Džeralds DARELS: ROZIJA ir mana RADINIECE

Ap pusdienlaiku viņš bija tiktāl sanervozējies, ka pat no koka krītoša lapa lika viņam zaudēt savaldību. Viņš tikko kā nosprieda, ka nāve būtu vieglāka par šo agonizē- jošo gaidīšanu, kad uz ceļa parādījās rati. Tā bija milzu ore, ko vilka astoņi līdz nāvei pārguruši zirgi, un vadīja drukns, aizkaitināts mazs vīriņš spilgti dzeltenā katliņce- purē un vestē ar sarkanām un dzeltenām rūtīm. Adrians laiski brīnījās, ko gan tādos milzu ratos varētu vest. Braucējs dzeltenajā katliņā acīmredzot bija sasniedzis mērķi, jo izvilka no vestes kabatas papīra lapiņu un ņēmās pētīt māju numurus. Tad, Adrianam par pārstei­gumu, viņš apturēja savu kavalēriju misis Dredžas mājas priekšā. Ko gan šī vienkāršā mājsaimniece nopirkusi? Rati bija pietiekoši lieli, lai ietilpinātu gandrīz jebko. Viņš piegāja tuvāk vedējam, kas slaucīja seju lielā mutautā.

- Labrīt, - Adrians teica, degdams ziņkārē. Vīrs uzmauca katliņu stingrāk galvā un uzmeta Adrianam nosvīdušu skatienu.

- 'brīt, - viņš strupi atteica, - ja šis rīts ir labs, par ko es, atklāti sakot, šaubos.

- Vai jūs … ēēē … vai jums ir kaut kas šai mājai? - Adrians jautāja.

-Jā, vīrs teica, konsultējies ar papīra gabalu savā rokā. - Vismaz man ir kaut kas rņisteram Rukvislam.

Adrians satrūkās un šausmās nosvīda.

- Rukvislam … vai esat pārliecināts? - viņš nobālis jautāja.

-Jā, - vīrs teica, - Rukvislam.! Misteram A. Rukvis­lam.

- Es esmu misters A. Rukvisls, ļ- Adrians teica trīcošā balsī. — Kas…?

- O, - vīrs novilka, veltīdams viņam nelabvēlīgu skatienu, - ak tad jūs esat misters Rukvisls? Labi, jo ātrāk jūs savāksiet savu īpašumu, jo ātrāk es būšu laimīgs.

Viņš aizčāpoja uz ores aizmuguri, un Adrians, viņam sekodams, ieraudzīja to cīnāmies ap masīvām durvīm.

- Bet ko jūs esat atvedis? - Adrians izmisis jautāja.

Atbildes vietā vīrs atrāva lielās divviru durvis un

atklāja Adriana neticīgo šausmu pilnajam skatienam lie­lu, krunkainu un ārkārtīgi laipna izskata ziloni.

- Te viņa ir, — vedējs ar redzamu atvieglojumu teica, — un visa jūsu.

- Nevar būt, - Adrians vārgi nomurmināja, — tas nevar būt mans … es negribu ziloni.

- Paklau, — vedējs bargi teica. — Essu ceļojis visu nakti, vai ne, lai atgādātu šo sasodīto lopu jums. Jūs esat misters A. Rukvisls, tātad tas lops ir jūsu.

Adrians sāka domāt, ka šīrīta šoks sašķobījis viņam prātu. Bija jau pietiekoši traki mēroties spēkiem ar akrobāti, un nu atklājas, ka viņam bez tam vēl jāuzņemas atbildība par ziloni. Pēkšņi viņu pārņēma briesmīgas aizdomas.

- Kā to sauc? - viņš aizžņaugtā balsī jautāja.

- Rozija, — vedējs atteica, — vismaz tā šie man stāstīja.

Izdzirdot savu vārdu, zilonene viegli sašūpojās uz priekšu un atpakaļ, un izdvesa sīku pīkstienu, kādu varē­tu radīt ļoti maza klaiinete. Viņa bija ieķēdēta ratos ar divām ap priekškājām apvītām ķēdēm, kas melodiski klinkstēja, viņai kustoties. Viņa pavedinoši izstiepa snuķi uz Adriana pusi un Uzpūta viņam mazu mākonīti. Ak dievs, Adrians nodomāja, kaut tā labāk būtu bijusi pie­dzērusi akrobāte!

- Pagaidiet, - viņš teica vedējam, — ko lai es ar viņu iesāku?

- Tā, - vedējs atteica ar vāji slēptu apmierinājumu, - ir jūsu problēma, draugs. Es essu nolīgts tikai atgādāt viņu, un essu ari atgādājis. Tāpēc nu, tā kā nessu vēl brokastojis, ja jūs laipni aizdabūtu viņu prom no maniem vāģiem, es dotos prom.

- Bet jūs nevarat mani atstāt te ceļa vidū ar ziloni, - Adrians protestēja.

- Kāpēc ne? - vedējs apjautājās.

- Es nevaru viņu te turēt, - Adrians izmisīgi iesaucās, norādīdams uz misis Dredžas sešas kvadrātpēdas lielo dārziņu. - Viņa te neielīdīs, tas pirmkārt … un viņa nomīdīs visus stādus.

- Par to jums vaj'dzēja padomāt, pirms pasūtāt viņu, - vedējs aizrādīja.

- Bet es neesmu viņu pasūtījis. Man viņu atstājis mans tēvocis, - Adrians teica, pats saprazdams, cik tas izklausās neticami.

- Viņš nebūs jūs diezko mīlējis, — vedējs noteica.

- Esiet prātīgs, - Adrians lūdzās, - jūs taču nevarat vienkārši izkraut šo ziloni manā priekšā un aizbraukt.

- Tikai nevaj'g, - vedējs teica, balsij raustoties un sejai kļūstot arvien sarkanākai. - Es tiku nolīgts, lai atvestu ziloni. Zinu, tas bija muļķīgi no manas puses, bet te nu mēs esam. Visu nakti essu bij's uz kājām. Viņa gāza riņķī ratus pie katra krodziņa, kajn braucām garām. Tas bija pats sasodītākais ceļojums, kādu esmu piedzīvojis, kaut essu vedējs jau 24 gadus. Un nu viss, ko vēlos, ir pēc iespējas ātrāk no tās atbrīvoties. Ja jūs laipni viņu aiz­vāktu, es varētu doties prom.

Pat, ja izdotos iedabūt Roziju 1 misis Dredžas dārziņā, kā gan, Adrians prātoja, lai izskaidro ziloņa pēkšņo parādīšanos? Nevarēja cerēt, ka misis Dredža to nepama­nīs. Bet kaut ko vajadzēja darīt, jci vedējs bija nelokāms, un ar katru mirkli kļuva arvien salkanāks un piktāks. Te Adrianam radās ideja. Paklhammers, viņš nodomāja, Paklhammera pagalms. Tā būs īstā vieta, kur viņu turēt.

- Klau, — Adrians izmisīgi teica vedējam, — vai varat viņu aizvest gabaliņu tālāk? Man ir kāds draugs ar lielu pagalmu. Tur mēs varēsim viņu novietot.

Vedējs dziļi nopūtās.

- Essu atgādājis jūsu ziloni jums, - viņš teica. — Man nav viņa jāved nekur citur.

- Bet tas tikai mazu gabaliņu uz priekšu pa šo ceļu, un jūs par to dabūsiet sovrinu, - Adrians lūdzās.

- Lai notiek, tas ir kas cits, - vedējs piekrita un atkal aizcirta durvis, aizsegdams skatam Roziju, kas bija satvē­rusi snuķī salmu kušķi un koķeti vēdinājās. Vedējs uz­sauca zirgiem, tie rāvās uz priekšu, un masīvie rati aizrī- bināja pa ceļu; Adrians uztraukts slāja līdzi un centās pārliecināt sevi, ka misters Paklhammers neko vairāk dzīvē nevarētu vēlēties kā ziloni savā pagalmā. Viņš atstāja ratus uz ceļa un iegāja pagalmā. Misters Pakl­hammers joprojām sēdēja uz zārka un pašlaik tukšoja vēl vienu pinti alus.

- Sveiks, puis! — viņš jautri uzsauca. - Sagaidīji savu akrobāti?

- Mister Paklhammer, - Adrians savaldīgi teica, — jums man jāpalīdz. Jūs esat vienīgais cilvēks, pie kura varu griezties šajā murgā.

- Kāpēc, puis, kas noticis?

- Vina … tā … ir ieradusies, — Adrians teica.

— Kā viņa izskatās? - misters Paklhammers ieintere­sēts taujāja.

- Viņa … Rozija, - Adrians teica, - ir zilonis.

- Zilonis? — misters Paklhammers iesvilpās. - Tā nu gan tev ir zināma problēma.

— Var teikt ari tā, - Adrians vēsi piekrita.

— Zilonis, - misters Paklhammers domīgi atkārtoja. - Nu, nu. Tas ir drusku negaidīts gājiens.

—Es jums piekrītu, - Adrians teica. — Es vienkārši nezinu, ko ar viņu iesākt. Skaidrs ir tikai tas, ka tas nožēlojamais, kas viņu atgādāja, bez šaubām, grib no tās atbrīvoties. Viņu nevar ievietot misis Dredžas dārziņā, tāpēc man vajadzēja viņu atvest šurp. Vai atļausiet man viņu te atstāt, kamēr izdomāšu, ko darīt?

- Jā, jā, puis, protams, misters Paklhammers lab­prāt piekrita, — te ir vietas, cik uziet. Jādomā, te nekad nav mitinājušies ziloņi. Tās būs nelielas pārmaiņas.

— Paldies dievam, - Adrians atviegloti teica, - esmu jums ļoti pateicīgs. — Viņš atgriezās uz ceļa pie vedēja, kurš šķita palēnām izkūstam mutautā.

- Viss kārtībā, — Adrians teica, viņa var te palikt.