Džeralds DARELS: ROZIJA ir mana RADINIECE

Pamazām mājas kļuva arvien retākas, līdz kamēr, kad viņi apstājās kalna galā, pilsēta, mirdzoša un izplū­dusi, palika aiz muguras. Priekšā pavasara saulē vizuļoja lauki kā burvīgs mežu un tīrumu paklājs ar upju līku­miem un miglainiem pakalniem, cīruļu treļļu un dzegužu iemidzinošās kūkošanas pieskaņoti. Adrians dziļi ieelpoja tīro, āboliņa smaržas piesātināto gaisu.

- Te nu mēs esam, Rozij, - viņš teica, - laukos. Domāju, meitenīt, ka ļaunākais ir aiz muguras.

Vēlāk viņš saprata, ka tas bijis pats muļķīgākais apgalvojums, kādu jebkad izteicis.

Saule bija karsta, debesis dzirdi zilas, apkārtējie krūmi un dzīvžogi, tērpušies pavasara lapu kruzuļotajos krinolīnos, skanēja putnu dziesmās kā mūzikas kastītes.

Tas ir lieliski, Adrians sprieda, pastaigāties pa šauru taku starp salapojušiem dzīvžogiem, kur ceļmalas nosētas ar sviesta dzeltenu prīmulu ūdenskritumu, kopā ar Roziju, kas viņam līdzās šļūkāja pa putekļiem, dzirdot ratu ri­teņu klaboņu un čīkstoņu un iejūga līksmo šķindēšanu. Viņš novilka mēteli un iesvieda to ratos. Pusstundas laikā viņa veste, celuloīda apkaklīte un kaklasaite aizgāja to pašu ceļu, un, pēkšņas pārgalvības pārņemts, viņš uzro- tīja krekla piedurknes. Tagad, ģērbies melnās biksēs, ar svītrainiem bikšturiem un galvā bezrūpīgi uztupinātu katliņu, Adrians izskatījās tiešām amizanti, bet viņam bija vienalga. Viņš bija kā apreibis no lauku ainavām un skaņām, tāpat kā no piedzīvojumu takas sev zem kājām.

Misteram Paklhammeram taisnība, Adrians secināja, Rozijai patika dziedāšana, un tā nu, abiem draudzīgi soļojot līdzās, viņš to aplaimoja ar varietē dziesmiņām. Guvis atzinību, Adrians sadabūja bandžo un pats sev piespēlēja. Ja ari viņa spēlēšana bija tālu no pilnības, Rozija bija pietiekoši labi audzināta, lai to pieminētu, un rezultātā laiks pagāja ļoti patīkami.

Ap pusdienlaiku viņi jau bija dziļi laukos. Konsultē­jies ar karti, Adrians maršrutu izvēlējās tā, lai ceļotu pa maziem un nomaļiem ceļiem, jo viņš nebūt nekāroja pievērst sev uzmanību. Tā rezultātā viņi kopš pilsētas atstāšanas nebija satikuši nevienu dzīvu dvēseli. Viņi tikpat labi varēja būt divi ceļotāji neapdzīvotā konti­nentā. Tagad nepierastā svaigā gaisa iespaidā Adrians sajuta izsalkumu. Šķita, ka Rozija ari ir vienisprātis, jo reizēm šo to iekoda no dzīvžogiem, kuriem gāja garām. Bet viņš vēlējās kaut ko saturīgāku par lapām. Drīz Adrians ieraudzīja piemērotu vietu: milzīgu nogāzenu pļavu pašā upes krastā, kas bija kā nosēta ar margrieti­ņām. Pļavā šur tur manīja milzu ozolu audzes, klātas ar mirdzošiem lapu mākoņiem kā Pompadūras frizūrām, kas meta jaukas zilas un melnas ēnas sulīgajā zālē.

— Skat, Rozij, meitenīt, — Adrians teica, — apstāsimies te un drusku iekodīsim.

Viņš izvadīja Roziju caur spraugu dzīvžogā līdz glu­dam mauriņam ozolu paēnā. Sešus soļus tālāk upe mir­guļodama un čalodama plūda starp niedrēm aizaugu­šiem krastiem. Adrians izjūdza Roziju un izsaiņoja ēdamo. Viņš rūpīgi piepildīja no alus muciņas divus lielus kausus, un Rozija, to redzēdama, sajūsmā gari notaurēja. Sēdēdams zālē, Adrians ātri tika galā ar gaļas pīrāgu, lielu siera šķēli un pusklaipu maizes. Pēc gadiem ilgas barošanās ar misis Dredžas kulinārijas brīnumiem šī vien­kāršā barība viņam šķita kā reta delikatese. Rozija, izpē­tījusi ozolus un apgrauzusi dažus pieejamākos zarus, ņēmās enerģiski berzēties gar stumbru, par lielu uztrau­kumu kādam žagatu pārim, kas bija novijis ligzdu zemā­kajos zaros. Adrians atlaidās uz muguras un, acis pievēris, vērās caur lapu filigrānu zilajās debesīs, un viņu pārņēma dziļš miers. īstenībā, viņš sprieda, tas viss nav ne uz pusi tik traki, kā es iedomājos. Galu galā, kas var būt jaukāk? Viņš plati nožāvājās, aizvēra acis un iegrima miegā.

Pēc kāda laika Adrians spēji pamodās un brīdi gu­lēja, mirkšķinādams acis un minēdams, kas tā par skaņu, kas viņu uzmodinājusi. Tālumā varēja dzirdēt žagatu rāšanos un augstu debesīs cīruļu treļļus, bet šī bija nepa­rasta burbuļošana un šļakstināšana. Viņš piecēlās sēdus un uztraukts palūkojās apkārt. Rozija nekur nebija re­dzama. Adrianam uzreiz ienāca prātā šausminoša doma: kur viņa palikusi? Vai viņa terorizē kādu nelaimīgu fermeri? Vai arī, un no šīs domas viņš šausmās nobālēja, atradusi kādu krogu? Adrians strauji pielēca kājās un palūkojās apkārt.

Kaut kur no upes dziļumiem pēkšņi parādījās sudra­baina strūklaka, un turpat bija redzama ari Rozija. Viņa uz sāniem gulēja ūdenī, un viņas parasti pelēkā āda bija kļuvusi melna un spīdīga. Tur Rozija gulēja, ekstāzē vārtīdamās, reizēm iegremdēdama snuķi ūdenī un izpūz- dama skanīgas burbuļu sērijas. Nomierinājies, ka atradis viņu, Adrians aizgāja līdz upei, un Rozija, to ieraudzīju­si, izgrūda sīku prieka spiedzienu.

- Tu patiesi esi gudriniece, - Adrians teica, - tu te uzjautrinies … kā vannā, vai ne?

Par atbildi Rozija no labajiem sāniem apvēlās uz kreisajiem, saceldama tādu kā paisuma vilni un gandrīz pilnīgi pazuda zem ūdens.

- Vai zini, vecenīt, es tīri vai vēlētos tev pievieno­ties, - Adrians ieminējās. — Izskatās lieliski.

Viņš zagšus palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, vai neviens neskatās, un tad veikli nometa drēbes, pieklājības pēc palikdams apakšbiksēs. Izgrūzdams spalgu klie­dzienu, viņš pārlēkšoja pāri pļavai un ielēca upē. Ūdens bija ledusauksts, bet atspirdzinošs. Viņš sprauslādams iznira, aizbrida pie Rozijas un uzrāpās viņai uz pleca. Rozija sajūsmā iespiedzās un, snuķi pacēlusi, pieskārās viņa sejai un slapjajiem matiem.

- Brīnišķīgi, - Adrians teica, paraustīdams Roziju aiz auss, - vienkārši brīnišķīgi. Tā tev bija lieliska ideja, Rozij. Kas tu par saprātīgu, inteliģentu radījumu!

Viņš nedroši pieslējās kājās un ņēmās dejot pa guļošās Rozijas ķermeni, klaigādams "brīnišķīgi, vienkārši brīniš­ķīgi!", kamēr paslīdēja un ar varenu šļakstu iegāzās ūdenī. Kad viņš sprauslodams un smiedamies parādījās virs ūdens, Rozija, sirsnīgi lūrēdama uz viņu ar maza­jām, spulgajām acīm, apšļāca to ar pamatīgu ūdens strūklu. Tā nu nākošo pusstundu viņi lēkāja pa straumi, iedvešot šausmas ūdensvistiņām un dumpjiem un dusmas zivjudzenīšiem, kuru ligzdas atradās otrā upes krastā.

- Nākošajā ciematā, kur nonāksim, - Adrians teica, kad abi pilēdami bija izvilkušies krastā un atpūtās, — jau nākošajā ciemā es nopirkšu lielu beržamo suku. Un tad es tevi berzīšu Rozij, meitenīt, kamēr tu būsi jauka, tīra zilonīte.

Noguruši no šīs rosības viņi snauda un ļāva, lai saule viņus nožāvē. Viņi gulēja tik mierīgi, ka lapsa, šķērsodama pļavu, bija pienākusi pavisam tuvu, pirms viņi to pamanīja.

- Hei, — Adrians piecēlās sēdus. — Tu tīri labi iz­skaties.

Lapsa apstājās, vienu kāju pacēlusi un ausis saspicē- jusi. Tad Rozija savicināja ausis un ziņkāri izstiepa snuķi. Lapsa, izgrūdusi spalgu vaukšķienu, atlēca atpakaļ, no­skrēja līdz upei, ielēca ūdenī un aši pārpeldēja uz otru krastu. Izkāpusi krastā, viņa sparīgi nopurinājās un, ļauni pablenzusi uz Adrianu un Roziju, nozuda dzīv­žogā.

- Nu jā, tas nebija visai draudzīgi, vai ne, Rozij? — Adrians teica. - Tas nelikās nekāds jautrais čalis.

Viņš tikko grasījās nolasīt Rozijai visaptverošu lekciju par lapsām, kad viņi sadzirdēja tuvojamies medniekus.