Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

- Rupert, — viņas gaišība teica, - esiet tik laipns un izbeidziet runāt ar mums kā diviem garīgi atpalikušiem bērniem. Starp citu, pilsētā bija ļoti nogurdinoši. Svarī­gāk būtu uzzināt, kā. jums klājies ar sagatavošanās dar­biem?

Viņa gaišība satrūkās un norīstījās. Adriana sirds sažņaudzās. Pat pēc šīs īsās tikšanās ar lēdiju Feneltriju viņš saprata, ka tā būs pēdējā sieviete zemes virsū, kura priecāsies par ziloni, pat. tik lieliski ietērptu, savās viesī­bās. Tomēr bija jau par vēlu, un vienīgais, ko viņš varēja darīt, bija sēdēt rāmi un ļaut lordam Feneltrijam sniegt paskaidrojumus.

- Sagatavošanās darbi! — lords Feneltrijs teica, burzī­dams piedurknes un izlikdamies viltīgs. - Sagatavoša­nās … nu, ziniet, tagad es jums neko neteikšu, mīļā. Pateikšu vienīgi, ka sagatavošanās rit lieliski, nudien lie­liski. Tas būs pārsteigums, dārgā. Bet manas lūpas ir aizzīmogotas. No manis tagad nevarētu izvilkt ne vār­diņa pat ar mežonīgiem zirgiem.

Šajos apstākļos, Adrians nodomāja, tas ari visticamāk ir pats labākais.

- Hm, - lēdija Feneltrija noteica, ietilpinādama šajā īsajā izsaucienā vairāk aizdomu un ļaunu priekšnojautu kā to spētu jebkurš tiesnesis. — Lai nu būtu, ja gribat būt bērnišķīgs. Patīkami dzirdēt, ka mūsu prombūtnes laikā neesat velti šķiedis laiku.

- Nē, nē! - viņa gaišība dedzīgi protestēja. - Zvēru pie dvēseles, dārgā, mēs strādājām kā zvēri, tieši kā zvēri. Viesību panākumi ir nodrošināti, dodu goda vārdu.

Nākošās divas dienas Adrians pavadīja drūmu priekš­nojautu agonijā. Pūliņi pierunāt viņa gaišību visu izstāstīt lēdijai Feneltrijai bija veltīgi. Savā dzīvē pirmās oriģinālās idejas pārņemts, lords Feneltrijs negribēja no tās atteikties, un viņš zināja, ka viņas gaišība to visu apturēs, ja uzzinās.

Noslēpt ziloņa klātbūtni no tik visuresošas personas kā lēdija Feneltrija bija milzīgi grūd. Pirmais, ko viņa atklāja, bija pilnīgais augļu trūkums pusdienu galdā, un lords Feneltrijs to izskaidroja (pēkšņā iedvesmā) ar jaunu, kaitīgu vaboļu uzbrukumu, un šis paskaidrojums lēdiju Feneltriju (kas nebija spēcīga dabaszinātnēs) apmierināja. Viņa vienīgi atlaida no darba galveno dārz­nieku. Tad viņa atklāja, ka puse pāvu nelaimīgi slaistās pa parku bez astēm. Lorda Feneltrija paskaidrojums, ka tie metuši spalvu, tika uzņemts ar nievām, jo pat lēdija Feneltrija zināja, kad pāvi mēdz mest spalvu. Visi mež­sargi tika sasaukti vienkopus, un viņas gaišība griezās pie tiem ar Bodicejas cienīgu uzrunu, rīkojumu izložņāt pa perimetru visu parku pāvu mednieku meklējumos un pavēli pieķeršanas gadījumā šaut nost uz vietas.

Šajā laikā Adriana pārkairinātajiem nerviem nepavi­sam nenāca par labu nepieciešamība celties augšā pus­naktī, lai izvestu Roziju pastaigāties pa piebraucamo ceļu, ko visai bīstamu padarīja daudzo apbruņoto mež­sargu klātbūtne. Rozija no savas puses nepavisam nepalī­dzēja. Savas bagātīgās diētas izlutināta, viņa bija pasā­kusi skaļi un griezīgi taurēt, kad vien persiku krava izbeidzās. Gan Adrians, gan lords Feneltrijs bija panikā, ka tikai lēdija Feneltrija nesadzirdētu šīs skaņas un nesa­domātu tās izpētīt. Vakarā pirms viesībām viņi tiešām bija par matu no atmaskošanas. Viņi patlaban spēlēja kriketu līdzenā, zaļā maurā aiz mājas, kad pēkšņi no staļļu puses atlidoja griezīga un sašutuma pilna taurē- šana. Viņas gaišība, sagatavojusies sitienam, sastinga un paskatījās uz lordu Feneltriju, kurš, bezcerīgi mēģinā­dams pārkliegt Roziju, bija uzsācis skaļu, nemelodisku dziesmu.

— Kas tas par troksni? — viņas gaišība draudoši nopra-

sīja.

- Troksnis? — viņa gaišība pārjautāja, ar nevajadzīgu sparu uzsizdams pa bumbiņu. - Troksnis? Vai jūs domā­jāt manu dziedāšanu, dārgā?

- Nē, - viņas gaišība dzedri atteica.

- Es neko nedzirdēju, - viņa gaišība teica. - Un jūs, Adrian?

- Nē, - Adrians teica, vēlēdamies atrasties kaut kur citur. — Ne skaņas.

- Tas izklausījās, - viņas gaišība prātoja, - ne gluži pēc trompetes vai klarnetes, ne ari pēc kāda no tiem vulgārajiem instrumentiem, kādus spēlē orķestros.

Vējš vēlreiz atnesa līdz viņiem Rozijas neapmierinā­tības griezīgo izpausmi.

- Lūk! - viņas gaišība izsaucās, - šis te troksnis. — O, tas! - Adrians izmisis teica. Es domāju, tās varētu būt mednieku taures.

Lēdija Feneltrija nelikās pārliecināta. Viņa stāvēja un klausījās, galvu piešķiebusi, kamēr Adrians un lords Feneltrijs aizturēja elpu. Tomēr svētīgais klusums vairs netika pārtraukts. Visticamāk, ka lika piebraukta ķerra ar persikiem.

- Runājot par medniekiem, - viņas gaišība pēkšņi ieminējās, - vai esat dzirdējis, Rupert, par to apkauno­jošo notikumu? Kāds cilvēks, neapšaubāmi jucis, visai necienīgā kārtā uzrīdījis medniekiem lielu, nevaldāmu ziloni.

Adrians smagi nosvieda kriketa nūju sev uz kājas.

- Jā, — lords Feneltrijs teica, pūlēdamies izskatīties sašutis. — Apkaunojošs notikums.

- Visbriesmīgākais šajā notikumā ir tas, - lēdija Fenel­trija nošņācās, uzsizdama pa bumbiņu ar tādu niknumu, ka tā aizlidoja pāri trim līnijām, — ka šis vīrs bijis pilnīgi kails!

- Tiešām? — lords Feneltrijs saintriģēts teica. Viņš šķībi pablenza uz Adrianu, kurš bija noklusējis viņam šo detaļu.

- Neiedomājami pretīgi, - viņas gaišība teica.

- Pilnīgi kails, ko? - lords Feneltrijs pārjautāja, nepārprotami ieinteresēts. — Bet kāpēc viņam vajadzēja būt pilnīgi kailam - un ar ziloni?

- Zemākās šķiras, - lēdija Feneltrija deklarēja, - rei­zēm izrīkojas tiešām dīvaini, īpaši alkohola iespaidā.

šīs sarunas laikā Džonkvila bija stāvējusi un skatīju­sies debesīs. Tagad viņa pievērsa skatienu Adrianam.

- Es nekad neesmu redzējusi kailu vīrieti, - viņa teica.

- Džonkvil! - lords Feneltrijs šokēts izsaucās. - Es gribētu gan cerēt, ka neesi. Tam vēl laika atliku likām.

Šāds sarunas pavērsiens sekmīgi novērsa lēdijas Fe- neltrijas uzmanību no Rozijas taurēšanas, bet galīgi sa­mulsināja Adrianu. Tagad viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka lorda Feneltrija nodoms lemts sakāvei. Lēdija Fenel­trija nepavisam nebija tā sieviete, kas ar entuziasmu uzņemtu atklājumu, ka pēdējās pāris dienas viņas aprin­dās uzturējies jauns cilvēks, kurš pilnīgi kails uzbrucis medniekiem. Viņš vēlreiz bezcerīgi mēģināja par to pār­liecināt lordu Feneltriju, bet tas bija nepielūdzams.

- Ļaujiet mums ar Roziju klusām nozust, - viņš lūdzās. - Varat būt drošs, ka jūsu sieva, visu atklājusi, eksplodēs kā vulkāns.

- Nieki, — viņa gaišība bezrūpīgi atteica. — Kad viņa ieraudzīs mūsu spožo ienācienu zālē, viņa no sajūsmas būs bez valodas.

Adrians nespēja iedomāties neko tādu, kas spētu likt lēdijai Feneltrijai palikt bez valodas.

- Bet kad viņa atklās, kas es esmu, — viņš iebilda, - un kad viņa ieraudzīs Roziju … un … un … kad viņa uzzinās visu par persikiem un pāvu astēm … - Viņa balss aprāvās. Iztēloties lēdiju Feneltriju uzzinām to visu reizē bija pāri viņa spēkiem.-

- Dārgo zēn, — viņa gaišība teica, - neuztraucieties. Jūs esat īsts nervu kamols. Es to jau pamanīju. Tas ir ļoti kaitīgi nerviem. Kad zilonis ienāks zālē, mana sieva, kas, kā būsiet ievērojis, ir visai atjautīga, tūlīt sapratīs, ka visā apkārtnē nevienā ballē nav piedalījies zilonis. Es jums galvoju, dārgo zēn, ka tas būs neaizmirstams vakars.