Džeralds DARELS: ROZIJA ir mana RADINIECE

Vedējs atvēra ores durvis, un Rozija, draugus ierau­dzījusi, līksmi iespiedzās.

- 'ite ir atslēgas, - vedējs teica, pasniegdams tās Adrianam. — Katrai ķēdei sava.

- Vai viņa ir rāma? - Adrians nervozi vaicāja, at­skārzdams, ka līdz šim mirklim viņam nav bijusi nekāda pieredze ar ziloņiem.

- Es tā domāju, - vedējs teica. - Jūs to drīz uzzinā­siet, ne tā?

- Varbūt man vajadzētu sagādāt kaut ko ēdamu, — Adrians sprieda, - lai novērstu viņas uzmanību. Ko viņi ēd?

— Bulciņas, - misters Paklhammers teica, vērodams Roziju.

— Apžēlojieties, — Adrians izsaucās, — kur es šajā dienas laikā dabūšu bulciņas?

— Varbūt auzas? — vedējs ierosināja.

- Nē, nē, ziloņi ēd bulciņas, - misters Paklhammers neatlaidās.

- Es tiešām gribētu, lai jūs beigtu pļāpāt par bulci­ņām, - Adrians saniknojās, - mēs pašlaik nevaram dabūt nekādas bulciņas.

- Kā būtu ar siermaizi? — misters Paklhammers iejau­tājās. - Es iešu kādu sadabūt, un tad pamēģināsim.

Viņš driz atgriezās ar milzīgu sviestmaizi un pasnie­dza to Adrianam. Ļoti piesardzīgi, turēdams cienastu izstieptu kā ieroci, Adrians tuvojās Rozijas milzīgajam, pelēkajam stāvam.

- Te būs, Rozij, - viņš aizsmacis teica, - lieliska siermaize … laba meitene.

Rozija mitējās šūpoties un, acis mirkšķinādama, vē­roja viņa tuvošanos. Kad viņš bija pienācis pietiekoši tuvu, viņa izstiepa snuķi, neticami ātri un delikāti nocēla Adriana katliņu un uzlika savā masīvajā, apaļajā galvā. Adrians satrūcies atlēca atpakaļ, nosvieda sviestmaizi un smagi uzmina vedējam uz kājas. Tas viņa jau tā nikno noskaņojumu neuzlaboja. Pacēlis sviestmaizi, Adrians no jauna tuvojās Rozijai.

- Re nu, Rozij, - viņš drebošā balsī teica, - jauka siermaize. - Rozija laiski vēlreiz izstiepa snuķi, paņēma cienastu no Adriana drebošās rokas un iebāza mutē, kas Adrianam izbailēs Ūkās esam mucas lielumā. Slāpētas gremošanas un čāpstināšanas skaņas liecināja, ka ziloņi ēd sviestmaizes. Steigšus, kamēr viņas mute vēl pilna, Adrians notupās, atslēdza abas atslēgas un noņēma ķēdes no Rozijas kājām.

- Nu, lūk, — viņš teica, atkāpdamies no ratiem, — nāc nu … laba meitene.

Rozija dziļi nopūtās, noņēma katliņu un sāka ar to vēdināties, bet neizrādīja ne mazāko vēlēšanos atstāt ratus.

- Parasti es esmu visai pacietīgs, - vedējs teica tādā tonī, kas neiedvesa uzticību, - bet vēlētos piezīmēt, ka­mēr jūs man nomīņājat visas kājas un pārēdināt šo ziloni ar siermaizēm, es kopš agra rīta neesmu ne kumosa baudījis.

— Nu jā, es cenšos dabūt viņu ārā, — Adrians sarūgti­nāts teica, - Nevar taču šādu milzeni steidzināt.

— Varbūt arī jums patiktos kāda siermaize ar pinti alus? — misters Paklhammers apjautājās vedējam.

— Tas būtu ļoti laipni, vedējs manāmi atplauka, - nudien ļoti laipni.

Kamēr vedējs un Adrians stāvēja un blenza uz Rozi­ju, kas atkal sāka šūpoties šurpu turpu un izdvesa sirdi plosošas nopūtas, misters Paklhammers iegāja .mājā un atgriezās ar vēl vienu sviestmaizi un pilnu kausu alus. Vedēja sajūsma, redzot šos atribūtus, bija tīrais sīkums, salīdzinājumā ar Rozijas entuziasmu, kad viņas redzes­lokā nokļuva alus kauss. Viņa tik gari un skanīgi notau- rējās, ka Adrians palēcās, un klupšus krišus izaulēkšoja no ratiem. Misters Paklhammers stāvēja kā zemē ieau­dzis, kamēr Rozija, joprojām taurēdama, satvēra kausu snuķī un ielēja tā saturu savā milzu mutē.

—Nu jā, viena problēma būtu atrisināta, — vedējs teica, - bet kā būs ar manu alu?

— Tagad mēs vismaz zinām, ka viņai garšo siermaizes un alus, — Adrians teica, - kaut arī neticās, ka viņa vienmēr pārtiek tikai no tā.

— Nevēlos, lai jūs uzskatītu mani par bezjūtīgu, - ve­dējs aizrādīja, - bet mani pašlaik vairāk nodarbina mans paša vēders nekā viņas.

Rozija atdeva tukšo kausu misteram Paklhammeram un cerīgi sekoja tam dziļāk pagalmā. Atradusi pietiekoši inteliģentu cilvēku, kas likās saprotam viņas vajadzības, ziloniete nevēlējās to izlaist no redzesloka. Viņas gaita bija lēna un stalta, ja nu vienīgi mazliet skurbi grīļīga, un ausis plandījās un plakšķēja tai gar galvu. Viņa izdvesa sīkus apmierinājuma spiedzienus un sekoja misteram Paklhammeram cieši pa pēdām. Adrians aizcirta aiz viņas ores durvis, atspiedās pret tām un noslaucīja seju. Tas nu bija pirmais solis.

Kaut arī Roziju intriģēja balto ēveļskaidu kaudzes, dēļu grēdas un vesela rinda tikko pabeigtu zārku, viņa joprojām uzmanīja misteru Paklhammeru, jo tas noteikti varētu viņu aizvest pie galvenās alus āderes. Tomēr galu galā viņiem laimējās iezagties mājā, Rozijai nemanot. Misters Paklhammers sagatavoja vēl sviestmaizes un alu, un, ļaudamies pārtikas un dzēriena ietekmei, pat vedējs kļuva gandrīz labvēlīgs.

- Jokainu lietiņu tēvocis jums atstājis, - viņš teica Adrianam.

- Es to gan nenosauktu par jokainu, - Adrians rūgti teica. - Ko es ar viņu lai iesāku, dievs vien zina.

- Pārdodiet viņu, - vedējs ieteica, malkodams alu,

- pārdodiet to cirkam. Es darītu tā.

- Es nevaru, — Adrians paskaidroja, — tas ir tas vismuļķīgākais. Man atstātas 500 mārciņas viņas pieska- tīšanai.

- Interesanti, cik bulciņas par to varētu nopirkt, — vedējs prātoja.

- Viņa noteikti ēd arī ko citu bez bulciņām, - Ad­rians žēlabaini teica, — ziniet, kāpostus vai kaut ko tamlī­dzīgu. Vienalga, vēlāk nāksies paeksperimentēt.

- Neraizējies, puis, — misters Paklhammers teica,

— viņa te droši var palikt pāris dienas, kamēr tu izdomāsi, ko vislabāk darīt. Es viņu pieskatīšu.

Šajā brīdī Rozija izlēma, ka zārki, kaut ari zināmā mērā pievilcīgi, tomēr nav pietiekami saistoši. Viņa pie­vērsās mājai un cieši ielūkojās logos. Lielā sajūsmā viņa ieraudzīja savus draugus, sapulcējušos vienā istabā, patē­rējam viņas iecienīto dzērienu.

Šajā pulciņā jautās tāda svētdienīga un draudzīga at­mosfēra, kas Rozijai šķita neatvairāma. Tā viņu ierosināja. Rozija bija pārliecināta, ka tiem nebūtu nekas pretī, ja viņa pievienotos, un ar snuķa galiņu uzmanīgi pieklauvēja pie rūts. Tas bija smalks, sievišķīgs mājiens, ka viņa labprāt piebiedrotos kompānijai, vienalga, kādi svētki tiktu svinēti. Bet viņas draugi bija tā iegrimuši sarunā, ka to pat nemanīja. Tas, kā Rozijai šķita, bija negodīgi. Galu galā viņa tikko bija veikusi garu un nogurdinošu ceļu, veldzēju­sies ar vienu vienīgu alus pinti, un nu šie sēdēja tur iekšā, žūpoja un viņai pat nepiedāvāja. Parasti Rozija bija neizmērojami pacietīga, bet vērot vedēju tukšojam kausu pēc kausa viņai bija par daudz. Viņa pabāza snuķa galu zem loga rāmja un parāva. Logs ar varenu krakšķi un šķindoņu izgāzās, un Rozija, sajūsmināta par sava eksperi­menta rezultātu, iestiepa snuķi caur logu un skaļi notaurēja.

- Dieva dēļ, — Adrians iekliedzās, tuvu nervu sabru­kumam, — dodiet viņai vēl alu, mister Paklhammer, lai viņa apklustu.

- Sādā veidā, - vedējs aizrādīja, - jūs lielāko daļu savu 500 mārciņu iztērēsiet par alu un remontiem.

Misters Paklhammers iegāja virtuvē, atrada lielu skārda bļodu un to pielēja līdz malām ar alu. Viņš iznesa to pagalmā, un Rozijas spalgie sajūsmas spiedzieni jau kļuva apdullinoši. Viņa iegremdēja snuķi lieliskajā, brū­najā šķidrumā, iesūca un tad iešļāca mutē ar mazam ūdenskritumam līdzīgu skaņu. Drīz vien bļoda bija tuk­ša, un Rozija, sīki, apmierināti atraugājusies, aizslāja pagalma ēnas pusē un apgūlās atpūsties.