Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

- Esmu pārliecināts, ka šī ideja būs sekmīga, - Ad­rians teica.

- Es ceru gan, dārgo zēn, - lords Feneltrijs teica, pieceldamies kājās. - Un tagad iesim un mazliet iekodī­sim.

Pēc maltītes, ko lords Feneltrijs bija nosaucis par vieglu iekošanu (un kas satāvēja no sparģeļu zupas, butes vīna un krējuma mērcē, ceptām paipalām ar vīnogām, brieža gurna ar kastaņu pildījumu un svaigām zemenēm putukrējumā), viņi ķērās pie viesību sagatavošanas plāna. Viņa gaišība, savas idejas oriģinalitātes pārņemts, uzstāja, ka nekādi izdevumi nebūšot par lielu. Trīs vietē­jie drēbnieki dka nolīgu Rozijas krāšņā ietērpa šūšanai, un trīs galdniekiem dka uzdots pagatavot sēdekli ar baldahīnu. Tas bija Adriana ierosinājums. Viņš juta, ka ļaut lordam sēdēt jāteniski uz Rozijas kakla, pilnīgi paļaujoties uz viņu, nebūtu diezcik gudri, tāpēc taktiski ierosināja, ka maharadžam vajadzētu ērti atlaisties sēdeklī, un kāds no viņa svītas (Adrians pats) uzņemtos delikāto uzdevumu vest Roziju. Lords Feneltrijs bija sajūsmināts par šo domu.

Rozijas apģērbs tiešām bija apbrīnojams. Tas bija darināts no krāšņa, tumši zila velveta, no vienas vietas izgreznots ar spīguļiem un krāsainām stikla pērlītēm un izšūts ar, kā lords Feneltrijs cerīgi iztēlojās, hindu rakstiem tīrā zeltā. Lai šo fantastisko ietērpu paceltu, bija vajadzīgi četri vīri, un spilgtā gaismā stikla un spīguļu mirdzums desmit soļu attālumā varēja pada­rīt aklu. Sēdeklis arī bija efektīgs, bagātīgi izrotāts ar griezumiem un bārkstīm. Tas bija izkrāsots pur­purā, dzeltenā un tumši zilā krāsā, gluži kā Rozijas ratiņi, kurus lords Feneltrijs atzina par visai gaumī­giem. Arī sēdekli greznoja visādi austrumnieciski spīguļi. Viņa gaišība un Adrians visumā jutās apmie­rināti.

Tad vajadzēja sagatavot kostīmus viņa gaišībai un Adrianam, un viņi abi caurām dienām izrīkoja apmulsušos drēbniekus, kas viņus apmērīja un notriepa ar kritu. Drēbnieku mulsumu izraisīja gan tas, ka viņi nekad agrāk neko tādu nebija darinājuši, gan ari las, kā lords Feneltrijs mainīja savas iegribas. Viens no viņiem pēc lorda Feneltrija briesmīgā dusmu iz­virduma bija spiests pavadīt gultā veselu dienu, jo balta turbāna vietā bija pagatavots sarkans. Galare­zultāts bija tiešām efektīgs. Viņa gaišība bija pastāvējis uz to, ka pats modelēs savu tērpu, un, tā kā viņam bija tikai neskaidra nojausma par to, ko maharadžas valkā, tad rezultāts, iespējams, nebūtu apmierinājis austrumu valdnieka ģērbšanās gaumi. Tas sastāvēja no garām, tumši sarkanām maisveida biksēm, savilktām ap potītēm, ar zelta izšuvumiem un spīguļiem bagātīgi rotātām persiešu tupelēm un fantastiska pusmēteļa nef- ritzaļā un dzeltenā krāsā. Visu ansambli noslēdza snieg­balts turbāns, kurā šūpojās četras pāva spalvas. Sīs spalvas bija Adriana ideja, un vairākas dienas dārz­niecības jaunākie locekļi pavadīja savu brīvo laiku, tvarstīdami un plucinādami nelaimīgos putnus. Adrians, būdams vienkāršs kučieris, nevarēja atļauties aizēnot maharadžu, un viņš apmierinājās ar īsu, purpursarkanu vesti ar zelta izšuvumiem, baltām maisveida biksēm un baltu turbānu. Kad tērpi bija pilnīgi gatavi, abi ieslēdzās viņa gaišības guļamistabā, un Adrianam va­jadzēja piekrist, ka viņi izskatās tiešām iespaidīgi. Tomēr viņa gaišība nebija apmierināts. Aplūkodams sevi spo­gulī, viņš kļuva nemierīgs, un domīgi glaudīja vai- gubārdu.

— Ziniet, manu zēn, - viņš beidzot teica, - kaut kas nav pareizi. Es izskatos mazliet par bālu maharadžam, vai jums tā neliekas?

— Iespējams, — Adrians piekrita.

— Izdomāju! - viņa gaišība, pēkšņas idejas pārņemts, iesaucās. — Sodrēji!

Pirms Adrians paguva iebilst, virssulainis dka nosū­tīts uz vīna pagrabu, no kurienes viņš drīzien atgriezās ar veselu kravu dažādu korķu. Ar divu sulaiņu un sveču lustras palīdzību tika sagatavots liels daudzums apdedzi­nātu, sodrējainu korķu, un viņa gaišība ar milzīgu patiku ņēmās grimēties.

- Lūk! — viņš beidzot teica, triumfējoši aizgriezies no spoguļa. - Kā izskatās?

Adrians paskatījās uz viņu. Lorda Feneltrija seja tagad bija ogļu melna, un tās fonā viņa lielās vijolīšu acis un kastaņbrūnā vaigubārda izskatījās, maigi izsakoties, uzmanību saistoši.

- Fantastiski, - Adrians šaubīdamies teica.

- Pēdējais pieskāriens izšķir visu, - viņa gaišība dek­lamēja. - Tagad es nogrimēšu jūs.

Viņš bija notriepis Adriana seju līdz pusei, kad istabā atkal parādījās namzinis.

- Lūdzu piedošanu, milord, - viņš teica.

- Kas par lietu, Reimond, kas par lietu? - viņa gaišība kaprīzi iejautājās, pārtraukdams darbu.

- Es vienīgi domāju, ka jūsu gaišība gribēs zināt, ka tikko ieradusies viņas gaišība.

Lords Feneltrijs strauji satrūkās un nosvieda apdegu­šo korķi.

- Augstā debess! - viņš šausmās izgrūda. - Viņa nedrīkst mūs tādus ieraudzīt … ātri, ātri, Reimond, ejiet un pasakiet viņai, ka es esmu vannā vai kaut ko tamlīdzī­gu. Neļaujiet viņai te ienākt … un galvenais - nepiemi­niet ziloni!

-Jā, milord, — Reimonds teica un izgāja no istabas.

- Es nevaru saprast, kāpēc viņa atgriezusies, - viņa gaišība teica, noraudams turbānu. - Viņām vajadzēja atgriezties ne ātrāk kā parīt. Ņemiet vērā, Rukvisl, viņa nekādā ziņā nedrīkst nojaust, ko mēs gatavojam. Viņai, manai sievai, ir ļoti vāja humora izjūta, un viņa varētu to visu apturēt. Tāpēc, dārgo zēn, klusēsim kā kapā, labi? Kā kapakmeņi, vai kā to saka?

Salikdams lēdiju Feneltriju un viņas meitu Džonk- vilu, Adrians pirmo reizi sajuta tādus kā sirdsapziņas pārmetumus par Rozijas iesaistīšanu šajā pasākumā.

Lēdija Feneltrija bija gara, majestātiska sieviete ar veselu gūzmu blāvi zeltainu matu, smalku profilu un sevišķi pašapzinīga pitona skatienu. Viņa runāja loti skaidri, neradīdama ne mazākās šaubas par pateikto, turklāt tādā balsī, kādā varētu uzrunāt vairākus simtus karavīru. Viņa lietoja lielu, lieliski izstrādātu lorneti, lai, izsakot pavēles, vēl pastiprinātu savu stindzinošo acu ietekmi, un viņas skatiens bija tāds, ka pilnībā paralizēja Adriana balss saites. Toties Džonkvila pilnībā izskatījās pēc tēva. Viņai bija tāda pati slaida ķermeņa uzbūve, kurai daba bija piešķīrusi sievišķīgas līnijas, tādas pašas lielas vijolīšu acis un gari, kastaņbrūni mati. Viņas smalkais, ēteriskais daiļums iedarbojās uz Ad­riana balss saitēm tāpat kā lēdijas Feneltrijas pētošais skatiens.

Kad viņi parādījās priekšistabā, viegli izspūruši un ar dedzināta korķa paliekām uz sejām, viņas gaišība pacēla lorneti un koncentrēja uz abiem tik niknu skatienu, ka Adrians nobālēja.

- Mana visudārgā, es tā priecājos, ka esat atgriezu­sies, — lords Feneltrijs vārgi izdvesa.

- Tā nevarētu gan padomāt, ja jau jūs nebijāt iera­dies mūs sagaidīt, — lēdija Feneltrija auksti teica. — Kas tas tāds?

- O! Jā! - viņa gaišība teica. - Atļaujiet iepazīstināt, mīļā. Tas ir Adrians Rukvisls, kāda mana dārga koledžas drauga dēls. Viņš … ēēē … viņš te tā nejauši brauca garām, un es ielūdzu viņu viesībās. Adrian, šī ir mana sieva, un Džonkvila, mana meita.

- Kā jums klājas? — viņas gaišība apjautājās tādā tonī, kas liecināja, ka pat ziņa par viņa nenovēršami tuvo nāvi šo lēdiju neaizkustinātu.

- Nu, — viņa gaišība jautāja, berzēdams rokas, — kā jums labi klājās pilsētā? Vai nopirkāt daudzdauz jauku, lielisku mandņu?