Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

Kad Adrians atvēra acis, viņa pirmās sajūtas bija, it kā viņš gulētu gultā, kas sastāv vienīgi no sarkani nokaitētām adāmadatām. Viss ķermenis skaudri sāpēja, un labā roka šķita nejūtīga un sadragāta. Zvaigznes debesīs virs viņa visneparastākajā kārtā raustījās šurpu turpu un pirmajā brīdī apstulbināja viņu, līdz beidzot Adrians saprata, ka uz guļ muguras rateļos, kas lēni ripo uz priekšu pa tumšo ceļu.

Kā gan viņš tur nokļuvis? Pēc ilgām pārdomām Adrians secināja, ka tā būs bijusi Rozija (uzticīgā, saprā­tīgā Rozija), kas iecēlusi ratos viņa nejūtīgo ķermeni. Viņš mēģināja piecelties sēdus, bet cauri visam augumam izskrēja skaudras sāpes, un viņš zaudēja samaņu.

Kad viņš atguvās, rati vairs nekustējās, un tieši viņam virs galvas brīnumainā kārtā bija parādījusies izkārtne ar uzrakstu "Vienradzis un Arfa", kuram bla­kus sīciņš zīmējums attēloja šo neparasto kombināciju. Cik gudri no Rozijas puses, viņš miglaini nodomāja, atrast tieši to vietu, uz kuru viņi devās. Ja Adrians būtu pie skaidrākas saprašanas, tad gan apjaustu, ka Rozija, veikusi glābšanas operāciju, aši vien bija steigusies turp, kur snuķis viņai bija ziņojis esam vecu un aromātisku krogu. Ar milzu pūlēm, sāpēs saviebies, Adrians nokļu­va uz ceļa. Viņa labā roka ļengani nokarājās un viņš bija pārliecināts, ka tā ir lauzta. Kājas bija gluži bez­spēcīgas, un viņš streipuļoja kā piedzēries. Rozija līksmi iespie- dzās un vicināja ausis. "Vienradzis un Arfa", kā Adrians redzēja, bija veca, gara koka ēka ar salmu jumtu kā milzīgu krokainu garozu pār pastēti. Pa atvēr­tajiem logiem lija zeltaina gaisma. Adrians grīļīgi pārs- treipuļoja pār ceļu un atbalstījās pret durvīm. Viņš atkal sāka jusies slikti un baidījās, ka tikai no jauna nezaudētu samaņu, pirms vēl nokļūs šajā draudzīgajā gaismā. Viņš satvēra metāla klaudzināmo riņķi un pēr­konīgi nodimdināja pret ozolkoka durvīm, tad atspiedās pret stenderi un centās pārvarēt nelabumu, kas mācās virsū. Viņš izdzirdēja soļus, tika atšauta bulta un sparīgi atrautas durvis.

Tur gaismā stāvēja viens no resnākajiem cilvēkiem, kādus Adrians savā mūžā bija redzējis. Viņš bija ģērbies kreklā un biksēs un apāvis milzu lielas, puķainas čības, bagātīgi izšūtas ar saulespuķēm, kliņģerītēm, krizantē­mām un tamlīdzīgiem ziediem košās krāsās. Viņa seja bija apaļa un sārta kā zīdainim, un viņa milzīgā galva bija vainagota ar šķidru, kušķainu, blāvi dzeltenu matu oreolu. Zem pēdējā no viņa dubultzodiem milzīgais vēders izliecās tik lielā un cēlā lokā, kam līdzās guzainais balodis izskatītos galīgi noliesējis. Viņš skatījās uz Ad­riana noskrandušo, asins traipiem klāto stāvu bez jebkā­das emociju izpausmes sejā.

- Labvakar, — viņš teica maigā, trīsuļojošā, flautai līdzīgā balsī. - Vai jūs kaut ko vēlaties?

- Negadījums, - Adrians neskaidri nomurmināja. - Mani aizķēra vilciens. Rozija palika ārā.

Krogs un resnais vīrs nozuda tumsā, Adrianam sa­brūkot uz priekšu. Resnais vīrs apbrīnojamā ātrumā uztvēra viņu kritienā, apvija savas masīvās rokas viņam apkārt un pacēla viņu viegli kā spalviņu. Vīrs pagriezās un gāzelēdamies ienesa Adrianu krodziņā. Parādes dur­vis veda tieši milzīgā, ar akmens plāksnēm izliktā virtuvē, kuras vienā malā pavardā liesmoja uguns, atblāzmoda- mās garu garajās vara pannu rindās pie sienām. Resnais vīrs nolika Adrianu uz liela zirgastru dīvāna, atlaida vaļīgāk viņa kaklasaiti un tad steigšus aizgāzelējās pie bāra istabas otrā malā. Viņš ielēja glāzē brendiju un atgriezās pie dīvāna, pacēla Adriana galvu un ielēja mazu malciņu tam mutē. Adrians nosprauslojās, sāka klepot un atvēra acis.

- Nu re, — resnais vīrs apmierināts teica savā flautai līdzīgajā balsī, - tā ir jau labāk. Tagad tikai guliet mierīgi, kamēr es atradīšu kaut ko, ar ko jūs apsegt.

Adrians tuvredzīgi vērās apkārt milzīgajā virtuvē ar bāru vienā un prāvu pavardu otrā galā; brendijs sasildīja viņu un likās atvieglojam mokošās sāpes. Resnais vīrs atgriezās ar milzīgu, kupenai līdzīgu dūnu segu.

- Domāju, ka tā būs silti, - viņš vīteroja, rūpīgi apbāzīdams Adrianam segu. — īstas zosu dūnas. Vissiltā­kais, ko vispār var dabūt. Kad es biju Tibetā, es vienmēr tādu valkāju.

Pat savā grūtajā stāvoklī Adrians pavīpsnāja, iedo­mādamies šo resno vīru valkājam zosu dūnu segu.

-Jūs esat ļoti laipns, - Adrians teica. — Piedodiet, ka sagādāju jums neērtības.

- Nepavisam, — resnais vīrs nostabulēja. - Ar prieku, dārgo ser. Iedzeriet vēl mazliet brendija. — Viņš pieturēja Adriana galvu, kamēr tas iemalkoja atlikušo brendiju.

- Brendijs ir viena smalka manta, - resnais vīrs aizrautīgi teica. - Kad es biju Ēģiptē, liellaivas to mēdza regulāri piegādāt no Francijas.

- Piedodiet, ka joprojām jūs apgrūtinu, - Adrians teica, - bet Rozija palikusi ārā.

- Ak jā, — resnais vīrs teica. - Es pavisam aizmirsu. Jūs taču to teicāt, pirms zaudējāt samaņu. Cik nolaidīgi no manas puses; nabaga mazulīte. — To teicis, viņš apbrīnojami veikli apgriezās un viļņoja uz durvīm. — Viņa ir … — Adrians iesāka, bet resnais vīrs jau bija nozudis.

Sekoja ilga pauze, ko pārtrauca vienīgi Rozijas spie­dziens. Tas bija viens no viņas sajūsmas spiedzieniem, bet tas skanēja pilnīgi atšķirīgi no viņas parasti izdotajām skaņām. Adrians varēja vienīgi cerēt, ka tā ir laba zīme. Varbūt viņa nodomāja, ka resnais vīrs ir otrs zilonis, un šādi sasveicinājās ar viņu. Pēkšņi resnais vīrs atkal parā­dījās, viņa sārtajā bērna sejā rotājās smaids. Viņš mirdzo­šām acīm dejoja ap dīvānu, rokas sizdams.

- Zilonis, - viņš trīsulīgi dūdoja. - īsts, dzīvs zilonis. Dārgo zēn, jūs vienkārši nevarējāt man atvest ko citu, par ko es vairāk priecātos. Man nav bijis neviens zilonis kopš tā laika, kad biju Nagarapūrā. Un es viņai ari patīku. Viņa tikko aplika man snuķi ap kaklu.

O jā. Viņa ir ļoti draudzīga, - Adrians piekrita.

- Es atceros, - resnais vīrs sapņaini turpināja, - reiz man tādu piederēja simts un viens. Ak, tās laimīgās dienas. Tīģeru medības, greznība, ceremonijas …

- Piedodiet, ka jūs pārtraucu, — Adrians teica, — bet es gribētu zināt, vai būtu iespējams satikt ārstu? Es tiešam domāju, ka esmu lauzis roku.

- Manu dārgo zēn, visu, ko vēlaties, - teica resnais vīrs. - Jums tikai jāguļ rāmi, un mēs jums dabūsim ārstu. Samī būs atpakaļ pēc minūtes, un tad viss tiks noorgani­zēts. Kamēr gaidām, vai man būs tās gods ievietot jūsu ziloni mūsu stallī?

- Protams, - Adrians teica, - ļoti laipni no jūsu puses.

- Es jums galvoju, - resnais vīrs dedzīgi apgalvoja, - tas man ir liels gods.

- Viņas ķēdes ir ratos, - Adrians paskaidroja, - un varbūt jūs iedotu viņai ko paēst?

- Neraizējieties ne par ko, - resnais vīrs teica, pacel­dams vienu tuklo pirkstu. - Es par visu parūpēšos.

Viņš nozuda pa durvīm, un Adrians dzirdēja viņu trīsuļojošā balsī uzrunājam Roziju. Atskanēja ratu gra­boņa, tiem nozūdot aiz krodziņa, un pēc desmit minūtēm resnais vīrs bija atpakaļ; viņš baloža gaitā pārdejoja pāri flīzēm izklātajai virtuvei un izskatījās kā milzīgs, rožains labvēlības mākonis.

- Vēl brendiju? - viņš nostabulēja. - Sāpju remdēša­nai. - Viņš devīgi iešļāca brendiju divās glāzēs un vienu iespieda Adrianam rokā.

- Uz jūsu veselību, mister … ēēē …, - Adrians iesāka.