DŽERALDS DARELS: NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Svarīgais brīdis pienāca. Mazulis piedzima naktī pa­viānu guļamtelpā. Mēs viņu ieraudzījām astoņos no rīta sausu un tīru. Mazulītis bija cieši ieķēries mātei kažokā, nekur neredzējām ne placentas, nedz nabas saites pa­liekas. Kad izlaidām viņus kopējā krātiņā, tūliņ kļuva skaidrs, ka Dienvidāfrikas paviānu mātīte par mazuļa piedzimšanu ir tikpat satraukta, gribētos pat sacīt — sa­jūsmināta, kā māte. Viņa piesēdās Amberai blakus, pie­glaudās un brīžiem it kā sargājot to apskāva, tā ka ma­zulis, kas cieši turējās mātei pie krūtīm, palika vidū starp abām. Aldžijs, kurš līdz šai dienai bija krātiņa saimnieks, ari izskatījās ļoti ieinteresēts un acīmredzot gribēja ma­zuli pamatīgāk aplūkot, bet, tiklīdz viņš tuvojās Amberai, tā pagriezās pret viņu, uzrāva augšlūpu, atžņieba zobus un ieņurdējās tādām skaņām, kādas līdz šim no viņas ne­bijām dzirdējuši. Tas Aldžiju piespieda atkāpties, un vi­ņam neatlika nekas cits kā apmēram divu jardu atstatumā mest lokus ap abām mātītēm un mazuli cerībā, ka izdosies uz to paskatīties.

Tā turpinājās apmēram divdesmit četras stundas, pēc tam Aldžiju pielaida tik tuvu, ka viņš varēja paieskāt gan sievu, gan Dienvidāfrikas paviānu. Kad mazulis bija piecas dienas vecs, pērtiķi sāka atkal izturēties normāli. Dienvidāfrikas paviānu mātīte gan joprojām sargāja ir māti, ir mazuli, tomēr Aldžijs nu drīkstēja apskaut sievu un ieskāt tai kažoku. Taču pieskarties mazulim, cik mums izdevās novērot, vēl arvien netika atļauts. Mazais pērtiķī- tis bija ļoti dūšīgs un veselīgs, un atšķirībā no vairuma paviānu mazuļu sejiņa viņam bija samērā gluda. Jau otrā dienā viņš spēja redzēt un precīzi fokusēt priekšme­tus — rokas un ķermeņa kustībām viņš sekoja līdz sešu pēdu atstatumā no krātiņa. Piektajā dienā māte tam at­ļāva norāpties uz grīdas un pastaigāties, tomēr nepalaida tik tālu, lai nevarētu vajadzības gadījumā satvert. Taču pēc septiņām dienām laimīgajai idilei pienāca gals, jo Dienvidāfrikas paviānu mātīte, kurai tagad tika atļauts mazuli paauklēt, kļuva pārāk uzstājīga un nelaida mazo vaļā pat tad, kad tas nepārprotami gribēja atgriezties pie mātes, lai pazīstu. Bijām spiesti pārvietot Dienvidāfrikas paviānu un Aldžiju citā būrī, lai mazulis varētu augt un attīstīties.

Tuvojās tresta pastāvēšanas pirmās gadskārtas diena, un mums likās, ka to vajadzētu kaut kā atzīmēt. Nolēmām sarīkot svinīgu sēdi, citiem vārdiem sakot, nelielu uzdzīvi. Slēgsim zooloģisko dārzu publikai, uzaicināsim brokastīs tresta valdes locekļus un dažas slavenības, cerot, ka iera­dīsies arī salas gubernators un muižas pārvaldnieks. Va­karā — ziedojumu vākšanas sarīkojums ar svinīgām pus­dienām, kuru laikā oficiālas personas teiktu runas mūsu pasākuma popularizēšanai. Sagatavošanās prasīja daudz darba. Vajadzēja rezervēt vietas viesnīcās, sastādīt ēdienu kartes, sadalīt vietas pie galda (no tā gandrīz vai saju- kām prātā) un paveikt simt citu sīkumu. Turklāt šajā gada laikā Džersijā pastāvīgi ir migla, un, ja tā uznāk, tad vispirmām kārtām ar nekļūdīgu precizitāti ietin lid­ostu. Tādēļ mums katrā ziņā vajadzēja panākt, lai visas mūsu slavenības ierodas dienu agrāk, citādi varējām pie­dzīvot svinības bez viesiem. Deviņdesmit procentus priekš­darbu lieliski paveica Keta, taču es sapratu, ka nākotnē tamlīdzīgu pasākumu īstenošanai vajadzēs izveidot vai­rākas komitejas.

Katrā ziņā jau vistuvākajā laikā jānodibina ziedojumu vākšanas komiteja, — šī doma mani nodarbināja arī to­dien, kad gāju Džekijai pretī uz lidostu. Domās nogrimis, iegāju uzgaidāmajā zālē un sastapos aci pret aci ar gan­drīz vai daiļāko meiteni, kādu jel kad mūžā biju redzējis. Viņai bija melni mati, lielas, zaļganbrūnas acis un sejā tāds maigums un mīlīgums, ka neparko neuzdrošinājos to uzskatīt par man veltītu. Un tomēr, kad viņa pienāca tuvāk, redzēju, ka viņa patiesi uzsmaida man. Jutos paci­lāts. Varbūt mans vēderiņš un maisiņi zem acīm nemaz nav tik atbaidoši, kā pašam liekas, un varbūt kādai mei­tenei tas pat šķiet interesanti. Taču manas ilūzijas tūliņ izgaisa, jo ieraudzīju viņai rokā ziedojumu bundžu.

Vai jūs nevēlētos kādu nieku ziedot? — viņa jau­tāja brīnum saldā balsī.

Protams, — es atbildēju, — kā gan iespējams at­teikt tādām acīm!

Parakņājos pa kabatu un samulsumā iebāzu bundžas spraugā nevis puskronu, kā biju gribējis, bet desmit šiliņu banknoti.

Varu saderēt, ka ar tik burvīgu seju jums ziedo­jumu vākšana veicas vareni, — es sacīju.

O, nevaru sūdzēties, — viņa atteica.

Vai jūs nevēlētos kādreiz pavākt arī mums? — es ieminējos.

Kādēļ tad nepalūdzat?

Katrā ziņā lūkošu to darīt, — es teicu, bet tajā mirklī paziņoja, ka nosēdusies Džekijas lidmašīna, un es steidzos uz izeju. Kamēr gaidīdams tur stāvēju, man iešā­vās prātā lieliska ideja. Tāda meitene, un turklāt pati piedāvāja savus pakalpojumus! Tā tikai būtu ziedojumu vākšanas komitejas priekšsēdētāja! Skaidrs, ka tādām acīm neviens nespētu pretoties. Nepacietīgi gaidiju Dže- kiju un, tikko viņa parādījās, aiz rokas satvēris, stumšus stūmu viņu atpakaļ uzgaidāmajās telpās.

Ātrāk! Ātrāk! — es steidzināju. — Man jāatrod viena meitene.

Paskat tik, — Džekija noteica.

Nē jel, nē. Sī ir sevišķa meitene. Ļoti skaista. Vēl pirms brītiņa viņa bija šeit un vāca kaut kādam nolūkam ziedojumus.

Ko tev no viņas vajag? — Džekija aizdomīgi no­prasīja.

Viņa mums būtu lieliska ziedojumu vācēja, — es paskaidroju. — Pati piedāvājās palīdzēt, bet es, muļķis, nepavaicāju, kā viņu sauc.

Ar acīm drudžaini pārmeklēju zāli, taču tur bija pali­kušas vairs tikai dažas vecas hercogu atraitnes un pāris atvaļinātu pulkvežu.

Sasodīts! — es dusmojos. — Esmu palaidis vējā sava mūža brīnišķīgāko izdevību.

Neraizējies, gan jau viņu vēl atradīsi. Meitene droši vien ir šejieniete, — Džekija mani mierināja.

Nezinu. Varbūt vajadzētu pajautāt Houpai.

Tiklīdz nokļuvām mājās, piezvanīju Houpai.

Houp, — es sacīju, — vai pazīsti kādu ļoti skaistu meiteni ar zaļganbrūnām acīm un melniem matiem? Viņa šodien lidostā vāca ziedojumus.

Paklau, Džerij, — Houpa atteica, — esi gan iz­domājis, ko jautāt. Kā lai es to zinu? Un kam viņa tev vajadzīga?

Gribu nodibināt ziedojumu vākšanas komiteju, — paskaidroju, — un viņa man likās ideāla priekšsēdētāja.

Houpa iesmējās.

Nevaru uzreiz nekā piemērota iedomāties, — viņa sacīja. — Bet tu varētu aprunāties ar lēdiju Kaltorpu. Stāsta, ka viņa esot ļoti veiksmīga vācēja.

Es ievaidējos. Nebija grūti iedomāties, kāda izskatās lēdija Kaltorpa. Milzīgi, dzelteni zobi, tēraudpelēka, spu­raina zēngalviņa, tvīda kostīms, kas ož pēc spanieliem, un spanieli, kas ož pēc tvīda.

Labi, pamēģināšu, — es piekritu.

Pienāca lielo dzīru diena, un būtu lieki piebilst, ka lidlauks grima miglā. Vajadzēja sacelt kājās vai visu salu, lai atvestu PIteru Skotu ar kundzi, ko paguvām tikai pēdējā brīdī ar privātu lidmašīnu. Taču beigās viss iz­nāca labi. No rīta es Pīteru ar kundzi izvadāju pa zoolo­ģisko dārzu, iepazīstināju ar personālu un izstāstīju, ko esam nodomājuši darīt turpmāk. Man par lielu prieku, dārzs uz Piteru atstāja dziļu iespaidu.

Brokastis noritēja ļoti patīkami; galvenokārt, man šķiet, tādēļ, ka neviens neteica runas. Pēcpusdienā mēs visi vēlreiz apstaigājām zooloģisko dārzu, līdz tikko at­lika laika nomazgāties un pārģērbties galvenajam noti­kumam — svētku pusdienām ar parakstīšanos ziedojumu fondā. Bijām uzaicinājuši nelielu, rūpīgi izraudzītu sa­biedrību, kurā bija cilvēki, no kā gaidījām nopietnu palī­dzību. Pirmais runāja lords Džersijs, kurš pēc tam iepa­zīstināja sabiedrību ar Pīteru Skotu; Pīters teica brīniš­ķīgu runu par dzīvnieku aizsardzības kustības dažādiem aspektiem, uzsvērdams, cik liela nozīme ir mūsu iecerēta­jam darbam. Pēc tam bija paredzēta mana runa, un es patlaban centos sakārtot savas piezīmes, kad mans ska­tiens nejauši apstājās pie meitenes, kas sēdēja pie galda labu gabalu tālāk. Tā taču bija meitene, kuru tiku redzē­jis lidostā. Tavu brīnumu, kā viņa te nokļuvusi? Tas mani tā samulsināja, ka man bezmaz nojuka runa. Kaut kā no­runāju līdz galam un apsēdos. Biju cieši nolēmis pir­majā izdevīgajā brīdī doties pāri istabai un notvert mei­teni, pirms viņa pagūst otrreiz aizbēgt.