos.

—Vislabākais būtu pazust no šī ciema tik tālu, cik vien iespējams, - viņš teica, un viņi devās prom pa ceļu.

Pēc neilgas soļošanas abi ceļotāji nonāca krust­celēs, un ceļastabs informēja, ka, iedami pa kreisi, viņi nonāks Fenelas ciemā, pa labi - Mankspeperas ciemā. Adrians bija neziņā. Viņš nezināja, no kura ciema med­nieki nāk, un bija skaidrs, ka sevi un, iespējams, arī ratus viņš spētu pasargāt no šiem likuma fanātiem, bet ar Roziju būtu mazliet grūtāk. Vērodams Fenelas ciema ceļu, Adrians ieraudzīja tālumā mežu, un tas izšķīra visu. Mežā vismaz varētu mēģināt ziloni noslēpt. Tāpēc viņš, pasteidzinādams paraustījis Rozijas ausi, nogriezās uz Fenelas ceļu.

Dižskābaržu mežs bija biezs un augsts, koku zaļie stumbri stāvēja līdz potītēm pulkstenīšu dūmakā. Koki auga dk cieši viens pie otra, ka jebkurš pat Rozijas gabarītos trīsdesmit jardu attālumā no ceļa pilnīgi no­zustu. Tomēr Adrianam nebija citas izvēles. Jo tālāk no medniekiem viņš būs, jo labāk jutīsies. Pašlaik viņi uzgāja mazu celiņu, kas meta līkumu pa labi no ceļa un ievijās dziļi mežā, un pa to viņi nogāja kādu jūdzi. Koku galotnēs aizsmakuši dūdoja meža baloži, apkārt cilpoja truši, un vāveres trauksmaini šaudījās pa koku stum­briem, astēm plīvojot kā sārtu dūmu mākoņiem, un sašutušas čakstināja, kad viņi gāja garām. Adrians atkal atguva mieru. Protams, viņš domāja, šajā lielajā, mierī­gajā mežā neviens nevarēs viņu atrast.

Pašlaik ceļš bija atvedis viņus lielā klajumā, un tur atradās iepriekšējā gada siena gubas atliekas. Bet tās bija siltas un sausas, un Adrians nolēma, ka šī būs lieliska vieta gulēšanai. Viņš izjūdza Roziju un ar viņas palī­dzību iestūma ratus dziļi krūmos, kur tiem vajadzētu būt labi noslēptiem. Tad viņš izsaiņoja pārtiku un segas, un devās pie siena kaudzes. Rozija viņam izklaidīgi sekoja, bet tūlīt pat atgriezās pie ratiem un no jauna parādījās ar alus muciņu snuķī. Tā, segās silti satinies, Adrians atlai­dās saldi smaržīga siena gultā un vakariņoja, kamēr Rozija kā sargkareivis stāvēja viņam blakus, viegli līgo­damās no vienas puses uz otru. Debesīs slīdēja mēness un glūnēja lejup uz viņiem, vērsdams pļavu sudrabainu, un kaut kur dziļi mežā trīsoši saūjinājās pūces.

Rītam austot, Adrianu pamodināja putnu dziesmu koris, kas zvanīja un atbalsojās mežā. Pļava bija balta no rasas, un rīta gaiss spirgti vēss. Viņi aši ieturēja brokastis, nobeigdami maltīti ar pinti alus, un Adrians apjauta, ka pārņēmis mistera Paklhammera netikumu - dzert alu brokastīs. Kad Rozija bija no jauna iejūgta, viņi turpi­nāja ceļu dzirkstošajā rīta gaismā, un zilonene atstāja rasainajā zālē lielus, apaļus pēdu nospiedumus. Viņi bija šķērsojuši trīs laukus, nesatikdami neko bīstamāku par saulē vizuļojošu fazānu tēviņu, kad nonāca pie spraugas dzīvžogā, kas viņus atkal izveda uz galvenā ceļa.

Viņi tikko grasījās iziet uz galvenā ceļa, kad Adrians sadzirdēja zirgu pakavu dipoņu. Steigšus pavēlējis Rozi­jai izturēties klusu (īstenībā viņa sacēla krietni mazāk trokšņa nekā Adrians pats), viņš piesardzīgi paglūnēja caur dzīvžogu, gatavs ieraudzīt veselu policijas jātnieku pulku auļojam pa viņu pēdām. Pretēji tam, viņš ierau­dzīja ļoti elegantu, melnu ekipāžu ar zeltītiem riteņiem, ko straujos rikšos vilka pāris lielisku sirmju. Ratos atgāzies sēdēja kāds cilvēks, tērpies blāvā lavandas krāsas mētelī un baltās biksēs, žilbinoši spožu cilindru galvā.

Adrians bija tā aizrāvies ar ekipāžas vērošanu, ka muļķīgā kārtā palaida vaļā Rozijas ausi, un viņa, darbo­damās saskaņā ar pieņēmumu, ka lielceļš pieejams visiem ceļiniekiem (ieskaitot ziloņus), izčāpoja uz ceļa, vilkdama aiz sevis rateļus. Šoreiz iespaids, kādu Rozija atstāja uz zirgiem, Adrianu vairs nepārsteidza. Abi sirmji strauji nobremzēja, sacēlās pakaļkājās un centās ar visu karieti pārlēkt pāri dzīvžogam, kamēr kučieris nobālējis visiem spēkiem centās tos novaldīt.

- Ko nu jūs grasāties darīt, Dženkins? - vīrs lavand- krāsas mētelī apātiski apvaicājās.

- Lūdzu piedošanu, milord, - kučieris teica, - bet vainīgs šis te zvērs!

Vīrs lavandkrāsas mētelī atstūma mirdzošo cilindru pakausī, atsegdams elegantu vaigubārdu un cirtainus, kastaņbrūnus matus. Viņam bija gara, bāla un diezgan patīkama seja, kurā spulgoja milzīgas acis spilgtā vijolīšu zilumā. Viņš nelikās diezko satraukts par to, ka viņa kariete gandrīz apgāzusies. Vīrs apcerīgi sameklēja vestes kabatā monokli un rūpīgi iestutēja labajā acī. Šajā laikā zirgi jau bija pa pusei ieniruši dzīvžogā, un kariete šūpo­jās un lēkāja kā kuģis bangainā jūrā.

— Mans dievs! - vīrs lavandkrāsas mētelī teica, ierau­dzījis Roziju. - Zilonis … īsts zilonis! Goda vārds, cik neparasti!

Adrians grūda Rozijas galvu, izmisīgi pūlēdamies iestumt viņu atpakaļ ejā, bet zilonene izturējās neparasti stūrgalvīgi.

— Jūs tur, - vīrs lavandkrāsas mētelī uzsauca, - vai tas ir jūsu zilonis?

— Jā, es baidos, ka … zināmā mērā, - Adrians atbil­dēja, joprojām grūzdams Roziju.

— Cik neparasti, - vīrs domīgi noteica. - Es domāju, vai tik jūs neesat tas pats, kurš tā satraucis Mankspeperas medniekus? Pieņemu, ka tas bijāt jūs … šajā apvidū tā kā nevarētu būt vairāk par vienu ziloni, ko?

— Baidos, ka tā ir, — Adrians teica, — taču tā bija šausmīga kļūda, nudien. Mēs negribējām neko ļaunu, bet jūs redzat, kādu iespaidu viņa atstāj uz zirgiem.

— Jā, — vīrs piekrita, - viņa tiešām tos ietekmē visai nevēlami, man jāpiezīmē. Vai būs pārāk daudz prasīts, mans draugs, viņu mazliet atvirzīt, lai mēs tiekam ga­rām?

— Protams, — Adrians teica, - es darīšu, ko varēšu.

Bet Rozija, sasniegusi ceļu, neizjūta ne mazāko vēlē­šanos atgriezties laukā. Viņi stīvējās kādu laiku, un tad Adrianam iešāvās prātā laba doma. Viņš atgriezās pie ratiem un piepildīja Rozijas kausu ar alu. Ar šo kukuli Adrianam izdevās atvilināt viņu atkal aiz dzīvžoga. Ta­gad, kad viņa bija nozudusi, kučieris daudzmaz atguva kontroli pār zirgiem. Vīrs lavandkrāsas mētelī vēroja visu šo procesu ar neatslābstošu interesi, un, kad Adrians parādījās no jauna, ieskrūvēja monokli stingrāk acī un noliecās uz priekšu.

— Sakiet man, mīļo zēn, — viņš apjautājās, — vai viņa dzer alu vai tikai grasās noskaloties?

— Viņa to tiešām dzer, - Adrians rūgti atteica.

— Nudien, ievērības cienīgi, - vīrs noteica, - zilonis, kas dzer alu.

- Man ļoti žēl, ka esam satraukuši jūsu zirgus, Ad­rians teica, — Rozija tiešām negribēja neko ļaunu.