DŽERALDS DARELS: NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Apspriedām šo jautājumu ilgi un pamatīgi un nolē­mām, ka varbūt patiesi būtu labāk tapirus šķirt, jo nezi­nām, kā Klaudijs izturēsies pret mazuli. Tā kā viņš piedevām ir arī tuvredzīgs, tad varētu jaunpiedzimušo neviļus sabradāt. Pārvietojām Klodeti otrā aplokā, kur viņa varēja ar Klaudiju saostīties un pat paberzēties ar deguniem, tomēr netraucēta laist pasaulē mazuli. Ap to laiku, kad teju, teju gaidījām mazo tapiriņu piedzimstam, Klodete sāka mūs nopietni biedēt. Vidus viņai bija stipri piebriedis, taču ne reizes nemanījām mazuli sakustamies, arī tesmeņi bija tukši. Ilgi apspriedos ar Džeremiju un mūsu veterinārārstu Tomiju Begu.

Viņai ir sasodīti bieza āda, — drūmi sacīja Tomijs, — un muskuļi tik cieti, ka vispār nevaru mazuli sataustit.

Saskaņā ar kartītēm, — uzbilda Džeremijs, kurš kartītes sāka uzskatīt bezmaz par orākulu, — mazais var piedzimt jau šajās dienās.

Mani visvairāk uztrauc tas, — es sacīju, — ka viņai vēl nav piena. Nu taču pienam vajadzētu jau parā­dīties.

Mēs visi trīs stāvējām pie aploka žoga, blenzdami uz Klodeti, kas smalki un jocīgi iekviecās, kā tapiri mēdz darīt, un apcerīgi turpināja grauzt vilkābeles zaru, ne­likdamās gar mūsu raižpilnajām sejām ne zinis.

Ja nu mazulis piedzims, bet viņai nebūs piena, — Tomijs pamācīja, — jums vajadzēs viņu barot mākslīgi. Kāds tapira pienam sastāvs?

Nav ne jausmas, — es atteicu, — bet varam jau aiziet uz bibliotēku un paskatīties grāmatā.

Aizgājām visi uz manu kabinetu, tomēr nevienā grā­matā neatradām norādījumu par tapira piena sastāvu.

Lai paliek, — sacīja Tomijs, kad velti bijām iz­šķirstījuši četrdesmit septīto grāmatu, — vajadzēs riskēt un sakombinēt sastāvu, kas vistuvāks ķēves pienam. Ma­nuprāt, tāds derēs.

Sagatavojām un nosterilizējām pudelītes un pupiņus, sagādājām visu vajadzīgo, lai sabrūvētu kaut ko līdzīgu ķēves pienam, un nolikām visu pa ķērienam. Gaidījām, gaidījām, taču Klodete neizrādīja nekādas pazīmes, ka tuvotos atnešanās brīdis. Kādu dienu viņas kūti iztīrīja kā vienmēr pusvienpadsmitos no rīta. No mazuļa ne vēsts, bet pulksten trijos pēcpusdienā Džofs, kas viņu kopa, briesmīgi uztraukts lēkšiem drāza pie mums.

— Piedzimis! Piedzimis! — viņš sauca.

Mēs abi ar Džeremiju bijām iegrimuši nopietnā sarunā par citiem jautājumiem; izdzirduši jauno vēsti, skriešus devāmies uz Klodetes aploku. Viņa stāvēja pie kūts, mie­lojās no lielas, ar augļiem un burkāniem pildītas bļodas un nemaz nelikās mūsu ierašanos redzam. Uzmanīgi pa­lūkojāmies kūtī un ieraudzījam salmos vienu no burvīgā­kajiem dzīvnieku mazuļiem, kādu man vispār gadījies redzēt. Tas bija neliela šuneļa augumā un — kā jau visi tapiru mazuļi — svītrots: pa šokolādes krāsas kažoku gareniski stiepās koši baltas svītras, piešķirot dzīvnieci­ņam ērmotas rotaļlietas izskatu. Man šķita gandrīz neti­cami, ka tik liels mazulis varēja paslēpties Klodetes vē­derā tā, ka nespējām to sataustīt, nedz arī samanīt kustī­bas. Viņš droši vien nebija pasaulē ilgāk par stundu, jo kažokā vēl rēgojās mitras vietas, kur Klodete bija jaun­piedzimušo laizījusi. Piecēlām viņu kājās, lai varētu no­teikt dzimumu, bet viņš, pāris soļu pastreipulojis, atkal apgūlās. Baltais svītrojums salmos bija saredzams pa gabalu, bet, ja iedomājas, ka dabiskos apstākļos gaisma tapiru migās ielaužas caur koku robaino lapotni, jāat­zīst, ka svītras lieliski palīdz nomaskēties.

Lai turpinātu romiešu līniju, turpat uz vietas nokris­tījām mazuli par Cēzaru un gājām pie Klodetes pārbaudīt, kā ir ar pienu. Tā bija ārkārtīgi svarīga problēma, jo jaunpiedzimušu dzīvnieku mākslīga barošana ir grūts darbs. Bijām pagalam pārsteigti, konstatējot, ka starp pulksten desmitiem rītā un trijiem pēcpusdienā tesmeņi piepildījušies ar pienu un Klodetei ir bagātīgi krājumi. Mums no pleciem novēlās smaga nasta. Klodete bija priekšzīmīga māte, un jau drīz vien Cēzars tipināja ap­lokā viņai pa pēdām. Jāatgādina vēl viena interesanta pa­rādība: Klodete zīdīja bērnu guļus, mazais nolikās viņai līdzās un zīda pilnām mutēm.

Tapiru vairošanās zooloģiskajos dārzos nav nekāds retums, un tomēr nevienā no manas, kā jau minēju, diez­gan plašās bibliotēkas grāmatām nav minēts neviens no šiem trim faktiem. Pirmkārt, ka gandrīz neiespējami no­teikt, vai mātīte ir grūsna, jo nevar sajust embrija kus­tības; otrkārt, ka tesmeņi pieriet tikai pēc mazuļa piedzim­šanas: treškārt, ka tapiru mātīte zīda mazuli guļus. Tā kā Klodete bija ļoti miermīlīgas dabas, mums nenācās grūti noņemt piena paraugu, kuru nosūtījām analīzei. Tas nozīmēja, ka nākotnē, ja gadīsies, ka tapiru rnātei nebūs zīdala, mēs skaidri zināsim, no kādiem komponentiem jā­sagatavo mākslīgā barība. Visus datus precīzi ierakstī­jām kartītēs un vēlāk publicējām savā gadskārtējā biļe­tenā.

Apmēram tajā pašā laikā priecīgais notikums gadījās ari geladas paviānu mātītei. Pieaudzis gelada ir skaists dzīvnieks ar platu, gaiši brūnu apkakli un īpatnēju, gan­drīz pareiza sirdsveida koši rudu plankumu uz krūtīm, radot iespaidu, it kā vilna būtu noplēsta, atstājot kailu, sarkanu ādu. Tēviņu sauca par Aldžiju, un viņš neapšau­bāmi bija spilgta personība. Pakaļkājas viņam bija izde­vušās mazliet par īsu, turklāt ielīkas, līdz ar to gaita kļuva komiski grīļīga. Katru, kas piegāja pie krātiņa, viņš sirsnīgi apsveica — ļodzīdamies pienāca pie paša režģa, atvilka augšlūpu tā, ka atsedzās lielie zobi un sma­ganas, un, kad viņu uzrunāja, atbildēja ar sīkiem, jūs­mīgiem ņurdieniem. Sākumā viņš dzīvoja kopā ar Dien- vidāfrikas paviānu mātīti, taču drīz atradām viņam sievu, kuru nosaucām par Amberu. Aldžija dzīves saturs bija ēšana un viņa saimes sievieši, un neviens nebrīnījās, ka Ambera jau pēc neilga laiciņa kļuva grūsna.

Savvaļā dzīvojot, paviāniem ir visai īpatnēja sociālā struktūra, un mēs atstājām Dienvidāfrikas paviānu mā­tīti krātiņā pie abiem geladām, lai redzētu, kā veidosies viņu attiecības, kad piedzims mazulis. Krātiņā saimnieks bija Aldžijs, kas ar savu labvēlību apveltīja gan paša sievu, gan Dienvidāfrikas paviānu, kaut gan tā nebija ar viņu nekādos rados. Otrā vieta hierarhijā piederēja Dienvidāfrikas paviānu mātītei, bet Ambera līdz mazuļa piedzimšanai stāvēja uz sabiedrības viszemākā pakā­piena. Nospriedām atstāt Dienvidāfrikas paviānu krātiņā, jo, tiklīdz mēs viņu no turienes aizvāktu, autoritātes ķēde sairtu un Aldžija un Amberas ģimenē sāktos nebeidzami strīdi un kautiņi, kā parasti notiek, ja pērtiķu pāris dzīvo divatā. Pašreizējā situācijā Aldžijs pārmācīja Dienvid­āfrikas paviānu, bet tā pārmācīja Amberu, tomēr daudz maigāk, nekā to būtu darījis Aldžijs. No otras puses, at­stāt Dienvidāfrikas paviānu mātīti krātiņā bija diezgan riskanti, jo, atrazdamās augstākā sabiedrības pakāpē, viņa varēja ievainot vai pat apēst jaunpiedzimušo. Nolē­mām tomēr riskēt.

Savvaļā paviāniem ir ļoti sarežģīta sociālā sistēma, ko tikai pašā jaunākajā laikā izdevies sīkāk izpētīt. Ir novērots — ja kādai mātītei piedzimst mazulis, pārējās, īpaši vecākās, kurām pašām šis prieks liegts, ārkārtīgi uztraucas un pārdzīvo. Sākumā visas sapulcējas apkārt mātei un sīki nopēti jaunpiedzimušo, tomēr neuzdrīkstas tam pieskarties. Vēlāk māte vairs tik greizsirdīgi savu atvasi nesargā, un vecākās mātītes nu sacenšas, kurai iz­dosies paņemt mazuli rokās, paauklēt un panēsāt. .Ja mūsu gadījumā visi trīs pērtiķi būtu vienas sugas, varētu pie­ņemt, ka šie noteikumi tiks ievēroti. Taču tagad nejutā- mies droši, vai gados vecākā Dienvidāfrikas paviānu mā­tīte tāpat izturēsies pret svešas sugas mazuli.