DŽERALDS DARELS: NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Bijām nonākuši pie Džimija stratēģiskā plāna otrās daļas. Abi sapratām, ka nevar ķerties pie tresta dibinā­šanas, kamēr nav nokārtoti sākotnējie parādi. Kad tas būs paveikts, pamatā varēs ieguldīt minētos divpadsmit tūkstošus, kas noderēs sākumam, bet ar ko tomēr nepie­tiks dārza plašai rekonstrukcijai un tālākai attīstībai. Ban­kai, kas arvien vairāk sāka uztraukties par aizdoto naudu, piedāvājos atmaksāt divdesmit tūkstošus mārciņu parāda no honorāriem, ko saņemu par savām grāmatām, bet zoo­loģisko dārzu nodot trestam. Ierosinājums guva atbalstu, un tā radās Džersijas savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests, kas oficiāli pārņēma zooloģisko dārzu, ieceļot mani par dārza goda direktoru un tresta goda pārvaldnieku.

Tresta valdei izraudzījām grupu aktīvu cilvēku, kuri bija ar mieru palīdzēt, un ļoti priecājāmies, kad lords Džer- sijs deva piekrišanu kļūt par mūsu prezidentu. Emblēmai izvēlējāmies drontu — lielu, balodim līdzīgu soļotājputnu; šie putni kādreiz dzīvoja Maurīcija salā un ļoti strauji tika iznīcināti tūliņ pēc salas atklāšanas. Ar to gribējām simboliski parādīt, cik viegli un cik īsā laika sprīdī cil­vēku nesaprātīgā rīcība un alkatība spēj izdzēst dzīvnieku sugu no zemes virsas tā, ka pat pēdas nepaliek.

Taču ar to vēl nebijām pilnībā izkļuvuši no grūtībām. Stāvoklis joprojām bija smags, un es joprojām riju tab­letes nervu nomierināšanai, tikai tā, lai Houpa Pleta to neuzzinātu. Vienlaikus mēģināju uzrakstīt grāmatu. Tas ir uzdevums, pie kura allaž ķēros ar šausmām, bet šoreiz nevarēju no tā izvairīties, jo vajadzēja bankai atmaksāt divdesmit tūkstošus mārciņu, un vienīgā iespēja nopelnīt naudu man bija rakstīšana.

Grāmatu nosaucu par «Muižu dzīvniekiem» un tajā pastāstīju, kādēļ vispirms vēlējos iekārtot pats savu zoo­loģisko dārzu un kādēļ pēc tam iedomājos to pārveidot par trestu. Šķiet, arī tagad nespēšu labākiem vārdiem izskaidrot savus mērķus, kā esmu to darījis šai grāmatā:

«…manos plānos neietilpa vienkāršs zvērudārzs ar parastajiem dzīvniekiem: mana zooloģiskā dārza mērķis bija saglabāt dzīvnieku sugas. Civilizācijas izplatība visā pasaulē daudzas no tām pilnīgi vai daļēji iznīcina. Lie­lajiem dzīvniekiem, kam ir komerciāla vērtība, vai tiem, kas pievilina tūristus, tiek veltīta vislielākā uzmanība. Taču dažādās pasaules malās ir bezgala daudz intere­santu mazu zīdītājdzīvnieku, putnu un rāpuļu, kuru sa­glabāšanai netiek darīts nekas, jo tie neder ne ēšanai, ne valkāšanai un par tiem neinteresējas arī tūristi, kas grib redzēt vienīgi lauvas un degunradžus. Liela daļa šo dzīvnieku pieder pie salu faunas, tādēļ to izplatības robe­žas ir šauras. Pietiek ar visniecīgāko uzbrukumu šīm vie­tām, un tie pazudīs uz laiku laikiem: nejauša žurku vai, teiksim, cūku introdukcija gada laikā spēj pilnīgi iznīcināt kādu salas iemītnieku sugu. Jāatceras tikai drontu lik­tenis, lai viss būtu skaidrs.

Visvienkāršākais problēmas atrisinājums būtu panākt, lai šie dzīvnieki tiktu aizsargāti savās dabiskajās dzīves vietās un tā paglābti no iznīcības, bet tas bieži vien ir vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Taču, kamēr vēl turpinās cīņa par šādas aizsardzības izveidošanu, ir kāds cits līdzeklis, ko var izmantot, proti, ieaudzēt šos dzīvnie­kus rezervātos un zooloģiskajos dārzos, kontrolējamos ap­stākļos. Ja tad arī notiek visļaunākais un sugas iznīkst savās dabiskajās dzīves vietās, mēs vismaz nebūtu tas zaudējuši uz visiem laikiem. Vēl vairāk — būsim ieguvuši rezervi, no kuras ieaudzējamos dzīvniekus kādreiz nākotnē varēs pārvietot atpakaļ to sākotnējās dzīves vietās. Man vienmēr ir šķitis, ka tai vajadzētu būt visu zooloģisko dārzu pamatfunkcijai, taču tikai pašā pēdējā laikā vairā­kums zooloģisko dārzu apjēguši šo patiesību un lūko kaut ko darīt. Es gribēju izmirstošo dzīvnieku glābšanu pār­vērst par sava zooloģiskā dārza galveno funkciju.»

Ar tresta nodibināšanu saistītās problēmas bija sma­gākas un sarežģītākas, nekā sākotnēji domāju. Vispirms, kādu dalības maksu noteikt tresta biedriem — ne tik augstu, lai cilvēkiem sagādātu grūtības iestāties trestā, nedz arī tik zemu, ka trestam no tā nebūtu labuma; otrkārt, kādus prospektus publicēt, lai izklāstītu tresta mērķus un darbību, un kā šos prospektus izplatīt. Gadu gaitā esmu saņēmis ļoti daudz vēstuļu par manām grā­matām, uz visām vēstulēm ir atbildēts un to kopijas sa­glabātas. Tagad šiem cilvēkiem nosūtīju prospektu un iestāju anketi, un, man par lielu prieku un gandarījumu, vairums nekavējās iestāties trestā. Jaunā grāmata «Muiža dzīvniekiem» laimīgā kārtā guva lielus panākumus, arī tajā tiku aicinājis lasītājus kļūt par tresta biedriem. Tā sapulcinājām lielu saimi. Kopskaitā mums sanāca ap sep­tiņi simti piecdesmit tresta biedru visās pasaules malās. Sevišķi lielu morālu gandarījumu deva doma, ka kaut kur tālu Austrālijā, Dienvidāfrikā un Savienotajās Val­stīs cilvēki atbalsta projektu, kuru paši savām acīm var­būt nekad mūžā neredzēs.

Tolaik visi strādājām kā neprātīgi: lai ari situācija vēl bija ļoti smaga, taču tālu pie apvāršņa vismaz jau vīdēja pirmā panākumu blāzma. Būtu par maz sacīts, ka mēs ik vakaru bijām līdz nemaņai noguruši. Ap to laiku mani sāka vajāt telefona zvani, un parasti tas notika visnepie­mērotākajos brīžos. Piemēram, no pusdienu galda mani uzrāva kājās tālsaruna: kāda sieviete zvanīja no Torkī — viņas bruņurupuciene izdējusi olas. Nu cienītā gribēja zināt, ko ar tām iesākt. Citā reizē cita sieviete apvaicājās, kā apgriezt zaļajam papagailītim nagus. Taču pārākā par visām bija telefona saruna, ko pieteica zvans pulksten vienpadsmitos vakarā, kad tlksmigi snauduļoju pie ka- mina. Tā bija tālsaruna no Ziemeļanglijas: ar mani vēlē­jās runāt kāds lords Makdougals. Naivi iedomādamies, ka viņš varbūt vēlas ziedot trestam prāvāku naudas summu, lūdzu telefonistei, lai savieno. Jau no pirmajiem vārdiem sapratu, ka viņa gaišība pār mēru iebaudījis stiprus dzē­rienus.

Vai tur Darelš? — viņš vēlējās zināt.

Jā, — atbildēju.

A, — viņš atsaucās, — nu, tad klausietieš — jūs esat vienīgaiš cilvēks Anglijā, kaš man var palīdzēt. Man ir putniņš.

Es klusībā novaidējos. Skaidrs, būs atkal kāds viļņo­tais papagailītis, nodomāju.

Man pieder … vesela kuģu flotile, — viņš ar stīvu mēli šļupstēja, — un vienam kapteinim tas putns . . . nu, uzlaidies uz kuģa, un viņš to atved man. Un es gribu zināt, vai jūs varat man aplīdzēt.

Kas tas par putnu ir? — es jautāju.

Tāds maš, jauks putniņš, — viņš paskaidroja.

Tuvāks zooloģiskais apzīmējums man būtu paticis

labāk.

Es gribēju jautāt — cik liels tas ir un kāds iz­skatās?

Nu, kā teikt. . . maziņš, pelēkbrūns putņiņš ar baltu krūtiņu, — viņš stāstīja. — Mazām, mazām kājiņām … ļoti mazām kājiņām… Apbrīnojami mazām kājiņām… es teiktu …

Man šķiet, tas būs sīkais vētrasputns, — es iemi­nējos, — tie bieži nometas uz kuģiem.

Es tūliņ likšu nofraktēt špeciālvilcienu un nosūtīšu viņu jumš, ja tikai jūs varat viņu izārštēt, — viņa gai­šība lielmanīgi paziņoja.

Sīki un pamatīgi izskaidroju, ka no tā nebūtu nekāda labuma. Sos mazos putniņus, kas mūža lielāko daļu pa­vada uz jūras un pārtiek no vissīkākajiem jūras dzīvnie­kiem, praktiski nav iespējams turēt nebrīvē. Pat ja viņš mēģinātu putniņu man sūtīt, tas droši vien nobeigtos jau ceļā.