Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

Viņš skubīgi iedzēra, pameta īsu skatienu uz durvīm, tad noliecās, cik vien zemu vēders ļāva, un drūmi blenza Adrianā.

- Vai jūs apjēdzat, — viņš teica tik dedzīgi, ka viņa balss spalgais falcets pārauga sikspārņa cienīgā ultraska­ņas spiedzienā, - vai jūs apjēdzat, ka sievietes nespēj atcerēties pagātni?

Šobrīd Adrians jau bija mērenā pālī un vairs neseko­ja mistera Filigrija argumentiem ar vajadzīgo uzmanību.

- Kādi pagāni? - viņš pārjautāja.

- Sievietes, — misters Filigrijs ļoti svinīgi atkārtoja,

- nespēj atcerēties pagātni.

- Tās, kuras es esmu sastapis, spēj gan, - Adrians rūgti teica. — Parasti līdz vistrakākajām detaļām.

- Ahā, - misters Filigrijs uztvēra, no jauna kratīdams pirkstu, - mirklīgu pagātni varbūt, bet ne vairāk.

- Nu, un cik tālu jūs gribētu? - Adrians jautāja, atlaizdamies spilvenos un aizvērdams acis.

- Var pat ļoti tālu, - misters Filigrijs nospiedza, - ja tikai kārtīgi pacenšas. Bet tas ir fakts, ka sieviešu inteli­ģences līmenis ir tik zems, ka padara manu uzdevumu arvien grūtāku.

- Tiešām? - Adrians pusaizmidzis pārjautāja.

- Jā, — misters Filigrijs stingri atteica, ieliedams sev vēl brendiju. — Pat tad, ja viņas tiešām atceras, tad tikai dažus muļķīgus, nebūtiskus sīkumus, piemēram, kādas krāsas drēbēs bija ģērbusies tiesā vai kas kuram mīļakais.

Adrians muļļāja šo informāciju pa smadzenēm kādu minūti, kamēr misters Filigrijs viņu saspringti vēroja.

- Ziniet ko? - Adrians teica, strauji atvērdams acis. - Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat.

Misters Filigrijs nožēlā nopūtās tā, ka dubultzods un varenais vēders noviļņojās.

—Jūs nejūtaties īsti labi, — viņš skumīgi noteica. - Rīt, kad jutīsieties labāk, es vēlreiz paskaidrošu. Tagad pagu- liet, ārstam vajadzētu drīz būt klāt.

- Paldies, - Adrians atbildēja, aizvēra acis un acu­mirklī iegrima dziļā, mierīgā miegā.

Adrians gulēja un visai apmierināts vēroja ozolkoka griestus, kuros rotājās rīta saules stari. Bija pagājusi nedēļa, kopš viņš ieradās "Vienradzī un Arfa", un šis bija pirmais rīts, kad viņš pamozdamies jutās tiešām labi. Tajā vakarā, kad viņš bija ieradies, Samanta atgriezās kopā ar dr. Hančmouldu, plecīgu, maza au­guma vīru, kas kustējās kā uzvelkamā rotaļlieta un kura elpa caur degumu svilpoja skaņi kā dūdas. Samantai mierīgi, prasmīgi palīdzot un misteram Filigrijam ne­prasmīgi dancojot apkārt, dr. Hančmoulds izģērba Adrianu, uzlika trīs šuves garai brūcei viņa augšstilbā, apsaitēja ribas un ieģipsēja lauzto roku no plaukstas pamatnes līdz elkonim. Adrians cieta pamatīgas sāpes un, kad dr. Hančmoulds darbu beidza, bija galīgi nomocījies. Misters Filigrijs, sajūsmināts par iespēju veikt kaut ko lietderīgu, uznesa Adrianu pa šaurajām kāpnēm uz mazu guļamistabu, iespiestu pažobelē zem jumta, un nolika gultā. Par nākošajām divām dienām Adrianam bija visai neskaidras atmiņas; viņš atcerējās vienīgi to, ka Samanta nepārtraukti bija tuvumā, bužināja viņa spilvenu, turēja viņa galvu, kamēr tas vēma lielā, ar rožu pumpuriem apgleznotā porcelāna naktspodā, un dzirdīja ar spirdzinošiem, vēsinošiem dzērieniem, kad viņu mocīja drudzis. Viņš gurdi brīnī­jās, pa kuru laiku viņa pamanās gulēt, jo vienmēr, kad viņš atvēra acis, dienu vai nakti, meitene bija līdzās, pacietīgi sēdēja krēslā blakus gultai un darināja kādu rokdarbu. Tagad, kad Adrians jutās labāk, viņu pār­ņēma nožēla par neērtībām, ko bija viņai sagādājis. Viņš mēģināja izstiept kāju, bet tūlīt pat vēlējās, kaut nebūtu to darījis, jo ķermenis joprojām sāpēja un smeldza.

Durvis pēkšņi atvērās un ienāca Samanta, nesdama brokastu paplāti.

— Labrīt, - viņa smaidīdama teica. - Kā jūtaties?

—Daudz labāk, — Adrians atbildēja un nosarka kā vienmēr, kad viņa pievērsa tam savu lielo, zajo acu skatienu. - īstenībā es, šķiet, varētu celties. Baidos, ka esmu jums sagādājis lielas neērtības.

—Muļķības, - Samanta mundri attrauca un nolika paplāti viņam klēpī. - Apēdiet nu šīs olas. Pavisam svaigas. Tēvs brauca tām pakal uz ciematu.

— Kā klājas Rozijai? — Adrians norūpējies apjautājās.

—Labi, — Samanta izbrīnā iepleta acis. - Kāpēc jūs jautājat? Vai varētu būt citādi?

— Viņai parasti nepatīk sievietes, — Adrians paskaid­roja.

—Nu, es viņai patīku, - Samanta teica, - un viņa dievina tēvu. Manuprāt, viņa domā, ka viņš ir no ziloņu sugas.

Viņa sēdēja un klusēdama vēroja, kā viņš ēd olas un dzer tēju. Tad viņa veikli noņēma paplād un sabužināja spilvenus.

— Ārsts šodien atnāks noņemt šuves, - viņa teica.

— Un tad jūs vienkārši paliksiet šeit tik ilgi, kamēr viņa­prāt varēsiet doties tālāk.

— Ziniet, - Adrians ieteicās, — man jums kas jāsaka. Vai varat ziedot piecas minūtes?

— Jūs izskatāties tāds pietvīcis, — Samanta teica, kri­tiski viņu nopētīdama. - Vai esat drošs, ka jums nav temperatūra?

— Nē, nē, - Adrians atvairījās, — es tikai esmu noba­žījies.

Samanta apsēdās un salika rokas klēpī.

— Nu? - viņa jautājoši iesāka.

Sākumā stomīgi, bet vēlāk aizvien drošāk, jo Saman­ta aizrautīgi klausījās un ne reizi nepārtrauca, Adrians stāstīja, kā mantojis Roziju un kā ceļojis ar viņu pa laukiem, sēdams visur postu un iznīcību. Beidzis, Adrians gaidīja šausmu pilnu skatienu, kas patiesībā būtu pilnīga saprotama jaunas meitenes reakcija uz tik nepiedienīgu stāstu, bet tā vietā Samantas seja sārtojās aizturētos smieklos, acis mirdzēja un lūpas raustījās.

— Tagad jūs saprotat, - Adrians noslēgumā teica,

- ka mani, ļoti iespējams, meklē policija. Dievs vien zina, ko ar mani izdarīs, ja noķers, un es neko nevaru noliegt. Rozija ir tāds pieturas punkts, ko pat policists nevarētu neievērot. Tāpēc man pēc iespējas ātrāk jānokļūst pie­krastē un jāatbrīvojas no viņas. Esmu jums bīstams, kamēr atrodos jūsu mājās. Viņi to varētu nosaukt par musināšanu, līdzdalību vai kaut kā tamlīdzīgi.

Samanta īsi iesmējās.

— Brīnišķīgi, — viņa sajūsmā iesaucās. — Ne tikai ievainots kareivis, bet ari vajāts noziedznieks.

— Tas nav smieklīgi, — Adrians sarūgtināts iebilda.

— Nē, jums droši vien ne, — Samanta piekrita, pūlēdamās piešķirt sejai līdzjūtīgu izteiksmi. - Bet es tik traki neuztrauktos. Neviens nezina, ka jūs esat šeit, un Rozija ir droši noslēpta stalli. Tas tikai nozīmē, ka man un tēvam vajadzēs vakaros vest viņu pastaigāties uz tālo pļavu, kur neviens viņu nevarēs ieraudzīt. Patiesībā tēvs gandrīz visu laiku pavada pie viņas stallī. Pašlaik viņš apzeltī viņai nagus. Nu nē, vienkārši guliet mierīgi un ne par ko neuztraucieties. Paskatīsimies, ko teiks ārsts.

Dr. Hančmoulds ieradās, svilpdams un gārgdams; viņš staigāja apkārt gultai, bikstīdams un dunkādams. Tad izvilka šuves no Adriana kājas un ilgi vēroja viņu, labpatikā berzēdams rokas.

- Nu, jūs varat celties, ja vēlaties, - viņš teica, - tikai piesardzīgi. Vieglu, barojošu diētu un nepārpūlēties.

- Kad es varēšu noņemt šo ģipsi? — Adrians jautāja. — Tas sver apmēram divarpus tonnas.

- Ne ātrāk kā pēc četrām nedēļām, - dr. Hanč­moulds atteica.

Kad ārsts bija aizgājis, Adrians ar pūlēm apģērbās. Viņa kājas ļodzījās, un viss ķermenis bija stīvs, tomēr beigu beigās viņš piesardzīgi nokāpa pa čīkstošajām kāp­nēm plašajā virtuvē, kur Samanta, apsējusi košu priekš­autu, pieskatīja vairākus lielus vara katlus, no kuriem cēlās viskārdinošākās smaržas.