DŽERALDS DARELS: NOĶERIET MAN KOLOBUSU

— Man nekādaš izdošanas nav par lielu, — deklarēja viņa gaišība.

Sajā mirklī kāds izņēma klausuli viņam no rokas un ierunājās patīkama meitenes balss:

Mister Darel?

Jā, — atsaucos.

Lūdzu, atvainojiet tēti, — meitene sacīja, — bīstos, ka viņš nav gluži skaidrā prātā, lūdzams, neļaunojieties.

Klausuli savā valdīšanā atkal pārņēma viņa gaišība.

Esmu ar mieru darīt visu, — viņš sacīja, — ātr- vilcienuš, lidmašīnaš, vienalga, ko pavēlēsiet, lai tikai tas putniņš ātrāk tiek pie jums.

Bīstos, ka arī tad nevarēšu tā labā nekā darīt.

Parunājiet ar manu kapteini, viņš to visu sapratīs labāk, — piekāpās viņa gaišība.

Atskanēja stingra balss ar skotu akcentu:

Labvakar, ser.

Labvakar, — es atņēmu.

Tātad, pēc jūsu domām, tas ir sīkais vētras- putns? — kapteinis jautāja.

Jā, — sacīju, — esmu gandrīz vai pārliecināts. Pa-: gaidām vienīgais padoms ir turēt to siltumā un tumšā vietā, bet rīt aizvest uz kādu no jūsu kuģiem. Kad kuģis būs pietiekami tālu jūrā —- jūdzes divas vai trīs — putnu var palaist brīvībā.

Saprotu, — kapteinis noteica, — atvainojiet par traucējumu tik vēlā stundā, bet viņa gaišība nelikās mierā.;

Jā, — es teicu. — Saprotu . . . jā, pilnīgi saprotu …

Viņa gaišība, redziet, — skots turpināja, — ir gau- žam jauks cilvēks un ļoti, ļoti mīl putnus, bet šovakar ir mazliet kunga prātā.

Tā man arī šķiet, — es atteicu, — arī es labprāt vēlētos būt tādā prātā.

Hm, jā, ser… — kapteinis samulsis sacīja, — nu jā, tad atļaujiet novēlēt jums labu nakti, ser.

Arlabunakti, — es sacīju un noliku klausuli.

Kas tur īsti noticis? — Džekija jautāja.

Viens piedzēries lords par varēm gribēja man at­sūtīt sīko vētrasputnu, — atbildēju, atslīgdams krēslā.

Tas tiešām par daudz! — Džekija dusmīgi izsaucās. — Tam jādara gals. Mums jādabū slepens numurs.

Tā arī izdarījām, un kopš tā laika ārkārtējie telefona zvani mūs vairs netraucēja.

Otrā rītā izstāstīju to Ketai, un, kaut arī viņa juta man līdzi, tomēr no sirds izsmējās.

Vai esat dzirdējis par Džeremija piedzīvojumu ar kurmi? — viņa vaicāja.

Nē, — sacīju, — nezinu. Kas tur bija?

Tas bija norisinājies šādi. Džefemijs ar zooloģiskā dārza kravas mašīnu vedis no zīdītājdzīvnieku mītnes sa­slaukas izbēršanai. Ceļā bija divas lielas arkas. Pie otrās viņš ieraudzījis pa grantēto celiņu rāpojam kurmi. Strauji nobremzējis mašīnu, viņš izkāpis un gājis pie kurmja, gribēdams to aiznest uz tuvējo pļavu drošībā. Taču, tuvāk piegājis, viņš ieraudzījis, ka kurmis ir ne tikai beigts, bet vēl piesiets garā auklā, aiz kuras lēnām tiek vilkts pa ceļu. Sekodams auklai, lai noslēpumu noskaidrotu, Džeremijs uzdūries visam putnu mītnes personālam, kuri lēnītēm vil­kuši auklu. Šo joku bija izdomājis Džons Melets (kuru jau sen saucām par Sepu, jo Septona Meleta iesauku viņš iemantoja, tikko atnāca pie mums strādāt). Pēdējā laikā Šeps vairs nenerroja cilvēkus, un šis viņa joks man šķita ļoti laba zīme. Tas norādīja, ka drūmais noskaņojums, kas valdīja pēc manas atgriešanās, izklīdis un tā vietā atkal stājies optimisms un entuziasms. Lai arī optimisms un entuziasms mums bija ļoti nepieciešami, tomēr ne viens, ne otrs nevarēja pastāvēt bez solīdas materiālās bāzes. Mums bija vajadzīga skaidra nauda, lai rekonstruētu krā­tiņus, kas ap to laiku jau bija nokalpojuši piecus gadus, turklāt rekonstruētu tos nevis uz ātru roku, kā pagadās, bet gan pēc kompleksa plāna. Ik dienu kaut kā pielāpījām krātiņus, kurus patiesībā vajadzēja nojaukt un to vietā uzbūvēt jaunus. Ar mazāko dzīvnieku būriem problēma nebija pārāk nopietna, bet akūta tā kļuva ar lielo, poten­ciāli bīstamo zvēru mitekļiem. Kaut arī biju saņēmis ievē­rojamus līdzekļus no Houpas un Džimija un veidojās trests, mēs tomēr joprojām izmisīgi mocījāmies ar nau­das trūkumu; visvairāk mums trūka naudas, lai izbūvētu pienācīgus krātiņus tiem zvēriem, kuri izlauzušies varēja apdraudēt cilvēku dzīvību. Par to mani drīz pārliecināja divi notikumi, kas sekoja viens otram bīstami īsā laika sprīdī.

Zīdītājdzīvnieku mītnes tālākajā galā, kur mitinājās gorillas, bijām novietojuši krājkasīti ziedojumiem, bet virs tās izkārtni ar tresta mērķu un darbības izklāstu, cerot, ka atsaucīgi apmeklētāji iemetīs kastītē savu artavu. Viņi to, protams, arī darīja. Kādu priekšpusdienu, kad neviena nebija tuvumā, aizgāju uz zīdītāju mītni apraudzīt mērkaķu mātīti, jo domājām, ka tā ir grūsna. Šausmās ierau­dzīju, ka orangutanu krātiņš vaļā un durvis nevarīgi ka­rājas virās. Steidzos turp, bet atvieglots redzēju, ka oran­gutāni joprojām sēž krātiņā; tomēr Oskars, vecākais no viņiem, laikam bija atradis kādu rīku, ar ko atlauzt durvis, un pēc tam inspicējis tuvāko apkārtni. Vienīgais interesan­tais priekšmets, ko viņš varēja viegli iegūt un paņemt līdzi par suvenīru, bija Džersijas savvaļas dzīvnieku aiz­sardzības tresta ziedojumu lādīte. Atskārtis, ka tā jauki grab, viņš bija sācis to no visa spēka kratīt. Pēc tam viņš atklāja, ka pa spraugu birst ārā sīknauda; tas viņu pa­mudināja atlauzt durtiņas kastītes aizmugurē un izbērt saturu zemē. Piesteidzies ieraudzīju viņu sēžam pie pus- kronu, sešpeniju un peniju kaudzītes. Viņš likās ļoti sa­šutis, kad es iegāju krātiņā, paņēmu kastīti un salasīju naudu. Es, protams, precīzi nezināju, cik īsti naudas tur sākotnēji bijis, taču pieņēmu, ka salmos vēl sabirusi sīk­nauda, ko neesmu pamanījis. Paskatījies uz Oskaru, re­dzēju, ka viņam vaigi piepūtušies apaļāki nekā parasti.

Oskar, — es bargi ierunājos, — tev ir kaut kas mutē. Atdod!

Izstiepu roku, un viņš gaužām negribīgi izspļāva pie­cas puskronas un kādas četras sešpensu monētas.

Vai tas ir viss? — es noprasīju.

Viņš klusēdams tupēja, ar mazajām, mandejveidīgajārn ačelēm vērīgi raudzīdamies manī. Sabēru naudu atpakaļ lādītē, izkāpu no krātiņa un gāju uz durvju pusi. Kad gra­sījos iet ārā, lai pateiktu amatniekam, ka jāsalabo krā­tiņa durvis, Oskars izaicinoši uzspļāva man peniju.

Taču, cik svarīgi ir iespējami drīzāk tikt pie jauniem pērtiķu krātiņiem, mēs sapratām tai reizē, kad brīvībā iz­lauzās šimpanzes. Ziemsvētku dienā bijām uzaicinājuši pusdienās Ketu un viņas vīru Semu. Tā ir vienīgā diena gadā, kad zooloģiskais dārzs publikai slēgts, taču, par laimi, visi darbinieki vēl kavējās turpat teritorijā un ne­bija izklīduši ciemos kur kurais. Mūsu tītara cepetis bija apčurkstējis brūns, kastaņu pildījums kārdinoši smaržoja un sakņu piedevas izsautējušās bez ceturkšņa vienos, kad atsprāga durvis un viens no kalpotājiem iedrāzās, sauk­dams:

Mister D., mister D., šimpanzes laukā!

Čalmondelijs (jeb Camlijs, kā viņu biežāk mēdza

saukt) dzīvoja pie manis kopš savas agrās bērnības, bet

jau tad, kad mana māte reiz mēģināja viņu atturēt no ne­darba, tas viņai iekoda rokā un māmuļai vajadzēja uzlikt septiņpadsmit šuves. Tagad viņš bjja turpat manā au­gumā un svarā, tādēļ nevēlējos ielaisties cīniņā ne ar viņu, ne ar viņa sievu Sīnu, kas bija apmēram tāda paša kalibra.

Kur viņi ir? — es jautāju.

Pašreiz iet uz pagalmu.

Piesteidzos pie dzīvojamās istabas loga un palūkojos ārā. Kā tad — tur gāja Čamlijs un Sīna; viņa mīlīgi ap­likusi roku Camlijam ap pleciem. Ne dots, ne ņemts — vecāks pāris izgājis jaukā pastaigā pa Bornmutas liedagu. Sai mirklī pagalmā iebrauca Ketas un Sema mašīna un apstājās pie parādes ieejas. Šīna par negaidīto starpga­dījumu šķita mazliet uztraucamies, bet Camlijs to ap­sveica ar jūsmīgiem izsaucieniem. Viņam zināšanu par automobiļiem bija pārpārēm, jo bērnībā viņš bieži tika vizināts un viņam ļoti patika vērot garām slīdošās aina­vas un citas mašīnas. Viņš tūdaļ droši piegāja pie auto, kuram Keta un Sems ar gudru ziņu nekavējoties bija aiz­darījuši logus, un sāka bungot pa stiklu, cerēdams, ka Keta atvērs durtiņas un piedāvās viņam izbraukumu. Taču viņa to nedarīja.