Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

- Ak kungs, - noelsās Adrians, kurš bija pilnīgi aizmirsis, ka ir ģērbies tikai mazbiksītēs. — šeit … ātri … man kaut kas jāuzģērbj.

Viņš pielēca kājās un metās pie savām drēbēm, ko bija atstājis pārmestas pār ratu ilksīm, bet par vēlu. Vienā no garajām ejām starp dzīvžogiem, uzbudināti rejot un kaucot, parādījās brūnu un baltu dzinējsuņu kaskāde, un tūlīt aiz tās vesels bars mednieku purpursar- kanos tērpos, jāšus uz lieliskiem, straujiem, bēriem zir­giem. Stāvoklis bija tik nepatīkams, ka vairāk nevarētu vēlēties, Adrians nosprieda. Tiki, kā rādījās, vietējās aris­tokrātijas pieķertam milzu pļavas vidū ziloņa un krā­sainu ponija rateļu sabiedrībā vien bija pietiekoši ekscen­triski, bet ja tu, cilvēks, turklāt vēl esi ģērbies tikai apakšbiksēs, situācija kļūst īsti dramatiska.

Lai visu vērstu vēl ļaunāku, Rozija, peldes atsvaidzi­nāta, pēkšņi sajūsminājās par mednieku parādīšanos. Varbūt medību taures spalgais kauciens viņai izklausījās pēc otra ziloņa balss, vai ari dzinējsuņu bars, sarkanie kamzoļi un kopumā visa šī svētdienīgā rosība viņai at­sauca atmiņā laimīgās cirka dienas. Skaļi un gari taurē­dama, Rozija pietrausās kājās un lumpačoja pāri pļavai medniekiem pretī.

Suņu varza pārsteigumā nobremzēja. Pēc to izturēša­nās varēja secināt, ka viņi visu notiekošo uztver kā nego­dīgu. No suņiem tika prasīts atrast un noķert mazu, rudu dzīvnieciņu, un te nu viņu ceļā pēkšņi parādās milzīgs, pelēks monstrs kā murgs no senajiem kucēnu laiku sap­ņiem. Vienlaicīgi Roziju ieraudzīja arī sviedros nodzītie zirgi. Tie reaģēja tā pat kā darba zirgi, kas vilka ekipā­žas, un vienā mirklī pļavā izskatījās kā asiņainā kaujas laukā. Mednieki krita no zirgiem kā rudens lapas un palika savos smalkajos, sarkanajos tērpos izplājušies guļam zālē, kamēr no jātniekiem atbrīvojušies zirgi, pani­kas pārņemti, mežonīgi auļoja šurpu turpu, meklēdami ceļu prom no pļavas caur šaurajām ejām dzīvžogā.

Rozija bija sajūsmā. Viņai bija gluži tāda sajūta kā savulaik cirkā, un šis jampadracis šķita esam daļa no izrādes. Trauksmaini taurēdama, viņa dzinās pakaļ šausmu pārņemtajiem suņiem, reizēm apstādamās, lai papliķētu kādam no trakojošajiem zirgiem ar snuķi pa muguru. Adrians, slapjajās apakšbiksēs slēpdamies starp kokiem, vēlējās būt miris. Tas nu bija ļaunāk par visu, kas līdz šim noticis, un vistrakākais, ka Roziju tas viss acīmredzami uzjautrināja, un viņa tik enerģiski iesaistījās visā notiekošajā, ka, maigi izsakoties, nekam citam vairs nepievērsa uzmanību.

Savās cirka dienās Rozija mēdza beigt uzstāšanos, tēlodama uzbrukumu dresētājam; daļa no uzveduma bija simulēti naidīga cīņa starp šo cienījamo personu un viņu pašu. Tā kā suņi bija nozuduši ejās un zirgi trīcošā, histēriskā masā saspiedušies kopā vistālākajā pļavas malā, Rozija gluži dabiski nāca pie slēdziena, ka izrāde beigusies. Vērdamās apkārt mirdzošām acīm, Rozija pamanīja virsjēgeru. Viņš kārpījās pa zāli, nojaucies ar dubļiem, pūlēdamies noraut no galvas cilindru, kas kri­tienā bija uzmaucies viņam līdz pašam degunam. Šim te, Rozija sprieda, jābūt dresētājam. Tā bija piedodama kļūda, jo virsjēgers bija lielisks, korpulents vīrišķības pa­raugs, tērpies dubļiem nojauktās nevainojama mēteļa paliekās un cilindrā. Rozija piezvalstījās viņam klāt, spalgi ietaurējās, tad maigi apvija snuķi tam ap vidu un pacēla gaisā. Viņa uz mirkli ieturēja pauzi, acīmredzot pārsteigta, ka viņas darbību nepavada aplausu vētra, kā tas parasti mēdza būt.

Viena no medniecēm, cienījamā Petūnija Megl- brūda, tikko bija grīļodamās pieslējusies kājās, kad viņas skatam atklājās virsjēgers, kuru - ne vairāk, ne mazāk - šurpu turpu visai uzmanīgi šūpoja zilonis. Šausmas, ko viņā izraisīja šis svētumu zaimojošais skats, bija neaprak­stāmas; viņa jutās kā krustnesis, kura acu priekšā kāds aizdedzinājis Svēto Krustu.

— Liec viņu zemē, tu vulgārais lops! — viņa spiedza. - Liec viņu zemē! - Tad viya izgrūda griezīgu tremolo vaimanu un paģība. Rozija, kas joprojām šūpoja virs- jēgeru šurpu turpu kā kaķis purpurkrāsas peli, uzmanīgi palūkojās apkārt. Viņa nosprieda, ka cienījamās Petūni- jas spiedzieni īsti neizklausās pēc aplausiem, bet šķita, ka tas arī viss, ko izdevies sasniegt. Viņa pamanīja Adriana nobālušo seju pavīdam starp kokiem, aizlīgoja pie viņa un nolika virsjēgeru tam pie kājām ar tādu žestu kā medību suns atnes savu jaunās sezonas pirmo rubeni. Spars, ar kādu viņa nometa virsjēgeru zemē, bija tik varens, ka tā cilindrs beidzot novēlās un aizripoja pa pļavu. Šādi atklājās, ka virsjēgers varēja lepoties ar lie­lisku melnu vaigubārdu un ūsām, un viņa seja ieguvusi tik koši purpursarkanu nokrāsu, ka viņš likās esam bīs­tami tuvu triekai. Cienījamais kungs sēdēja, blenzdams uz augšu Adrianā, un izdvesa tādas skaņas, kādas pat viņa kvēlākie pielūdzēji varētu iztulkot vienīgi kā nearti­kulētu buldurēšanu.

— Ēēē … labdien, — Adrians teica, vēlēdamies, kaut būtu varējis izdomāt kaut ko labāku.

Viņš nejutās pārāk pārsteigts, kad virsjēgera seja kļuva melna. Viņš izmisīgi cīnījās ar savu elpošanas sistēmu, kamēr beidzot atguva zināmu kontroli pār balss saitēm.

— Ko j's ar to domājat? — viņš slāpēti, gandrīz nearti­kulēti ierēcās. — Ko j's domājat ar labdien? Vai tas neķīt­rais, pretīgais, bezveidīgais radījums ir jūsējs?

Viņš ar trīcošu pirkstu norādīja uz Roziju, kas bija noplukuši lielu zāles un margrietiņu kušķi un atvēdinājās no mušām.

- Ak tas, - Adrians atsaucās, it kā ziloņa klātbūtne līdz šim būtu paslīdējusi garām viņa uzmanībai, - tas … nu jā, to varētu nosaukt par manu.

- Nu, un ko j's, pie velna, domājat, ser? - virsjēgers auroja. - Nobradādams visas pļavas ar tādu nolādēti lielu neradījumu … nepiedienīgi ģērbies … biedēdams dzinējus … šausminādams dāmas … biedēdams pat zirgus … ko, pie joda, jūs ar to domājat, ser?

- Man šausmīgi žēl, - Adrians nožēlas pilns teica.

- Mēs te tikai tā drusku nopeldējāmies, mēs nezinājām, ka jūs parādīsieties.

- Vai j's parasti, - virsjēgers iejautājās nāvīgā mierā,

- vai jūs parasti mēdzat ceļot pa laukiem, peldēdamies citu cilvēku upēs, biedēdams lašus, ar tādu sasodīti neķītru banduziloni?

- Nē, parasti nē, - Adrians iebilda, - bet baidos, ka izskaidrošana prasīs ļoti daudz laika.

- Es to varu izskaidrot, - virsjēgers kliedza, pietrau- sies kājās. - Jūs esat vājprātīgs, ser, noziedzīgs vājprātī­gais, lūk, kas jūs esat. Dauzīties apkārt pa valsti, tramdot suņus, biedējot zivis, un laikam ari putnus … vājprātīgs. Es dabūšu jūs un šo kroplīgo lopu aiz restēm, pilnīgi noteikti. Es jūs iesūdzēšu tiesā par likumpārkāpšanu un zaudējumu nodarīšanu. Es jūs iespundēšu cietumā uz pieciem gadiem. Jūs var apsūdzēt pat slepkavības mēģi­nājumā, kā jums tas patīk? Šai pašā mirklī došos atpakaļ uz ciemu un uzlaidīšu jums likumu, pieminiet manus vārdus!

- Pag, - Adrians panikā teica, — man tiešām bries­mīgi žēl, bet ļaujiet man paskaidrot. Redziet, jūsu zirgi un suņi …

- Suņi? - virsjēgers iespiedzās, un viņa seja atkal kļuva purpursarkana. - Suņi? Dzinēji, ser, dzinēji!

Jā, jūsu dzinēji, - Adrians piekrita, - tie vicnkfiītfi nav pieraduši pie ziloņiem.

Virsjēgers drebelīgi nopūtās un pašķielēja atpakaļ uz pļavu, kur mednieki dažādās nekārtības stadijās pama­zām bija pietrausušies kājās un centās noķert savus pār­biedētos zirgus.