Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

- Nekas, nekas, dārgo zēn, - vīrs atmeta ar tievo roku. - Lūdzams, neņemiet galvā. Visai amizanti. Sakiet, vai viņa dzer tikai alu vai ari ko citu?

-Jā, - Adrians teica, - visu.

- Žilbinoši! — vīrs izsaucās, un viņa vijolīšu acīs iedzirkstījās humors. - Ja viņa radīja šādu efektu uz maniem zirgiem, tad man ļoti gribētos redzēt, ko viņa nodarīja medniekiem.

- Jāsaka, tas bija visai iespaidīgi, - Adrians smīnē­dams piezīmēja. - Nekad nebiju redzējis vienlaicīgi gāža­mies tik daudz mednieku.

Vīrs karietē ķērcoši iesmējās, un tad, noņēmis cepuri, pastiepa slaidu roku.

- Starp citu, esmu lords Feneltrijs un priecājos jūs redzēt.

- Paldies, ser, - Adrians izstostīja. - Mans vārds ir Rukvisls, Adrians Rukvisls, un tā ir Rozija.

- Burvīgi vārdi, — viņa gaišība izklaidīgi noteica un tad aizsapņojās, blenzdams debesīs. Adrians, kurš līdz šim ne reizes nebija saticies ar lordiem, nezināja, kā rīkoties. Viņš nepavisam nebija pārliecināts, vai ar to pašu arī saruna nav beigusies. Adrians tikko grasījās pacelt cepuri un atvadīties, kad viņa gaišība pēkšņi pamodās, no jauna iegrozīja monokli acī un paskatījās uz viņu.

- Es nupat domāju, — lords Feneltrijs lepni teica, it kā raksturodams kādu visai retu parādību. - Vai jūs, starp citu, šobrīd esat brīvs?

- Nu … jā, — Adrians atbildēja. — Es pašlaik dodos uz piekrasti.

- Lieliski! Lieliski! - viņa gaišība ar entuziasmu izsaucās. — Laimīgākas satikšanās vairs nevarēja būt!

- Patiesi? — Adrians izbrīnījās. - Kāpēc?

- Viesības, - viņa gaišība teica, — viesības, dārgo zēn, kas nodarbina manas domas ceļoties un guļoties visu šo mēnesi.

- O, es saprotu, - teica Adrians, kurš neko nesaprata, bet gribēja būt pieklājīgs.

- Vai jums nešķiet, Dženkins, - viņa gaišība uzrunāja kučieri, - ka zilonis viesībās būtu kaut kas apbrīnojams?

-Jā, milord, - Dženkinss atbildēja kokainu seju, - ja jums tīk.

- Ir tik patīkami, kad tev piekrīt, - lords Feneltrijs, starojoši smaidīdams, piezīmēja.

- Piedodiet, - Adrians teica, — bet kas man īsti būs jādara?

- Mēs nevaram to apspriest te, - viņa gaišība stingri noteica, - risināt intelektuālas sarunas karietē ir pārāk nogurdinoši. Ja jūs turpināsiet braukt pa šo ceļu kādu jūdzi, jūs kreisajā pusē redzēsiet manu māju. Dodieties turp, dārgo zēn, un ņemiet ziloni līdzi. Tad mēs pusdie­nodami varēsim izrunāties, labi?

- Ļoti laipni no jums, - Adrians teica.

- Nav pieminēšanas vērts, - viņa gaišība teica. — Uz mājām, Dženkins.

Kariete aizripoja pa ceļu, un galīgi apjukušais Ad­rians atgriezās laukā pie Rozijas.

- Tas gan ir savādi, Rozij, - viņš teica, izvezdams to uz ceļa. - Vispirms tu gandrīz nogalini aristokrātu, un tad viņš tevi ielūdz pusdienās. Vismaz viņš ielūdza mani pusdienās, bet pieņemu, ka viņš tevi uzcienās ar kāpos­tiem vai kaut ko tamlīdzīgu. Es tikai brīnos, kas tās par viesībām, par ko viņš runāja? Nesaprotu, kā mēs varam līdzēt. Lai nu kā, meitenīt, atceries, kur tu esi, un uzve­dies kā pieklājas. Es negribu, lai mani apcietina par kāda lorda nobendēšamu.

Pašlaik viņi bija nonākuši pie milzīgiem, metālā kal­tiem vārtiem, iestiprinātiem augstos stabos, uz katra no tiem tupēja pa niknam akmens grifam, kam košumu piedeva zaļas sūnas un dzelteni ķērpju plankumi. Tālāk ceļš aizvijās cauri cēlam parkam, izraibinātam ar varenu koku puduriem, un tālumā, daudzos logus zibinādama, bija redzama lorda Feneltrija gigantiskā, saules gaismā mirdzošā, rožsārtā rezidence. Vecs vīrs teciņus atsteidzās no lodžijas, atvilka aizbīdni un plaši atvēra vārtus.

- Labrīt, ser, — viņš teica, visai bažīgi nolūkodamies uz Roziju. — Viņa gaišība teica, ka jūs ieradīsieties.

Adrians un Rozija, ratiem grabot, devās uz priekšu pa garo piebraucamo ceļu. Tuvojoties mājai, zālāju nomainīja kopts maurs, puķu dobes un košumkrūmi, rūpīgi apcirpti tā, lai izskatītos pēc pāviem, vienradžiem un tamlīdzīgiem interesantiem radījumiem. Viņa gaišība stāvēja uz kāpnēm, nepacietīgi gaidīdams viņu parādīša­nos. Ap viņ stāvēja vairāki sulaiņi un vecs, kā bumba apaļš namzinis, visi vāji slēptā satraukumā no Rozijas klātbūtnes.

- Te nu jūs esat, - teica lords Feneltrijs. - Teicami. Tagad, dārgo zēn, iesim iekšā un ieturēsim vieglas pus­dienas. Starp citu, kas Rozijai garšotu vēl bez alus?

- Visādi augļi un dārzeņi, tā liekas, - Adrians teica.

- Reimond, viņa gaišība teica namzinim, — parā­diet misteram Rukvislam un Rozijai ceļu uz staļļiem, un tad norīkojiet dārzniekiem sagādāt viņai kādus augļus un dārzeņus.

Tiklīdz Rozija bija ievietota plašā steliņģī, parādījās dārznieks ar pilnu ķerru sulīgu augļu un dārzeņu, no kuru izskata Adrianam saskrēja siekalas mutē, bet Rozija sajūsmā skaļi un griezīgi notaurējās. Te bija persiki un vīnogas, burkāni, kāposti un zirņi, āboli, bumbieri un aprikozes. Atstājis Roziju tiesājot šīs delikateses, Adrians virssulaiņa pavadībā tika eskortēts mājā un ievests plašā priekšnamā, kur lords Feneltrijs bija atzvēlies uz dīvāna, dažādu sugu un izmēru suņu ielenkts.

- Nāciet iekšā un sēdieties, — viņa gaišība teica. — Tūlīt ēdīsim pusdienas. Ar Roziju viss kārtībā, es ceru?

- Jā, - Adrians teica, - viņa ēd pilnām mutēm. Tas tiešām laipni no jūsu puses, ņemot vērā, ka viņa gandrīz jūs nogalināja. Es tiešām esmu ļoti pateicīgs.

- Nu labi, — viņa gaišība teica, — ja jau jūs esat tik ļoti pateicīgs, tad varēsiet man izdarīt mazu pakalpojumu.

- Visu, kas manos spēkos, - Adrians teica.

- Es domāju tās sasodītās viesības, - viņa gaišība paskaidroja, aizvērdams acis it kā jau doma vien par to būtu mokoša. - Redziet, man ir meita, kas - kaut ari es pats to saku - nav gluži atbaidoša. Visai drīz būs viņas astoņpadsmitā dzimšanas diena, un, lai to nosvinētu, mēs rīkojam viesības, saprotat? Mana dārgā sieva, kas, es baidos, ir stūrgalvīga un neremdināma sieviete, uzstāj, ka šīm viesībām ar savu ekstravaganci un oriģinalitāti jāpār­spēj visu, kas līdz šim mūsu apvidū pieredzēts. Teiksim, no finansiālās puses es uzņemos visu atbildību, bet līdz pat šim brīdim man nebija ienācis prātā nekas oriģināls. Un tad parādījāties jūs.

- Saprotu, - Adrians piesardzīgi iestarpināja.

- Un nu man rādās, — viņa gaišība turpināja, — ka liela, pieradināta un alu cienoša ziloņa parādīšanās šāda veida viesībās varētu būt ļoti oriģināla ideja, vai jums tā nešķiet?

- Jā, - Adrians piekrita.

-Ja jūs domājat, ka šādai idejai trūkst oriģinalitātes, dārgo zēn, lūdzu nekautrējieties iebilst, - viņa gaišība dedzīgi turpināja.

- Nē, ja tā padomā, tā varētu tiešām būt ļoti ori­ģināla ideja, — Adrians teica, — vienīgi es jau tā esmu pieradis pie Rozijas, ka viņa man vairs nešķiet oriģi­nāla.

- Tā varētu būt, - viņa gaišība piekrita. - Lūk, ko es domāju. Mēs ietērpsim Roziju tādā tērpā, kas pasvītrotu viņas austrumniecisko izcelsmi, un tad es viņai mugurā iejāšu zālē, tāpat ģērbies piemērotā, greznā tērpā. Kaut kas maharadžas stilā. Ko jūs par to domājat?

- Jā, — Adrians teica, — es domāju, viņa ar to tiks galā.

- Teicami! - lords Feneltrijs starodams izsaucās. — Mums ir apmēram nedēļa laika detaļu izstrādāšanai. Es būšu laimīgs, ja līdz tam laikam jūs ar Roziju būsiet mani viesi. Mana sieva un meita, par laimi, ir pilsētā un iepērk visādas kruzuļu panckas, tāpēc mēs varēsim viegli saglabāt visu noslēpumā.