Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

-Jā, - viņa piekrita. - Es pašlaik dodos uz Tatlpeni- jas gadatirgu. Tu arī turpat?

- Nē, es dodos uz piekrasti, Adrians teica. — īste­nībā es nemaz nezinu, kur pašreiz atrodos. Vai jūs man neizstāstītu īsāko ceļu?

- Varbūt iekodīsim ko brokastīs? ~ Mellā Nella iero­sināja. — Jūs taču nevarat ceļot tukšiem vēderiem.

- Ļoti laipni no jūsu puses, - Adrians atbildēja, - bet es jau tikko pabrokastoju.

- Aukstu truša gaļas pīrāgu? - Mellā Nella apjautā­jās. - Mazliet auksta truša gaļas pīrāga, pašceptu maizi un krūzi tējas, ko?

No domas par aukstu truša gaļas pīrāgu Adrianam mutē saskrēja siekalas.

- Nu labi, ja vien esat pārliecināta, ka visiem pie­tiks, — viņš piekāpās.

- Atliektiem galiem, - Mellā Nella teica. - Pakur uguni zem tējkannas, es atnesīšu pīrāgu.

Tā nu Adrians, Rozija un Mellā Nella sēdās bro­kastot kopā. Pīrāgs bija brīnumgards, garoziņa pati kusa mutē, rožaini un koraļļsārti truša gaļas gabaliņi vīdēja pikantā, dzintarbrūnā želejā. Adrians nosprieda, ka nekad mūžā nav ēdis neko tik gardu, pat Feneltrī- holā. Pēc trešā pīrāga gabala viņš pat sāka uzlūkot

Roziju ar mazāk žultainu aci. Piedzinies ar pīrāgu un karstu tēju, Adrians kļuva vaļsirdīgs un pastāstīja Mel- lajai Nellai par visām likstām, kādās iekūlies, kopš Rozija ienākusi viņa dzīvē. Viņam par pārsteigumu, Mellā Nella to visu uztvēra kā lielāko joku, kādu jebkad mūžā dzirdējusi, un, klausīdamās viesību aprak­stu, smējās tā, ka apraudājās, un Adrianam pret savu gribu nācās smieties līdzi.

- Ak tu žēlīgs! Ak tu žēlīgs! - Mellā Nella elsa, pie sāniem tverdamās. - To nu gan es gribētu redzēt!

- Tagad, kad viss aiz muguras, man ari jādomā, ka tas tiešām bija diezgan jokaini, - Adrians piekrita. - Bet tobrīd gan man smiekli nenāca.

Mellā Nella slaucīja acis, no kurām joprojām strau­mēm plūda smieklu asaras. Tad viņa parakņājās kabatās un sadabūja notaukotu un apbružātu kāršu kavu.

- Nāc nu šu', - viņa teica. - Es atklāšu tavu laimi un pastāstīšu visu, kas tevi gaida.

- Es neesmu īsti pārliecināts, vai gribu to zināt, — Adrians teica.

- Blēņas, - Mellā Nella stingri attrauca, - protams, gribi - visi to grib. Tā, tagad pārdali kārtis un izliec pa septiņām sešās rindās.

Adrians piesardzīgi sajauca un pārdalīja kārtis, un izlika tās rindās. Mellā Nella pagrieza tās ar attēliem uz augšu un iedziļinājās zīlēšanā, pie sevis klusi murminā­dama.

- Ha, ha! - viņa izsaucās tik pēkšņi, ka Adrians palēcās.

- Kas ir? - viņš nervozi jautāja.

- Nekas, - Mellā Nella teica. - Tava nākotne ir visai neskaidra, nudien, ļoti neskaidra.

- O, lai paliek, nepūlieties, - Adrians atvieglots teica.

- Nē, nē, tūlīt būs skaidrs, - Mellā Nella attrauca. -Es te redzu, ka tu dosies ceļojumā pa jūru.

- Pa jūru? - Adrians pārsteigts pārjautāja. - Kā, ar Roziju?

- Un vēl es redzu briesmas, - Mellā Nella turpināja, pazeminādama balsi līdz sēcošam čukstam, - briesmas un maza auguma resnu vīru. Viņš tev sagādās lielas nepatikšanas.

- Varbūt jūs varētu pareģot kaut ko jauku? - Adrians žēlabaini teica. - Man jau lāpāt pietiek nepatikšanu.

- O jā, es redzu arī šo to jauku. Bet tas ir neskaidri, ļoti neskaidri, - Mellā Nella teica. - Es priecājos, ka visiem maniem klientiem kārtis nerādās tik neskaidras, citādi mēs netiktu nekādā galā.

Viņa iebāza kārtis kabalā, sadabūja īsu, melnu pīpi un aizkūpināja to.

- Lūk, ko es tev teikšu, viņa teica, izpūzdama pelēkus dūmu mākoņus. - Tev tagad labāk vajadzētu laisties lapās, jaunekli. Tev vēl jātiek pāri krietni lielam tīrelim, kas ir pliks kā ola. Es tev ieteiktu, lūk, ko. Ej tik pa šo pašu ceļu uz priekšu dažas jūdzes, varbūt kādas sešas vai septiņas, tad būs pagrieziens pa labi. Tā gan būs tikai tāda grumbuļaina taka, bet tā ved cauri mežainām ielejām un tur būs lielākas iespējas paslēpties. Tad vēl kādas divdesmit jūdzes tālāk taku šķērso dzelzceļš, skaidrs? Un tūlīt pēc tam būs krustceles. Nogriezies pa kreisi, un tu nonāksi pie krodziņa "Vienradzis un Arfa", kas pieder ļaužiem, vārdā Filigriji. Tie ir jaukākie cilvēki šajā apvidū un ļoti mīl dzīvniekus. Droši vien viņi ļaus tev tur palikt un nogaidīt, kamēr vētra pārskrien. Pasaki šiem, ka tevi sūta Mellā Nella.

- Jūs esat ļoti laipna, — Adrians iepriecināts teica. — Esmu jums ļoti pateicīgs.

- Nu jā, — Mellā Nella filozofiski teica, - ja mēs, ceļavīri, viens otram nepalīdzēsim, tad ir galīgi skaidrs, ka neviens to nedarīs.

Adrians iejūdza Roziju un atvadījās no Mellās Nellas.

- Neatvadīsimies, - Mellā Nella mīklaini teica, — mēs atkal satiksimies, kad parūkas nogatavosies.

- Ko? - Adrians apstulba.

- Joks, - Mellā Nella sardoniski atteica. - Paliec sveiks!

Tā nu Adrians un Rozija devās pāri mirdzošajam tīrelim un ap pusdienlaiku nonāca pie Mellās Nellas aprakstītā pagrieziena. Viņai bija taisnība, taka ievijās starp nelieliem pauguriem un solīja daudz lielāku iespēju paslēpties, ja gadījumā ķērāji nonāktu uz viņu pēdām. Ceļinieki ieturēja pusdienas netālu no maza dīķīša, kura saturs bija vienīgais šķidrums, ko Adrians Rozijai atvē­lēja, par ko tā visai sapiktojās. Tad viņi turpināja ceļu.

Saule tobrīd iegrima milzīgā spalvainu mākoņu gūzmā rietumu pusē, tūlīt vērsdama to zeltainu, zaļu un sarkanu. Pār tīreli nolaidās purpurkrāsas mijkrēslis, un mazi sikspārnīši spurdza un plīkšķinājās pār taku kā metronomi. Taka uzvijās uzkalnā, no kura galotnes Adrians ieraudzīja tālāk ielejā spīdam dzelzceļa sliedes.

— Klāt esam, Rozij, — Adrians teica. - Nav vairs tālu.

Rateļi tinkšķēdami kratījās lejā ielejā. Viņi sasniedza

dzelzceļu un Rozija uzmanīgi devās tam pāri. Paklausot Adriana komandām, viņa lēni vilka ratus aiz sevis, tomēr riteņi atsitās pret sliedēm. Tad Adrians ar plecu atspiedās pret ratiem un vienlaikus deva Rozijai rīkojumu vilkt. Rati pacēlās, mirkli karājās gaisā, tad smagi pārvēlās pāri vienai no sliedēm. Šajā brīdī Adrians saprata, ka tas, kurš bija projektējis sliežu ceļu, acīmredzot bija to darījis ļaunā nolūkā gūstīt poniju rateļus, jo riteņi tagad bija cieši ieķīlēti starp sliedēm un vairs nekustējās ne uz priekšu, ne atpakaļ. Kad Rozija sāka vilkt, ilksis brīdinoši iekrakšķējās, un Adrians baidījās, ka tās varētu salūzt. Paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja tālāk takas pusē veca gultņa paliekas. Viņš iedomājās, ka to varētu izmantot par sviru. Norīkojis Roziju stāvēt mierīgi, Adrians aiz­gāja, lai to atnestu, un tieši tad, kad viņš atgriezās, tālumā kļuva dzirdams vilciens.

Adrians bija tā aizrāvies, cenzdamies nodabūt rateļus no sliedēm, ka nenovērtēja, no kāda attāluma nāca ska­ņa. Bet tagad, griezīgi kaukdams, rēkdams un klaudzē­dams, vilciens pēkšņi bija gandrīz klāt. Aukstos sviedros mirkdams, Adrians ar savu nešļavu grīļodamies saļima uz sliedēm, juzdams, kā tās klaudz un raustās tuvā vilciena gaidās. Viņam jādabū rati nost no ceļa. Vilciena rēkoņa jau bija biedējoši tuvu, kad Adrians beidzot aizkļuva līdz rateļu aizmugurei un pagrūda zem tiem gultni. Viņš atspiedās pret to ar plecu un cēla.

— Velc, Rozij, velc! viņš kliedza, un Rozija rāvās uz priekšu. Rateļi pacēlās, mirkli sastinga uz vietas, un tajā mirklī, kad vilciens kā plēsonīgs pūķis izauļoja no pagrie­ziena, pārvēlās pāri sliedēm. Rati ir drošībā, Adrians triumfēdams nodomāja. Viņš pagriezās, lai nolēktu no sliedēm, bet vilciens aizķēra viņu lēciena brīdī un slaidā lokā atsvieda malā. Adrians ievēlās viršos, asinīm noplū- dis un ļengans kā lupatlelle, kamēr vilciens traucās tālāk, neaizkustināms un pērkondārdošs, zeltainas gaismas zibi­nādams un mirdzošas dzirksteles šķiezdams kā meteors. Tas nozuda tālumā un troksnis pamazām izgaisa. Adrians, noasiņojis un bez samaņas, čokurā sarāvies pa­lika guļam viršos, bālo seju pavērsis pret zvaigžņotajām debesīm.