DŽERALDS DARELS: NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Piekodinājis Džekijai noslēgt aiz manis dzīvokļa dur­vis, noskrēju lejā, aizslēdzu savu kabinetu, atvēru durvis, kas ved uz lielajām kantora telpām, un plaši atrāvu vaļā parādes durvis. Camlijs, mani ieraudzījis, izgrūda pāris priecīgu apsveicināšanās saucienu un klumburoja uz mā­jas pusi. Es veikli izskrēju cauri kantora telpām, atverot durvis uz gaiteni, pa kuru varēja nokļūt kalpotāju istabās un lielajā virtuvē, kur gatavoja visu nepieciešamo kafej­nīcas vajadzībām. Sapratu — ja mums izdosies šimpanzes uzmānīt augšā, mēs tos vienu pēc otra sagūstīsim. Izgā­jis ārā, apmetu līkumu mājai apkārt, tad ielavījos pa di- bendurvīm atpakaļ un ieņēmu izlūka pozīciju, no kuras varēju pa kantora durvju spraugu novērot situāciju.

Čamlijam laikam būtu paticis pakavēties kādu brīdi manā sabiedrībā un novēlēt man priecīgus Ziemsvētkus, tālab viņš, Sīnas pavadīts, patlaban iesoļoja pa parādes durvīm mājā. Viņi varēja nokļūt vienīgi lielajās kantora telpās, un turp viņi arī devās. Aizslidināt bīdāmās durvis bija viena mirkļa darbs; es cerēju, ka nu šimpanzes pēc iespējas drīzāk iegriezīsies gaitenī, jo, paliekot kantorī, viņi īsā brīdī spētu nodarīt neizlabojamu postu mūsu dau­dzajiem aktu vākiem. Man par neizsakāmu atvieglojumu, Camlijs, redzēdams, ka kantorī neviena nav, tiešām izrau­dzījās vēlamo ceļu. Bet, nokļuvušiem gaitenī, pērtiķiem atkal pavērās divas iespējas: iet tālāk uz lielo virtuvi vai arī kāpt otrajā stāvā uz kalpotāju istabām. Camlijam kāp­nes nebija nekas svešs, jo viņa bērnībā mūsu dzīvoklī bija vairākas kāpnes, tādēļ viņš droši vien iedomājās, ka arī šeit būs tādas, kas viņu aizvedīs pie manis. Viņš devās augšup, un Sīna, mazliet gan vēl šaubīdamās, viņam se­koja. Laimīgā kārtā visas kalpotāju istabu durvis bija noslēgtas, izņemot vienu vienīgu istabu, un šimpanzes, protams, devās taisni turp.

Mēs pienācīgā atstatumā viņiem sekojām un, tikko viņi iegāja istabā, aizcirtām un aizslēdzām durvis. Tad nokā­pām lejā, atstiepām redeļkāpnes un uzrāpāmies pie ista­bas logiem vērot, ko bēgļi darīs. Camlijs drīz atklāja, ka istabā ir ūdenskrāns ar izlietni un ziepju gabals. Atgrie­zis abus krānus līdz galam vaļā, viņš ņēmās mazgāt

rokas — nodarbība, kurai viņš ar sajūsmu bija nodevies bērnībā. Sīna savukārt lēkāja pa gultu, piespiedusi pie krūtīm spilvenu. Pēc brītiņa viņa konstatēja, ka, ielaižot nagus spilvenā un paplēšot drēbi, rezultāts ir burvīgs — gaisā paceļas vesels spalvu mākonis. Viņa saplucināja divus spilvenus, līdz istaba izskatījās tā, it kā tur būtu plosījusies sniega vētra. Laba tiesa spalvu, lejup laizda­mās, sakrita izlietnē, aizsprostojot noteku. Izlietnē sakrā­jās ūdens un sāka plūst pāri malām, jo Camlijs par krānu vairs neinteresējās, bet kopā ar Sīnu ņēmās izjaukt gultu līdz pamatiem. Tikuši līdz matracim, viņi konstatēja, ka ari to var saplosīt un sastāvdaļas izkaisīt pa istabu. Ta­gad telpa pildījās ne tikai ar spalvām, bet arī ar porolonu, astriem un tā joprojām. Steigšus apspriedos ar Džeremiju, ko iesākt. Mums bija viens pietiekami liels krātiņš, kur varētu ieslodzīt abus šimpanzes, bet tas bija darināts no tērauda stieņiem un sešiem vīriem ceļams, turklāt es šaubījos, vai mēs spēsim to izgrozīt pa kāpnēm un gai­teni.

Vienīgā izeja — nomānīt viņus atpakaļ lejā, — sa­cīja Džeremijs. — Ja mums izdotos viņus kaut kā aizvi­lināt līdz gaiteņa gala mazajai priekštelpiņai, ieslodzīt starp abējām durvīm un nostatīt vienām durvīm pretī krātiņu.

Uzrāpāmies velreiz pa redeļkāpnēm līdz logam un sle­pus paskatījāmies istabā. Camlijs bija atradis drēbju koku un ar to sadauzījis spoguli. Sīna joprojām darbojās ap matraci tik nopietni un intensīvi kā pasaulslavens ķirurgs sirds transplantācijas operācijā.

Ja kāds atslēgtu un atvērtu durvis, — ieminējās Džeremijs, — bet pats paslēptos vannas istabā, viņš tur būtu drošībā. Varbūt šimpanzes no laba prāta nokāptu lejā.

Varam pamēģināt, — es piekritu.

Viens kalpotājs uzgāja otrajā stāvā, atslēdza guļam­istabu, kurā pērtiķi uzjautrinājās, atvēra durvis, bet pats, pāri gaitenim pārskrējis, ieslēdzās vannas istabā. Taču, kā jau biju domājis, šimpanzēm pārāk patika uzsāktās no­darbības, lai tās pamestu. Viņi tikai palūkojās uz atvēr­tajām durvīm un turpināja izpriecas. Camlijs grāba pil­nas riekšavas spalvu un kaisīja tās gaisā, bet Sīna jo­projām noņēmās gar matraci, kas bija jau gandrīz pilnīgi saplosīts.

Laikam neatliks nekas cits ka ķerties pie šļūtenes un ūdens strūklas, — Džeremijs sacīja.

Ir kāda interesanta parādība: šimpanzēm patik ūdens, ja tas domāts dzeršanai vai rotaļām, bet viņi necieš, ja tas samērcē kažoku. Dažu labu vakaru, kad viņi liedzās iet uz savu guļamtelpu, vajadzēja tikai padraudēt ar šļū­teni un viņi kļuva paklausīgi kā jēriņi. Cerējām, ka šī metode tikpat labi palīdzēs arī šoreiz. Svinīgi tika atnesta šļūtene un pievienota pie lielās virtuves krāna, izsista viena loga rūts, lai varētu iebāzt uzgali istabā. Tad atgrie­zām krānu un pavērsām strūklu pret istabu. Pērtiķi pār­steigti sarāvās no tik nodevīga uzbrukuma un, saņēmuši pirmo ūdensšalti, brēkdami izskrēja no guļamistabas un nodrāzās lejup pa kāpnēm gaitenī. Tur slēpnī viņus gai­dīja divi kalpotāji. Tiklīdz šimpanzes sasniedza mazo priekštelpiņu, abas durvis aizcirtās un bēgļi bija slazdā, no kura nevarēja izbēgt un kur nevarēja arī nodarīt ne­kādu postu. Mēs visi jutāmies atviegloti, jo šimpanzes ir histēriski, neaprēķināmi radījumi, ļoti ātri uztraucas un uzbudinājumā spējīgi arī uzbrukt. Šajā mirklī gan Sīna, gan Camlijs bija pārlieku satraukti, lai neteiktu vēl daudz vairāk.

Nākamais darbs bija atnest un pie vienām durvīm no­vietot krātiņu. Tas prasīja daudz laika, jo krātiņš diezin cik ilgi bija nostāvējis nelietots, piekrauts ar dēļu galiem un visādu drazu, kāda mēdz darbnīcā uzkrāties. Pēdīgi tomēr to izvācām tukšu, pa sešiem uzstiepām augšā un nostatījām tieši pretī durvīm. Atdarījām krātiņu, bet pēc tam piesardzīgi atvērām gaiteņa durvis. Šimpanzes slap­jiem kažokiem varen kareivīgā noskaņojumā čurnēja savā slazdā. Veselu stundu kārdinājām viņus ar dažādiem gar­dumiem, lai ievilinātu krātiņā, taču ne ar ko — pat šajā gada laikā tik reti dabūjamām vīnogām — neizdevās viņus pielabināt.

Ja nu pamēģinātu ar čūsku? — es ieminējos, zinā­dams, ka Camlijs no čūskām ļoti baidās.

Nekas neiznāks, — sacīja_ Džeremijs. — Ar čūsku varam iebiedēt vienīgi Camliju. Sīnai no tām nav ne silts, ne auksts.

Tad vajadzēs vēlreiz iedarbināt šļūteni, — es drūmi noteicu. — Dievs vien zina, cik mums tie grēku plūdi

izmaksās.

Šļūteni ienesa virtuvē un vēlreiz pievienoja ūdenskrā- nam. Atvērām otras durvis un uzlaidām abiem šimpan­zēm spēcīgu strūklu. Abi lēkšus ielēca krātiņā, dzelzs dur­vis klaudzēdamas aizkrita, un mūsu bēgļi bija droši ieslo­dzīti. Kopā ar mūsu atslēdznieku Bertu aizgājām uz pērtiķu mītni pārbaudīt, kā šimpanzes tikuši laukā. Turē­jām viņus aiz stingra stiepļu sieta, kuru tie nespēja pārraut, bet Camlijs bija tajā atradis pairušu vietu. Ja dabū rokā sieta stieples galu, tad pinumu ir tikpat viegli izārdīt kā adīkli, un tieši to viņš bija izdarījis. Bertām, kurš arī tikko bija grasījies sēsties pie Ziemsvētku pusdienām, vajadzēja ķerties pie darba un salabot režģi. Apmēram pēc stundas krātiņš bija kārtībā un šimpanzes varēja tajā atgriezties. Pēdīgi ap pulksten četriem novietojām bēgļus atpakaļ krā­tiņā un devāmies katrs pie savas svētku maltītes. Keta, Sems, Džekija un es sēdāmies baudīt pārkaltušo tītaru un sakņu piedevas, kas izskatījās, it kā pa tām būtu iz- bradājies milzu zilonis; vienīgā kompensācija mums bija uz ledus saglabātais vīns.