Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

Tas tiešām bija neaizmirstams vakars, bet ne gluži tādā nozīmē, kā viņš to iztēlojās.

Lielā diena pienāca, un visa māja zumēja drudžainā rosībā. Viesību, zāle, kurā Rozijai vajadzēja iesoļot, bija 150 pēdas gara un 50 pēdas plata. Vienā galā bija divas masīvas, griezumiem rotātas ozolkoka durvis, kas veda uz akmens plāksnēm izliktu terasi. Pa tām Rozijai vajadzēja parādīties. Virs durvīm bija bezdelīgas ligzdai līdzīga menestrelu galerija. Telpu apgaismoja 24 gigantiskas lus­tras, kas karājās divās rindās visā zāles garumā, mirgoda­mas un vizuļodamas kā kājām gaisā piekārtas Ziemas­svētku eglītes. Zāles grīda bija ievaskota un nopulēta tā, ka laistījās kā brūns ezers, un otrā zāles galā pretī durvīm bija gara rinda galdu, apklātu ar sniegbaltiem galdau­tiem. Uz tiem bija milzīgi sudraba trauki ar augļiem, auksti brieža cepeša gabali, omāri želejā, vizuļodami kā gigantiskas sarkanas blusas dzintarā, milzīgi brūni pīrāgi, pildīti ar rubeņiem, fazāniem un paipalām, žāvēti zuši zvilnēja pētersīļu un krešu pēļos, gigantiski laši, katrs rūpīgi ietērpts majonēzes mētelī ar melno ikru pogām; un pašā centrā, piece de resistance, vesela cepta cūka, lieliski dekorēta, ar rožainu ābolu mutē. Šo uzkodu ielenkumā bija lieli stikla trauki ar punšu, sudraba spaiņi ar šampa­nieti, veselas rindas sarkanvīna un portvīna pudeļu, lai darītu kungus laimīgus, un svaiga apelsīnu sula, citronu sula, persiku sula un rožains un balts saldējums, ar ko dāmām atsvaidzināties pēc valša virpuļiem. Dienai ritot, aktivitāte kļuva arvien drudžaināka, un Adrians vai nu pavadīja laiku stallī, instruēdams Roziju par lomu, ko tai nāksies tēlot, vai ari klejoja pa viesību zāli un blenza uz milzīgo mirdzošā parketa klājienu, juzdams kaut kur vēdera dziļumos bailes.

Patlaban pa mēness apspīdēto ceļu piebrauca pirmās karietes ar smalkiem, vaigubārdainiem kungiem un krā­sainiem, smaržīgiem dāmu mākoņiem. Orķestris bija ieņēmis savu vietu menestrelu galerijā un spēlēja maigu, mierinošu mūziku. Adrians drūmi dzēra punšu un domās lādēja savu tēvoci, lordu Feneltriju un Roziju, kas viņu bija ievilkuši šajā afērā. Tomēr otrā glāze viņu iesildīja, un viņš paņēma vēl trešo. Viņš tikko bija nolēmis doties un uzlūgt Džonkvilu uz deju, kad lieliem soļiem parādījās varena auguma vīrs ar vaigubārdu, skaļi pieprasīdams dzeramo. Pirmajā mirklī Adrians viņu smalkajā apģērbā nepazina, bet tad šausmās sastinga. Šis vīrs, kas nu stāvēja viņam tieši blakus, bija Manks- peperas virsjēgers - laimīgā kārtā pārāk aizņemts ar punša patērēšanu, lai pievērstu uzmanību apkārtstā- vošajiem. Adrians, turēdams sejai priekšā mutautiņu, nepazīts izlavījās no viesību zāles un kā ārprātīgs metās meklēt lordu Feneltriju. Beidzot viņam izdevās to atrast un ar zināmām grūtībām pievērst sev viņa uzmanību.

- Kas ir … kas lēcies? - viņa gaišība īdzīgi noprasīja.

- Paklausieties, - Adrians šausmās čukstēja, - jums tas viss jāatceļ. Vai varat iedomāties, kas ieradies?

- Kas? - viņa gaišība jautāja.

- Mankspeperas virsjēgers, lūk, kas, - Adrians teica.

- To es jau zinu, — viņa gaišība izbrīnīts noteica. - Es viņu ielūdzu.

-Jūs viņu ielūdzāt?! - Adrians nespēja noticēt. - Bet kā jums šķiet, ko viņš teiks, ieraudzīdams Roziju?

- Ha, ha, - viņa gaišība atteica, - tieši tāpēc es viņu ielūdzu, dārgo zēn, lai redzētu, ko viņš teiks.

-Jūs laikam esat traks, - Adrians izmisis teica, - vai jūs saprotat, ka pēdējo reizi, kad viņš redzēja Roziju, tā saķēra viņu snuķī un nosvieda zemē? Ko gan jūsuprāt viņš teiks, te viņu ieraudzījis?

- Es domāju, tas būs ļoti uzjautrinoši, - viņa gaišība sprieda.

- Bet viņš draudēja mani ietupināt, - Adrians teica.

- O, neuztraucieties par veco Darsiju, — viņa gaišība bezrūpīgi noteica, — viņu es drīz vien nomie­rināšu.

Jau pārliecinājies par viņa gaišības pilnīgo nespēju nomierināt lēdiju Feneltriju, Adrians lieliski varēja iedo­māties, cik efektīga būs iedarbība uz virsjēgeru.

- Nu, nu, dārgo zēn, - viņa gaišība teica, jūs alkal sākat uztraukties. Nomierinieties, es jūs ļoti lūdzu. Muma vajadzēs vēsu prātu savam priekšā stāvošajam darbiņam, vēsu, skaidru prātu. Es jūs pasaukšu pēc pusstundas, un tad pārģērbsimies. Es tikko varu sagaidīt efektu.

Viņš nozuda pirms panikas pārņemtais Adrians paguva to aizturēt.

Viesības ritēja pilnā sparā, un zāle ar valsējošajiem pāriem atgādināja lielu, viļņojošu puķudobi. Vīns un punšs plūda kā ūdens, un daudzi no tiem džentlme­ņiem, kas bija ieradušies bāli un bezkaislīgi, tagad bija manāmi pietvīkuši, un tie, kas jau bija ieradušies piesār- tuši, nu bija galīgi sarkani. Nomocījušās dāmas bija sasēdušās kaktos un žēlabainās putnēnu balsīs sauca pēc saldējuma un citronu sulas. Adrians domīgi dzēra šampa­nieti un nākošajā pusstundā veltīgi centās aizmirst visu, kam vēl jāseko. Šampanietis iegūla viņa vēderā kā svina smaga likteņa bulta. Viņš tikko sprieda, vai no jauna nepievērsties punšam, kad viņam līdzās parādījās lords Feneltrijs.

- Tā stunda ir situsi, — viņa gaišība teica. — Šis ir mūsu lielā triumfa brīdis!

— Kā es vēlētos, lai varētu jums piekrist, - Adrians rūgti noteica, sekodams lordam Feneltrijam pa kāpnēm augšā.

Viņa gaišības guļamistabā viņu tērpi jau gaidīja, izklāti milzu gultā ar baldahīnu, un namzinis un sulainis, uztraukumā tērgādami, bija gatavi sniegt palīdzīgu roku. Pēc pusstundas lords Feneltrijs, izskatīdamies tik aziā- tisks, cik vien tas iespējams ar kastaņbrūnu vaigubārdu un vijolīšu zilām acīm, Adriana pavadībā devās lejā. Viņi sasniedza stalli, kur bija izklāts viss Rozijas ekipē­jums, laistīdamies eļļas lampu gaismā.

— Un nu, - lords Feneltrijs satraukts teica, - saģērb­sim mūsu zvaigzni un sāksim mūsu lielo uznācienu. Es nevaru vien sagaidīt, kad redzēšu viņu sejas.

Adrians piegāja pie šķūņa un atvēra durvis. Viņš sajuta, ka ar saldo siena smaržu sajaucies cits, kodīgāks smārds. Adrians sarauca degunu: smaka likās ļoti pazīs­tama, taču viņš nespēja to atpazīt.

— Rozij? - viņš uzsauca. Krēslainajā šķūnī valdīja pilnīgs klusums. Viņu nesagaidīja spalgais prieka spie­dziens, ar kādu Rozija vienmēr atsaucas uz viņa balsi.

— Rozij! - viņš vēlreiz norūpējies sauca. - Rozij, vai tu te esi?

Klusumā pēkšņi kāds skaļi, bet visai delikāti nožagojās. Adrianu pārņēma briesmīga priekšnojauta, un tajā pašā mirklī viņš atpazina aromātisko smārdu: tas bija rums. Viņš iesteidzās šķūnī, lukturi pacēlis, un atrada Roziju. Zilonene bija eleganti atzvēlusies pret sienu, savā nodabā sīki žagodamās, un ar kāju valstīja nelielu, bet neapšaubāmi tukšu pudeli. Adrians pārbijies blenza uz viņu. Kā tā tikusi pie ruma, viņš nevarēja iedomāties, bet nepārprotami, kamēr mājā valdīja svētku līksmība, Rozi­ja vientulīgajā steliņģī bija sevis iepriecināšanai pa kluso ieķērusi kādu malciņu. Teikt, ka viņa nebija gatava iziet publikā, nozīmētu nepateikt neko. Viņa bija galīgi pie­dzērusies kā jebkura cilvēciska būtne, ko Adrians varētu sastapt. Kamēr viņš tā skatījās, Rozija satvēra siena kušķi un pēc viena vai diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem pamanījās to iebāzt mutē. Viņa domīgi gremoja un smalki, dāmiski atraugājās. Pēkšņi Adrianu pārņēma milzīga atvieglojuma sajūta. Protams! Te bija atrisinā­jums! Mīļā, labā, dārgā Rozija - neatdarināmā Rozija - bija viņu izglābusi pēdējā mirklī! Ja viņam kaut kas tāds būtu iešāvies prātā, viņš pats būtu sagādājis rumu. Ad­rians izsteidzās no šķūņa pie lorda Feneltrija.