Džeralds DARELS: ROZIJA ir mana RADINIECE

Viņš atcerējās savu tēvoci kā jauku un enerģisku vīru, kura negaidītā ierašanās un papagaiļa lingvista spējas noveda pat reverenda Sebastiana Rukvisla kristīgo lēn­prātību līdz lūzumam. Pēc pāris dienu viesošanās tēvocis Amoss nozuda tikpat mīklaini kā parādījies. Tēvs vēlāk stāstīja, ka tēvocis Amoss esot ģimenes melnā avs, - bez mazākās morāles, - un, tā kā tas bija acīmredzami sāpīgs jautājums, Adrians nekad vairs tēvoci nepieminēja.

Tagad viņš stīvu skatienu urbās tēvoča vēstulē un viņu pārņēma tāda kā grimstoša sajūta, it kā vēders kopā ar visu asinsdesu grasītos tūlīt izgāzties.

Mans mīļais brāļadēl!

Iespējams, ka tu neatcerēsies, ka pirms dažiem gadiem mēs iepazināmies diezgan atbaidošā mācītājmuižā, kuru tavs tēvs un māte stūrgalvīgi apdzīvoja. Kopš tā laika esmu dzirdējis par viņu paraušanu gaisā —jāatzīstas, bez pārliekām sērām, jo sarunās ar taviem vecākiem pirms daudziem gadiem viņi man vienmēr ļāva nojaust, ka viņu vienīgā vēlēšanās šajā dzīvē ir to pamest un nonākt Tā Kunga apkampienos. Tomēr šis sīkums tevi padarījis par manu vienīgo dzīvo radinieku. Cik atceros, tajos laikos tu biji diezgan jauks puika, kaut arī iespējams, ka pa šiem gadiem tavi vecāki pacentušies piebāzt tavu galvu ar visādām blēņām un blakšūdeņiem, par ko man nav ne mazākā priekš­stata.

Lai būtu kā būdams, patreizējos apstākļos es neesmu spējīgs diskutēt par likteni. Vietējais dziednieks darījis man zināmu faktu, ka es vairs ilgi nedzīvošu. Šī doma mani īpaši nesatrauc, jo esmu nodzīvojis īstu dzīvi un piekopis gandrīz visus vispievil­cīgākos grēkus. Tomēr viens mani uztrauc, un tas ir manas līdzdzīvotājas liktenis. Viņa bijusi man līdzās vismaz 18 gadus, un kopā mēs esam piedzīvojuši baltas un nebaltas dienas. Tādējādi man negribētos apzināties, ka manas gaisā paraušanas dēļ viņa tiktu pamesta viena pasaulē, bez vīrieša, kas to pieskatītu. Es apzināti saku "vīrieša", jo viņa slikti saprotas ar sava dzimuma pārstāvēm.

Pamatīgi pārdomājis šo jautājumu, esmu nācis pie slēdziena, ka tu - mans vienīgais dzīvais radinieks - būsi tas, kas pārņems šo pienākumu. Tam nav jākļūst par apgrūtinošu slogu tavai kabatai, un, ja tu aizstaigāsi pie Amasora un Tvista, tirgotāju baņķieriem Kotonvolstrītā 110, Sitijā, tu atradīsi uz sava vārda noguldītas 500 mārciņas. Es lūdzu izmantot šo summu, lai nodrošinātu Rozijai tādus apstākļus, pie kādiem viņa pieradusi.

Tā kā scēnas pie nāves gultas nav pievilcīgs skats, es nosūtu Roziju pie tevis nekavējoties, lai viņai nevajadzētu stāvēt man līdzās un mocīties, vērojot mani izpūšam pēdējo elpu. Tā nu viņa ieradīsies gandrīz vienlaicīgi ar šo vēstuli.

Lai ko arī tavs tēvs būtu par mani teicis (un visticamāk, ka tas viss ir patiesība), vismaz vienu labu darbu esmu paveicis savā citādi izvirtušajā eksistencē. Tavs tēvs savā ievērojamajā plānprā­tībā vienmēr bija čempions to nelaimīgo vidū, kas mituši šajā pasaulē pamesti un bez draugiem, un es vienīgi varu cerēt, ka tu esi mantojis šo īpašību. Tādēļ, lūdzu, dari, ko vari, Rozijas labā. Tas viss viņai bijis liels šoks, un es ceru, ka tu viņu mierināsi viņas bēdās.

Tavs karsti mīlošais tēvocis Amoss Rukvisls

P. S. Diemžēl Rozijai - un es jūtos pie tā zināmā mērā vainīgs — ir ievērojama tieksme uz to, ko tavs tēvs (kam nekad netrūka nodrāztas frāzes) pastāvīgi dēvēja par "dēmona dziru". Lūdzu tevi sekot viņas alkohola patēriņam, jo no pārmērīga daudzuma viņa kļūst nevaldāma. Bet, ak vai, nejau viņa vienīgā.

A.R.

Adrianam likās, ka visa pasaule kļūst tumša un drūma; ledusaukstas strūkliņas, ignorējot gravitācijas likumus, skraidīja pa viņa augumu uz augšu un uz leju. Cauri dūkoņai ausīs viņš neskaidri saklausīja misis Dre­džas balsi.

- Nu? - viņa jautāja, - par ko tur ir?

Dievs augstais, Adrians nodomāja, to nav iespējams viņai stāstīt.

- Tā … tā ir vēstule … ēēē … no … āāā … kāda mana tēva drauga, - viņš izvairīgi teica. - Viņš vienkārši iedomājies, ka man varētu interesēt, kā viņiem klājas laukos.

- Pēc desmit gadiem? - nosprauslojās misis Dredža. - 'iņš ir gan steidzies, ko?

-Jā … jā, tas ir ilgs laiks, - Adrians teica, salocīdams vēstuli un iebāzdams kabatā.

Bet misis Dredža nebija no tiem cilvēkiem, kam pietiek ar īsu izklāstu. Viņas pašas šausminošais mistera Dredža nāves apraksts parasti aizņēma pusotru stundu, tāpēc šis skopais vēstules satura atstāstījums viņu apmie­rināja visai maz.

- Nu, un kā tad klājas? - viņa taujāja.

- O, - Adrians teica, - šķiet, viņi visi ir pie labas veselības, ziniet.

Misis Dredža gaidīja, viņas melnās acis nepielūdzami

urbās īrniekā,

- Daži mani paziņas ir apprecējušies, — Adrians izmi­sīgi turpināja, un … un … dažiem piedzimuši bērni.

- Jūs gribat teikt, - misis Dredža teica, acīs pavīdot cerībai, - ka tiem, kas apprecēj'šies, piedzim'ši bērni, vai citiem?

- Visiem, - Adrians nedomādams atteica. - Nē, nē, es, protams, domāju tos, kuri apprecējušies. Nu, vispār viņi visi … ēēē … jūtas lieliski, un man … āāā … man jāuzraksta viņiem un jāapsveic.

- Jūs domājat apsveikt tos, kas apprecēj'šies? - pār­jautāja misis Dredža, kas vienmēr gribēja, lai viss būtu pilnīgi skaidrs.

- Jā, — Adrians apstiprināja, — un ari tos, kam piedzimuši bērni, protams.

Misis Dredža nopūtās. Tā viņa nebija iztēlojusies šo stāstu. Ja tā būtu bijusi viņas vēstule, viņa tās saturu būtu izlietojusi ar sīkstuļa taupību un veselu nedēļu aplaimo­jusi Adrianu ar informācijas un minējumu druskām.

- Labi, - viņa filozofiski teica, uzviļņodama kājās,

- pieņemu, ka jums nu būs ar ko nodarboties vakaros.

Cik ātri vien spēdams, joprojām tēvoča vēstules ra­dītā šoka varā, Adrians ieslidināja asinsdesas paliekas mutē, noskaloja uz leju ar tēju un piecēlās.

- Jau ejat? - misis Dredža pārsteigta vaicāja.

- Jā. Es nupat iedomājos, ka pa ceļam uz darbu jāieskrien pie mistera Paklhammera, — Adrians teica.

- Vai tik j's nepavadiet pārāk daudz laika ar viņu, - misis Dredža bargi aizrādīja. - Šis vīrs var ļauni ietekmēt tādu godīgu, jaunu cilvēku kā jūs.

- Jā, es piekritu, jums taisnība, - Adrians lēnprātīgi atteica. Viņš ierindoja misteru Paklhammeru savos tuvā­kajos draugos, bet nebija noskaņots tieši šobrīd strīdēties par to.

- Nenokavējiet vakariņas, — misis Dredža brīdināja.

- Man ir lieliska šelzivs.

No visiem argumentiem būt punktuālam, Adrians sprieda, šim visvairāk trūka pievilcības.

- Nē, noteikti nenokavēšu, - viņš apsolīja un nozuda, pirms misis Dredža izdomā jaunu tēmu, kā viņu aizkavēt.

Misters Paklhamnļers pēc amata bija galdnieks un zārcinieks, kam piedtrēja darbnīca ar lielu pagalmu apmēram ceturtdaļjūcpi no misis Dredžas mītnes. Pirms pāris gadiem Adrians /bija devies uz turieni, lai salabotu savu lielo koka ceļasofnu. Viņš un misters Paklhammers tūlīt viens otram iepatikās, un kopš tā laika viņi bija tuvi draugi. Adrianam, kļirš savas kautrības dēļ reti ieman­toja draugus, misteri Paklhammers kļuva par tādu kā biktstēvu. Pašlaik viņa vienīgā doma bija pēc iespējas ātrāk nokļūt pagalmā un apspriest ar draugu šo vēstuli, kas draudēja sagraut viņa kluso, kārtīgo dzīvi pašos pamatos. Viņš bija pārliecināts, ka misters Paklhammers zinās, ko darīt.