Džeralds DARELS: ROZIJA ir mana RADINIECE

Steigdamies leju6 pa ceļu, viņš sāka piekrist sava tēva vērtējumam par tēvoča Amosa raksturu. Kā viens cilvēks vispār varēja tā rīkoties? Nemaz nerunājot par naudu (ko viņš novērtēja par pasakainu), kā viņš varēja iesviest nevainīgam brāļadēlam rokās dāmu vidējos gados ar " () tieksmi pēc pudeles? Ijas nekādā gadījumā nebija cilvē­cīgi. Šajā mirklī Adrianu apstulbināja vēl viena šausmīga doma, un viņš apstājās tik strauji, ka katliņš noripoja zemē. Viņš neskaidri atcerējās tēva teikto, ka tēvocis Amoss strādājis cirkos un gadatirgos. Ja nu šī Rozija ir akrobāte vai — kas vēl ļaunāk — viens no tiem izlaidīga­jiem, nelabojamajiem sieviešiem, kas, vizuļojošos triko tērpušies, žonglē uz zirga muguras? Jau tā ir pietiekoši ļauni, ka tavā dzīvē pēkšņi parādās akrobāte, bet ja tā turklāt ir piedzērusi akrobāte — tas vispār nav izturams. Kā šis tēvocis vispār varēja kaut ko tādu nostrādāt? Paķēris nokritušo cepuri, Adrians gandrīz skriešus sasnie­dza mistera Paklhammera pagalmu.

Misters Paklhammers sēdēja uz tikko pabeigta zārka un pašlaik pabeidza brokastis, kas sastāvēja no pintes alus un gigantiskas sviestmaizes ar sieru. Viņš bija mazs, plecīgs vīrs ar laipna buldoga fizionomiju. Savā laikā viņš bijis arī cīkstonis un svarcelšanas ras vīram bija palikuši tikai muskb kad visi muskuli bija nokarājušies viņš kustējās tikai ar grūtībām.

- Sveiks, puis! - viņš sveicināja}, dams ar sviestmaizi. - Gribi broka

- Nē, nē, — Adrians atteica, emociju pārpilnības. - Man vajadzīgs jūsu padoms.

- Nū? — misters Paklhammers Sarauca savas pinkai­nās uzacis. - Kas noticis? Tu izskaties tā, it kā būtu redzējis spoku.

- Vēl ļaunāk, vēl ļaunāk, — Adrians dramatiski pazi­ņoja, - esmu pagalam … izlasiet šo.

Viņš iegrūda vēstuli misteram Paklhammeram, kurš to ar interesi aplūkoja.

- Es neprotu lasīt, - viņš vienki nav iznācis laika iemācīties, vienmēr Izlasi man to, puis.

Emocijās drebošā balsī Adrians izlasīja viņam tēvoča Amosa vēstuli. Kad viņš beidza, iestājās klusums, jo misters Paklhammers bija nokodis lielu kumosu sviest­maizes un apcerīgi gremoja.

- Nu, - Adrians beidzot teica, - ko man darīt?

- Ko darīt? - misters Paklhammers jautāja, pārstei­gumā norijis visu kumosu. - Kā, nu dari tieši to, ko tēvocis tev liek!

Adrians pārsteigumā stīvi blenza uz savu draugu un netika gudrs, vai misters Paklhammers nav sapratis vēs­tules saturu vai ari šķīries no prāta.

- Bet kā es to varu, — viņš jautāja, balsij kļūstot arvien skaļākai, - kā es varu pieņemt svešu sievieti … piedzērušu svešu sievieti? Misis Dredža nekad neielaidīs viņu mājā … un tad vēl mans darbs. Dievs augstais, mani atlaidīs, ja par to uzzinās. Un ja nu tā tiešām ir kāda akrobāte — ko tad?

:empions. No šīs karje- iļiļu kalni, tāpēc tagad, kā notecējusi svece,

Adrianu, laipni pamā- stis? Drusku alus, ko? jūdams bez elpas no

īrši teica, — kaut kā r šis un tas gadījies.

- Neredzu tur nekā slikta, - misters Paklhammers kritiski teica. - Es reiz vienu tādu redzēju. Tās varen tumīgs meitietis. Visa /nokārta ar spīguļiem. Tīri smuka apaļlellīte.

- Ak dievs, - Adrians mokpilns iekliedzās, - es ceru, ka šī te neieradīsies, vasa nokārta ar spīguļiem.

- Nevar noliegt, -^misters Paklhammers domīgi sprie­da, - ka 500 mārciņu ir pasakaina summa, tiešām pasa­kaina. Kāpēc gan tey nepamest darbu - ar tādu naudu … tu vienmēr teici, kļa to gribi.

- Un kā ar to plītējošo sievišķi? — Adrians sarkastiski apjautājās.

- Nu, jūs abi lieliski varētu iztikt ar 120 mārciņām gadā, un pēc četriem gadiem uzsākt nelielu biznesu, - misters Paklhammers teica. - Ja viņa ir no tiem gada­tirgu ļaužiem, jūs Varētu izveidot kaut ko līdzīgu joku ludziņām. Man ir lieliskas Punch and Judy [2]lelles, tu tās vari lēti dabūt.

- Man nav ne mazākās vēlēšanās pavadīt tuvākos četrus gadus kopā ar kādu resnu, spīguļiem nokārtu Punch and Judy spēlējošu dzērāju, - Adrians skaļi un skaidri paziņoja. — Gribu, lai jūs domātu radoši.

- Es nesaprotu, kāpēc tu cel tādu brēku, puis, — mis­ters Paklhammers bargi aizrādīja. - Tu lieliskā kārtā esi mantojis sievieti. Daudzi jauni cilvēki nez ko atdotu, lai būtu tavā vietā.

- Es tiešām labprāt gribētu, lai viņi būtu manā vietā, - Adrians izmisīgi teica. - Ja viņi vēlas pavadīt atlikušo dzīves daļu ar piedzērušu akrobāti — vienmēr laipni!

- Tavs tēvocis taču neraksta, ka viņa plītē visu laiku, - misters Paklhammers saprātīgi piezīmēja. - Viņa varbūt ir tīri jauka. Kāpēc tu vienkārši nepagaidi, kamēr viņa ierodas?

- Es varu iedomāties, pēc kā viņa izskatās, un šī doma man uzdzen šausmas … Es taču pat nezinu viņas uzvārdu.

- Domāju, galvenais ir tas, kaļ tu zini viņas vārdu, - misters Paklhammers filozofiski tļeica. - Tas tevi tūlīt nostāda ar viņu intīmākās attiecībās.

- Es negribu būt ar viņu nekādas intīmās attiecībās! - Adrians kliedza, un tad, šausmu pārņemts, atjēdzās: - Dievs! Ja nu viņa ierodas, kamfer es esmu darbā, un satiekas ar misis Dredžu?

- Ak jā, - misters Paklhammers domīgi teica, - tas ir gan kaut kas. No tā derētu izvairīties.

Adrians staigāja šurpu turpu, 1 izmisīgi domādams, kamēr misters Paklhammers pabeidza dzert alu un no­slaucīja muti. 1

- Izdomāju, - Adrians beidzot teica. - Misis Dredža šodien iet uz kapsētu apmeklēt ļnisteru Dredžu un paliks tur visu dienu. Parasti viņa nav mājās līdz vakaram. Ja es varētu aizsūtīt uz darbu zīmīti, ka esmu slims vai kaut ko līdzīgu, tad varētu būt tur un sagaidīt šo Roziju.

- Laba doma, - misters Paklhammers piekrita. - Es aizsūtīšu jauno Deiviju uz veikalu, lai pasaka, ka tu neesi vesels. Neuztraucies par to. Vislabākais, ko tu vari darīt, ir aši jozt atpakaļ un pieskatīt māju. Es būšu uz vietas, ja tev manis savajadzētos.

Tā Adrians, nolādēdams dienu, kad bija ilgojies pēc piedzīvojumiem, devās atpakaļ uz misis Dredžas apartamentiem un zagšus paglūnēja ap stūri. Viņam par lielu atvieglojumu, pašlaik parādījās misis Dredža, tērpusies brīvi kritošā bombazīna tērpā, lielu purpur- sarkanu cepuri galvā, balansēdama rokās milzīgu rožu klēpi, kas bija viņas iknedēļas nodeva kā cieņas ap­liecinājums mistera Dredža kapam. Viņa aizpeldēja kā liels, draudīgs karakuģis pilnās burās un nozuda skatienam.

Adrians staigāja šurpu turpu, un viņa prātā drūz­mējās problēmas risinājumi, visi vienlīdz traki un nerea­lizējami. Viņš varētu doties jūrā. To viņš gan tūlīt noraidīja, jo jutās slikti pat lēni braucoša omnibusa augšstāvā, tātad skaidrs, ka viņš - vai vismaz viņa vēders - nav radīts jūrnieka karjerai. Vai viņam jārīko­jas pēc mistera Dredžk parauga un jāizliekas, ka viņš, Rukvisls, nelaimīgā kārtā pēkšņi miris? Kaut arī šis risinājums šķita intriģējošs, bija neiespējami to pieņemt, jo te panākumus gūtu tikai kāds ar lielākām aktiera dotībām.

Tas nekur neder,Adrians izmisīgi domāja, slaucī­dams mitrās rokas mutautiņā, man vienkārši jābūt pret viņu nelokāmam. Man jāatzīmē, ka esmu jauns cilvēks, kas tikko ienāk pasaulē, un šobrīd es nevaru uzņemties atbildību par svešu dievieti. Es viņai izsniegšu tās 500 mārciņas, un tad viņai nāksies aiziet. Bet ko tad, ja viņa izplūst asarās un krīt ļīistērijā, vai, vēl ļaunāk, ja viņa būs piedzērusies un kareivīgi noskaņota? No šīm domām viņam uz pieres parādījās sviedri. Nē, viņam jāpaliek stingram, laipnam, bet nepielūdzamam. Cerēdams, ka viņam pietiks drosmes būt laipnam, būt stingram, Ad­rians atsāka staigāšanu.