Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

—Tagad to visu tiešām nāksies atlikt, - viņš triumfē­joši iesaucās. - Viņa ir pieplāvusies.

— Piepļāvusies? — viņa gaišība apstulbis pārjautāja. - Ko jūs ar to domājat?

—Piepļāvusies … piedzērusies … piekodusies … pie- māvusies, - Adrians teica. - Viņa kaut kur sadabūjusi pudeli ruma un tagad ir galīgi pilnā.

— Dārgo zēn, - viņa gaišība noelsās, - tā taču ir katastrofa. Jūs domājat, viņa nevarēs uznākt?

—Nē, — Adrians atklāti paziņoja, - viņa nevar pat nostāvēt.

— Sabrukums, sabrukums pēc visa šī smagā darba, - viņa gaišība vaidēja. - Vai mēs nevaram viņu kaut kā pabalstīt, piemēram, ja abās pusēs ietu dārznieki?

—Nē, — Adrians teica, es jau teicu, ka viņa pat nevar paiet.

Šajā brīdī Rozija izstreipuļoja no šķūņa, sperdama pudeli sev pa priekšu.

— Dievs augstais! - lords Feneltrijs izsaucās. - Viņa atguvusies!

Rozijai bija uznācis viens no tiem dīvainajiem, acu­mirklīgajiem pusapskaidrības brīžiem, kādi gadās cil­vēkiem pat dziļā skurbulī, bet Adrianam neizdevās to ieskaidrot lordam Feneltrijam. Kamēr viņi dedzīgi strī­dējās, Rozija ieraudzīja savu kostīmu un ar līksmu — var­būt ne pārāk muzikālu — spiedzienu piešļūca klāt un nogūlās, lai viņu apģērbj.

— Lūdzu, — viņa gaišība triumfēja, - ko es jums teicu? Viņa ir pilnīgā kārtībā. Kad es jums saku, dārgo zēn, jūs pārāk uztraucaties.

— Bet es jums saku, — Adrians teica, — ka viņa ir piekodusies līdz augšai. Ja jūs gatavojaties vest viņu iekšā zālē, es ne par ko neatbildu.

Lords Feneltrijs rūpīgi nopētīja Roziju un maigi pa­plikšķināja tai pa galvu.

— Vecā, labā Rozija, - viņš teica. - Tu taču to izdarīsi, vai ne?

Rozija piekrītoši nožagojās. Par spīti Adriana protes­tiem, milzīgais, spīguļojošais tērps tika uzmests Rozijai mugurā, sēdeklis uzcelts un nostiprināts. Viņa gaišība ietrausās tajā un ērti iekārtojās.

- Nu, dārgo zēn, beidziet slaistīties, - viņš uzsauca. - Lielais brīdis ir klāt!

Juzdamies tā, it kā kāptu uz ešafota, Adrians ieņēma savu vietu Rozijai uz skausta. Bija tikai niecīga iespēja, viņš sprieda, ka izdosies Roziju ātri ievadīt zālē, tādejādi apmierinot lordu Feneltriju un pēc iespējas ātrāk aizva­dot no skatuves. Par laimi Rozija bija labā noskaņā. Pēc Adriana uzmudinājuma sauciena viņa smagi pieslējās kājās un kādu mirkli domīgi zvārojās uz priekšu un atpakaļ. Viņi sekmīgi nonāca uz ceļa, kas veda apkārt mājai tieši uz terasi. Rozijas tieksme uz sānsveri radīja stipru haosu vairākās ceļmalas puķudobēs, bet pēdīgi viņa sasniedza durvis, pie kurām, satvēruši rokturus jau stāvēja namzinis un sulainis.

— Tagad, jūsu gaišība? — namzinis noprasīja aiz­žņaugtā balsī.

- Tagad, - teica lords Feneltrijs, sakārtodams turbā­nu un majestātiski atzveldamies sēdeklī. Sulainis un nam­zinis atvēra durvis, un orķestris pēc signāla pārtrauca spēlēt. Pārīši, kas bija līksmi dejojuši, sastinga. Lūkoda­mies pāri zālei, viņi durvju ielokā redzēja lielisku, ja nu vienīgi viegli iesviķojušu, austrumu greznības ainu. Ap­brīnā spiegdami, viņi pameta deju placi un divās rindās sadrūzmējās pie sienām, aplaudēdami un sajūsmā tark­šķēdami.

— Tā, sākam, — lords Feneltrijs nosēcās. — Vediet viņu iekšā.

Noskaitījis īsu lūgšanu, Adrians veikli iebakstīja Ro­zijai ar papēžiem un gaidīja, kas nu sekos. Pāris mirkļu pagāja pirms Rozijas acis pierada pie lampu gaismas, bet tad viņa cauri ruma dūmakai saskatīja lielu, krāsainu ļaužu pūli, kas viņasprāt veidoja ringu, kurā tai uzstāties. Nejau velti Rozija bija pieredzējusi aktrise. Viņa izgrūda līksmu spiedzienu un teciņus ienesās zālē. To viņai neva­jadzēja darīt.

Zāles grīda, nopulēta kā spogulis, nebija īpaši piemē­rota atbalsta virsma pat zilonim skaidrā prātā, kur nu vēl

Rozijas kondīcijā. Bez stingras kontroles pamestās pakaļ­kājas paslīdēja viņai apakšā, un viņa visai strauji apsēdās. Viss vēl būtu beidzies labi, pat šajos apstākļos, bet no ātruma, ar kādu Rozija bija ielēkšojusi zālē, viņa turpi­nāja slīdēt pa spožo parketu kā ragaviņās. Adrians bija iekrampējies viņas ausīs un vilka no visa spēka, veltīgi pūlēdamies nobremzēt. Lords Feneltrijs, gandrīz augš­pēdus gulēdams savā sēdekli, izkliedza neartikulētas komandas, bet neviens neko nespēja izdarīt. Zāli pildīja dāmu spiedzieni un kungu trakuma rēcieni, kamēr Ro­zija, mirguļodama kā milzīga dārgakmeņu kaudze, arvien lielākā ātrumā dārdināja pa zāli uz priekšu, līdz ietriecās garajā galdu rindā zāles pretējā malā. Uz grīdas nu pludoja punšs, šampanietis un astoņu šķirņu vīni. Ar saldējumu nojaukušies cepeša gabali, juku jukām ar aug­ļiem, omāriem, zušiem un lašiem, pašķīda pa grīdu. Varenais rībiens, ar kādu Rozija galu galā apstājās, sadre­bināja māju līdz pamatiem. Tad iestājās ilgs, satriecošs klusums, ko pārtrauca vienīgi Rozijas delikātā žagošanās.

Lēdija Feneltrija tiešām, varbūt vienīgo reizi dzīvē, palika bez valodas. Vīrs viņai bija apsolījis kaut ko oriģinālu, bet milzīgs, dārgakmeņiem nosēts zilonis, kas ar diviem aziātiskiem džentlmeņiem uz muguras pilnīgā autopilotā šļūc pa viesību zāli, bija kaut kas tāds, ko viņa nebūtu varējusi iedomāties pat vistrakākajos murgos. Trieciens, ar kādu Rozija bija nobremzējusi, atslābināja sēdekļa stiprinājuma siksnas, un tas novēlās zemē. Lords Feneltrijs cīnījās, lai izkļūtu no tā, izskatīdamies kā mir­dzošs tauriņš, kas spirinās ārā no kokona. Ieraudzījusi viņu, lēdija Feneltrija uzreiz atguva runas spējas.

— Rupert! — viņa ieaurojās. — Ko tas nozīmē?

Uz šo jautājumu bija grūti atbildēt, bet lords Fenel­trijs darīja, ko spēja.

— Pārsteigums! — viņš elsa, nervozi smaidīdams un novēcinādams ar roku pāri visam apkārt valdošajam, ar ēdienu un dzērienu piegāztajam haosam. — Pārsteigums, ko es jums solīju, mana dārgā.

Lēdija Feneltrija nodrebēja kā arfa ar pārlieku stingri savilktām stigām.

- Pārsteigums? - viņa pārjautāja aizžņaugtā balsī.

- Jā, dārgā. Galu galā nevienās viesībās visā ap­kārtnē nav piedalījies zilonis.

- Un es pilnīgi varu saprast, kāpēc, - lēdija Feneltrija mežonīgi nodārdināja. - Vai jūs beidzot aizvāksiet šo lopu?

Līdz pat šim brīdim Rozija rātni sēdēja uz dibena. Kaut arī viņa bija iedzīvojusies dažos nobrāzumos, to vairāk nekā kompensēja fakts, ka viņa acīmredzot no­bremzējusi tieši ziloņu paradīzē. Viņai visapkārt paloja smalki, reibinoši dzērieni un klājās dažādi ēdamie, kā omāri, saldējums un medījuma rauši, kādus līdz šim viņa nebija baudījusi. Rozija laimīga staipīja snuķi un nomē­ģināja pa druskai no visa, ko vien varēja aizsniegt, igno­rēdama Adrianu, kurš, joprojām sēdēdams viņai uz kakla, bez panākumiem centās pierunāt savu protežē piecelties kājās. Tomēr tagad Rozija atcerējās savas manieres. Šie jaukie, dāsnie cilvēki bija viņai sagādājuši lielisku maltīti, un vienīgais, kā viņa varēja par to atmak­sāt, bija tos izklaidēt. Zilonene iesūca lielu malku šampa­nieša - sevis spēcināšanai, un tad mēģināja atcerēties tos trikus, ar kādiem tika priecējusi publiku savās cirkus dienas. Pēc pamatīgām pārdomām viņa nolēma apsēsties lūgšanās pozā.

Tā bija neveiksmīga izvēle. Par laimi Adrians pēdējā brīdī paguva nolēkt drošībā, jo alkohola iespaidā Rozijas līdzsvara izjūta bija nedaudz saļodzījusies, un viņa ar pērkonīgu rībienu atzvēlās uz muguras. Tā rezultātā no griestiem atdalījās viena no milzīgajām lustrām, nokrita zemē un sašķīda tūkstošos sīku, mirdzošu šķembu, kas izkaisījās pa visu zāli. Tā kā lustra sastāvēja no vismaz 350 lielām svecēm, to radītais ugusngrēks uz zāles grīdas bija tiešām efektīgs. Viesi panikā bezpalīdzīgi skraidīja pa zāli šurpu turpu, žēlabaini klaigādami. Dāmas monotoni re­gulāri krita ģībonī, atjēdzās un ģība no jauna, tāpēc vīrieši visu laiku bija aizņemti ar viņu uztveršanu kritienā.