Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

Rozija bija ļoti pārstegta. Viņa neatcerējās nevienu reizi, kad viņas lūgšanās triks būtu uzņemts ar tādu sajūsmu. Viņa apvēlās uz sāniem, pieslējās kājās un ar starojošu skatienu nolūkojās uz izdemolēto viesību zāli. Šķita, ka ikviens palīdz viņai uzjautrināties. Adrians bija paķēris lielu sudraba spaini ar ledusūdeni un izgāzis pār līksmi sprakšķošajām svecēm. Tas veiksmīgi noslāpēja liesmas, toties zālē sacēlās lieli kodīgu dūmu mākuļi. Lēdija Feneltrija, gandrīz bez prāta no dusmām, bija sagrābusi lordu Feneltriju aiz viņa eleganto svārku atlo­kiem un purināja no visa spēka, turklāt šis skats bija tik aizraujošs, ka vairākas paģībušas lēdijas tūlīt atjēdzās, lai nepalaistu to garām.

Ciktāl Rozija varēja spriest, tās bija lieliskas viesības, tieši tādas, kādām tām jābūt, - ar milzu daudz ēdamā un dzeramā, un visi līksmojas līdz ar viņu. Viņa aši iesūca mazliet portvīna no garāmplūstošas tērces un prātoja, vai neatkārtot lūgšanos vēlreiz. Pēc pamatīgām pārdomām Rozija nolēma, ka tik lieliskas auditorijas priekšā kauns būtu atkārtoties, tāpēc labāk pamēģināja nostāties uz galvas. Šis triks nebija veiksmīgāks par lūgšanos, un viņa smagi novēlās uz sāniem. Kādu brīdi viņa gulēja, klusi žagodamās un prātodama, ko gan izdarījusi nepareizi.

Nelaimīgā kārtā orķestris šajā brīdī nolēma atsākt spēlēšanu. Muzikanti gan bija pamatīgi satriekti par grautiņu tur lejā, bet, ja jau viņa gaišība vēlas tā uz­vesties, kam tiesības pārmest? Tomēr viņi bija veci ģi­menes tradīciju cienītāji, un šis skats un troksnis, kādu radīja viņu gaišības, saķērušies cīniņā un apmainīdamies frāzēm, kam nāktos atskanēt vienīgi guļamistabas noslēg­tībā, bija vairāk nekā tie spēja izturēt. Kaut ko vajadzēja darīt, lai saglābtu situāciju, un tā nu viņi strauji uzsāka jautru Vīnes valsi. Muzikanti nevarēja zināt, ka valsis senajās cirka dienās bija Rozijas programmas nagla. Satvērusi kaut ko pilnmiesīgu, blondi pievilcīgu snuķī, Rozija mēdza valsēt apkārt manēžai ar lielisku grāciju un aplombu. Pazīstamās melodijas skaņas aizplūda pie gulošās zilonenes un pamodināja viņā senas atmiņas. Viņa pietrausās kājās un miglainu skatu pavērās apkārt. Nelaimīgas sagadīšanās dēļ pirmā persona, kas gadījās Rozijai pa tvērienam, bija lēdija Feneltrija.

Lēdija Feneltrija, kas savos Feneltriju dzimtas koka komplicētajos un nepilnīgajos pētījumos bija tikusi tikai līdz 15. gadsimtam, pēkšņi atklāja sevi gaisā paceltu un virpuļotu, kā Rozijai šķita, jautrā valsī. Lēdijas griezīgos palīgā spiedzienus Rozija maldīgi noturēja par piekri­šanas saucieniem, un laimīga turpināja valsēt. Viņa bija ar sevi apmierināta. Pašasprāt viņa vēl nekad nebija tik labi dejojusi. Tiesa, viņa pāris reizes pakrita, bet lēdiju Feneltriju turēja paceltu augstu gaisā, tāpēc viņai nekas ļauns nenotika. Rozija bija veikusi vienu diezgan neregu­lāru loku apkārt zālei, publikas šausmu pilno skatienu pavadīta, kad orķestris, pēkšņi atklājis, ka ziloni drīzāk uzmudina nekā nomierina, beidza spēlēt. Rozija nejutās apbēdināta. Viņa vairs nebija tika jauna kā kādreiz, zāle bija liela un lēdija Feneltrija smaga. Viņa nosprieda, ka izdarījusi pietiekoši daudz viesu uzjautrināšanai, un no­lēma uzstāšanos beigt. Noguldījusi samaņu zaudējušo lēdiju Feneltriju uz auksto cepešu, četrpadsmit šampa­nieša pudeļu un laša paliekām, Rozija pacēla snuķi un skaļi, valdonīgi notaurējās.

Tā iespaids uz kompāniju bija savāds un acumirklīgs. Viņi saprata, ka šis monstrs, nobaudījis lēdijas Feneltrijas asinis, pašlaik grasās uzbrukt visā pilnībā. Mirkli visi stāvēja, it kā šausmās būtu zemē ieauguši, tad atjēdzās un metās bēgt. Viesi šaudījās pa zāli kā zaķi un, kā jau tas gadās kritiskos brīžos, daži no tiem nevis muka prom no Rozijas, bet nesās viņai tieši virsū. Viens no tiem, attīstīdams saviem apmēriem apbrīnojamu ātrumu, bija Mankspeperas virsjēgers. Pat savā stāvoklī Rozija viņu pazina. Viņa sajūsmā pašķielēja - vai šis nebija tas vīrs, kas tik laipni bija viņai palīdzējis toreiz, kad viņa uzstājās pļavā? Priekā smalki iespiegusies, Rozija veikli satvēra snuķī garāmskrienošo virsjēgeru un pacēla gaisā. Adrians

šausmās, ka virsjēgeru nepiemeklē lēdijas Feneltrijas lik­tenis, nolēma iejaukties.

- Rozij! - viņš ieaurojās, cenzdamies pārkliegt visu šo v jampadraci. — Liec viņu nost!

Rozija jutās pārsteigta, jo priekšnesums ar virsjēgeru bija tikko sācies. Viņa bija paredzējusi kā pēdējo māksli­niecisko puanti iesviest virsjēgeru menestrelu galerijā. Bet viņa sāka just nogurumu, un ja nu ari Adrians liek likt virsjēgeru nost, kāpēc gan nepaklausīt? Viņa atslābināja snuķi un Mankspeperas virsjēgers visā savā septiņpad­smit stounu svarā skanīgi norībēja uz parketa. Adrians aizvēra acis un vēlējās būt miris. Kad viņš no jauna tās atvēra, blakus stāvēja lords Feneltrijs un raustīja viņu aiz piedurknes.

- Dārgo zēn, - viņa gaišība teica, - baidos, ka jums taisnība. Visa šī lieta bija kļūda.

Lūkodamies apkārt uz izdemolēto viesību zāli, uz spiedzošajiem, histēriskajiem viesiem, uz lēdijuFeneltriju, kas nemaņā gulēja ar galvu lašu kaudzē un uz paģībušo — varbūt pat beigto - virsjēgeru, Adrians neatrada sevī vēlēšanos iebilst.

Vēlāk Adrians nekādi nespēja saprast, kā viņam lai­mējās pamest Feneltrīholu neskartam. Viņš miglaini atcerējās, kā' kopā ar lordu Feneltriju bija aizvadījis Roziju no viesību zāles gruvešiem atpakaļ stallī. Viņš vēl atcerējās lordu Feneltriju sakām, ka pēc viņa personīgā viedokļa būtu prātīgāk, ja Adrians un Rozija "nozustu kokos" pirms lēdija Feneltrija vai virsjēgers, vai abi atgūst samaņu, un nākošais kadrs jau bija viņš un Rozija, kas, košajiem rateļiem grabot, soļo pa mēnessgaismas apspī­dēto ceļu prom no Feneltrīholas. Roziju sāka mocīt paģi­ras un viņa samiegojusies diezgan drūmi uztvēra visu šo aktivitāti, kas radīja galvassāpes. Ari Adrianam sāpēja

galva, tikai citu iemeslu dēļ. Viņam bija šis tas šerps sakāms Rozijai, bet vienlaikus gribējās uzkrāt starp sevi un lēdijas Feneltrijas niknumu tik lielu attālumu, cik vien iespējams, tāpēc viņš mudināja Roziju soļot naskā riksī. Kaut arī nakts bija brīnišķīga, pie debesīm laistījās piln­mēness un zvaigznes mirdzēja kā rasas lāses milzīgā zirnekļu tīklā, bija krietni vien auksts, un ašā gaita palīdzēja abiem sasildīties.

Pēc trīs stundu ilga gājiena Adrians juta, ka nu viņi ir zināmā mērā drošībā, vismaz šonakt. Tomēr viņš gribēja atrast vietu, kur viņš un Rozija varētu paslēpties nāko­šajā dienā, jo viņš zināja lēdijas Feneltrijas dzelžaino raksturu un bija pārliecināts, ka šī dāma nenomierinā- sies, pirms abi nebūs atrasti, sagūstīti un nogādāti atpa­kaļ Feneltrīholā. Saruna ar lēdiju Feneltriju bija pats pēdējais, ko Adrians pašreizējos apstākļos vēlējās pie­dzīvot.

Ceļš līkumoja cauri laukiem un birztalām; nekur nerādījās neviena Adriana kārotā slēptuve. Viņam par lieliem sirdsēstiem, abi pašlaik ceļoja pa līdzenu, neskartu tīreli, kur būtu pagrūti noslēpt pat mazu šuneli, kur nu vēl kādu ar Rozijas gabarītiem. Cerēdams, ka tīrelis drīz beigsies un otrā pusē parādīsies mežs, Adrians pielika soli. Bet tīrelis likās augam arvien lielāks un lielāks, kamēr beidzot tas aukstajā rītausmas blāzmā pletās uz visām pusēm, ciktāl vien varēja saskatīt - purpursarkans, zaļš un brūns, bez kādām paslēpšanās iespējām. Tad, saulei lecot, tīrelis šķita aizdegamies. Vispirms no viršiem un irbuleņiem izvijās atsevišķas miglas šķieznas, tad tās saplūda kopā vienā caurspīdīgā priekškarā. Pāris minūšu laikā tas sabiezēja, un drīz vien visa ainava izgaisa pelēkā dūmakā. Rozija kļuva gandrīz neredzama jau divdesmit soļu attālumā, bet Adrians bija pārliecināts, ka, saulei pakāpjoties augstāk, migla drīz vien izklīdīs, tāpēc paš­laik ir īstais brīdis, lai atpūstos un mazliet iekostu. Viņš noveda Roziju no ceļa nelielā ieplakā, izsaiņoja tējkannu un drīz vien tā vārījās virs neliela ugunskura. Viņš paga­tavoja tēju un maizi ar sieru. Tad viņš aplaimoja Roziju ar dažiem sakaltušas maizes klaipiem. Viņa tos vēroja ar dziļu nicinājumu, virpinādama ar kāju un dziļi nopūzda­mās. Viņa atgriezās pie ratiem un izstiepa snuķi pēc alus muciņas, un Adrians pirmo reizi kopš pazīšanās ar Ro­ziju zaudēja savaldību. Viņš pieleca kājās, metās pie Rozijas un no visa spēka iecirta viņai pa snuķi pļauku, tā ka Rozija, pārsteigta par tādu nelaipnu rīcību no sava dievināmā puses, atkāpās un izdvesa spiedzienu, kas ga­līgi neatbilda sitiena sagādātajām sāpēm. Viņa jutās pārsteigta un sāpināta; viss, ko viņa šobrīd vēlējās, bija malciņš alus izkaltušās rīkles alveldzēšanai un galvas­sāpju remdēšanai, un te nu Adrians sāk uzvesties kā ārprātīgs.