Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

— Vācies prom no alus, tu … tu … tu … zilonis tāds! - Adrians šņāca. - Sasodīts, viss, par ko tu spēj domāt, ir tikai žūpot, žūpot, žūpot!

Viņš apsedza muciņu ar segu un notupās pie uguns­kura, nīgri glūnēdams uz Roziju.

— Es tā pieņemu, ka tu nejutīsies laimīga, pirms nebūsi mani novedusi kapā, - viņš sarkastiski iesāka. - Tev nepietika ar ielaušanos manā dzīvē un tās izpostī­šanu, tu vēl ņem un izbiedē pusi zirgu pilsētā, pārbaidi Mankspeperas medniekus un, pie joda, gandrīz nogalini virsjēgeru, un tad ej un izposti vienu no majestātiskāka­jām mājām Anglijā, dejodama ar lēdiju Feneltriju snuķī, it kā viņa būtu kāds trešās šķiras cirkaskuķis. Viņi droši vien jau tagad izsludinājuši milzu summas par mūsu notveršanu. Un padomā par tiem postījumiem: tikai lustra droši vien maksā savas 150 mārciņas. Bet vai tas tevi uztrauc? Vai tu jūti kaut visniecīgāko kripatu sirds­apziņas pārmetumu? Nē, tikai ne tu. Viss, par ko tu spēj domāt, ir iet un atkal piepļauties.

Viņš uz brīdi apklusa un pikti sabikstīja uguni. Rozi­ja plivināja ausis un šūpoja snuķi šurpu turpu. Kaut ari viņa nebija uztvērusi visas šī savu varoņdarbu uzskaitī­juma smalkākās fineses, viņa bija vērīga zilonene un no

Adriana balss toņa nojauta, ka viņš kaut kāda tai nesa­protama iemesla dēj jūtas saīdzis. Viņa ļod mīlēja Ad­rianu un labprāt būtu kaut ko darījusi, lai uzlabotu viņa omu. Viņa iedomājās, ka varētu pastāvēt uz galvas - var­būt tas novērsīs Adriana domas no problēmām. Rozija tikko grasījās izmēģināt šo pieņēmumu, kad Adrians no jauna ierunājās, tāpēc viņa pieklājīgi nogaidīja.

- Tagad viss, ko es vēlos izdarīt ar tevi, tu nolādētais dzīvnieks, ir par katru cenu nogādāt tevi piekrastē un tad atdot pirmajam, kas būs pietiekoši liels muļķis, lai tevi iekārotu. Un man ir pilnīgi vienalga, ko viņi ar tevi izdarīs … viņi var darīt ar tevi visu, kas vien tiem tīk … — Adrians ieturēja pauzi un pārlika savā prātā visšausmī­gāko likteni, kāds varētu piemeklēt Roziju. - Viņi var nogrūst tevi kādā grabažu kaktā, ko es no sirds vēlētos. Viņi var izbāzt tevi un izlikt kādā muzejā. Tā varbūt būtu tev vispiemērotākā vieta. Man absolūti neinteresē, kas ar tevi notiks, tiklīdz tu nozudīsi no manas dzīves.

Adrians no jauna apklusa, lai ievilktu elpu, un Ro­zija, lai pierādītu, ka ir uzmanīgi sekojusi katram viņa vārdam, sīki iepīkstējās un saplivināja ausis.

— Nemaz nelūdzies, — Adrians bargi aizrādīja. — Esmu jau cieši apņēmies. Man ir skaidrs, ka vienu lietu es vairs mūžā negribu redzēt, un tie ir ziloņi, konkrēti ņemot, viens īpašs eksemplārs ar noslieci uz žūpošanu, kas blan­dās apkārt pa laukiem, sēdams visur aiz sevis postījumus un iznīcību. Tiklīdz nonāksim piekrastē, ar mūsu savie­nību būs cauri. Esmu izcietis vairāk kā cilvēks vispār spēj izturēt, tomēr esmu vēl palicis normāls. Tāpēc tev jāpa­zūd, kamēr vēl manī ir palicis maķenīt veselā saprāta. Tagad aizveries un ēd to savu maizi. Vairāk neko tu nedabūsi.

To teikdams, Adrians iesvieda ugunskurā vēl dažus zarus, ietinās segā un nosprieda pusstundu nosnausties, pirms migla izklīst. Viņš bija fiziski un garīgi tā nokau­sēts, ka tajā pašā mirklī iegrima dziļā miegā un svētlaimī­gi nogulēja divas stundas. Kad viņš pamodās, migla jau bija izklīdusi, un pār tīreli lija saules gaisma. Viņš pieslē­jās sēdus un palūkojās apkārt; tas, ko viņš ieraudzīja, lika viņam šausmās pielēkt kājās. Kādas piecdesmit pēdas tālāk neliela strautiņa malā atradās koši izkrāsota, vienīgi nedaudz apbružāta kulba ar rūpīgi nolaistiem sarkanbal­ti rūtainiem aizkariem. Rozija ar nepārprotamu ekstāzes izteikmi acīs bija atbalstījusies pret to un tik enerģiski trina sānus, ka kulba līgojās un šūpojās vien. No kulbas plūda griezīga balss, cenzdamās pārkliegt Rozijas kasīša­nās troksni.

- Pazūdi, es pavēlu! balss spiedza. - Atkāpies, riebīgais pekles dēmons! Nebukadnecara un Zālamana vārdā, tinies ratā! Erasmus un Prometeja Svēto Važu vārdā…

- Rozij! - Adrians kliedza. Ej prom no turienes!

Rozija pameta kulbu, dziļi nopūzdamās. Viņai tā

vien likās, ka Adrians pastāvīgi aizliedz darīt tieši to, kas viņai visvairāk patīk. Adrians pielavījās pie kulbas.

- Ei, jūs tur, iekšā! — viņš sauca. - Es milzīgi atvai­nojos …

- Pazūdi! - balss turpināja spiegt. - Tinies prom, tu dēmons, visu svēto …

- Es neesmu nekāds dēmons, - Adrians aizkaitināts atsaucās. — Varbūt jūs iznāktu laukā un ļautu man paskaidrot?

- Nē, nē, - balss spiedza, — tu mani nepiemānīsi! Es esmu tikai nabaga veca sieviete, un tu centies izmānīt mani laukā, lai tad pēcāk aizrautu dvēseli no mana ķermeņa … tinies ratā, es pavēlu …

- Vai jūs varbūt beidzot aizvērtos? — Adrians, galīgi noskaities, uzbrēca. - Es neesmu dēmons un jūsu dvēseli man nevajag. Kāpēc jūs neiznākat laukā, lai varu visu paskaidrot?

- Ja tu neesi dēmons, kā tad tu vari pakustināt kulbu? - balss viltīgi apjautājās.

- Tas bija mans zilonis, — Adrians paskaidroja. - Viņš gar to kasīja sānus.

- Izklausās tīri interesanti, - balss noteica.

- Ja jūs atvērtu durvis un paskatītos, jūs viņu ierau­dzītu, - Adrians teica.

- Kā es zināšu, ka tas ir zilonis? - balss jautāja. — Es vēl nekad nevienu neesmu redzējusi.

Adrians dziļi ievilka elpu un aizvēra acis.

- Kundze, - viņš beidzot teica. - Es tikai gribēju atvainoties par neērtībām, kādas mans zilonis jums sagā­dājis, kasīdams sānus pie jūsu kulbas. Ja jūs neapmierina īsti kristīgā garā izteikta atvainošanās, man tiešām žēl. Un tagad visu labu, man jādodas tālāk.

- Nē, nē, neej prom, es jau nāku! - balss iekliedzās.

- Es nekad neesmu redzējusi ziloni.

Sekoja ilga pauze, kuras laikā Adrians saklausīja no kulbas iekšienes dažāda veida ņurdošas un murminošas skaņas, tad durvis ar brīkšķi atvērās un tajās parādījās valrieksta grumbaina seja, ko ieskāva izspūruši, sirmi mati. Tā piederēja sīkākajai vecajai lēdijai, kādu Adrians jebkad bija redzējis. Viņa izskatījās, Adrians sprieda, pēc mazas raganiņas. Viņa bija ģērbusies nodilušos, melnos velveta svārkos, kankarainā, sarkanā blūzē un biezā, melnā vilnas šallē. Viņa nopētīja Adrianu no galvas līdz kājām, kaut ko bezzobaini murminādama.

- Labrīt, — Adrians teica.

- Tā, kur šis ir? - vecā dāma noprasīja.

Adrians norādīja uz Roziju, kura patreiz centās izraut ar visām saknēm kušķi irbuleņu kļūdainā pārlie­cībā, ka tie varētu būt ēdami.

- Eeeeeeeeee! — vecā dāma pārsteigumā noelsās.

- Kaut kas tāāāds! Tik milzīgs … nu gāāān!

- Viņa ir pavisam rāma, - Adrians paskaidroja.

- Viņa tikai pakasījās pie jūsu kulbas.

- Es nekad vēl nebiju neko tādu redzējusi, - vecā dāma teica. - Apbrīnojams radījums … tiešām apbrīnojams.

- Vai jums, es tā iedomājos, zilonis nevarētu noderēt … ēēē … darbā? - Adrians cerīgi apjautājās.

- Darbā? — vecā lēdija saskaitās. - Tas nav nekāds darbs.

Viņa iespruka kulbā un izstiepa no turienes dēli, ko pakāra uz āķa pie durvīm.

- Lūk, kas es esmu, - viņa lepni teica, piegrūzdama ar īkšķi pie dēļa. - Feinākā ragana šajā apvidū.

Uz dēļa nedaudz greiziem drukādem burtiem bija rakstīts:

MELLA NELLA BALTA RAGANA. BRĪNUMDARBI. BURŠANAS. PAGĀTNES UN NĀKOTNES SKAIDROŠANA. NODZEN KāRPAS.

- O, — Adrians izdvesa pārsteigumā, ka vecā dāma tiešām izrādījusies ragana. - Cik ļoti interesanti.