DŽERALDS DARELS: NOĶERIET MAN KOLOBUSU

Mums viņu vajadzētu iedabūt mazā krātiņā, — sa­cīja Džeremijs, — varbūt tad varētu viņai kaut kā pa- līdzēt.

Krātiņš, kurā lauvene pašreiz atradās, diemžēl bija visai liels, un, lai Sebu pārvietotu, mums būtu jāiet pa­šiem tur iekšā un viņa jāpiespiež pāriet uz otru krātiņu. Šādu risku es neuzdrošinājos uzņemties. Tad man_ ienāca prātā laba doma. Zināju, ka Londonas zooloģiskajā dārzā ir īpaša pistole, ar kuru var dzīvniekam iešaut lādiņu, kas iedarbojas kā injekcija. Ja to iešauj dzīvniekam lāpstiņā vai citā ķermeņa daļā, uz kuru notēmē, organismā tiek ievadīts anestēzijas līdzeklis, antibiotiskās vielas vai kas nu kurā reizē vajadzīgs. Ja es piezvanītu uz Londonu, var­būt viņi man pistoli ar lidmašīnu atsūtītu un mēs varētu Šebu anestezēt. Aizgāju zvanīt uz Londonas zooloģisko dārzu.

Lieki būtu piebilst, ka bija sestdiena. Visi sarežģījumi allaž mēdz notikt sestdienās. Kad beidzot dabūju savie­nojumu ar Londonas zooloģiskā dārza veterināro ambu­lanci, man teica, ka viņiem esot gan šāda pistole, bet ar to drīkstot rīkoties tikai dārza galvenais veterinārārsts Dr. Olivers Grehems Džonss. Policija ļoti stingri raugo­ties, lai šis noteikums tiktu ievērots, un nepieļaujot ne­kādus izņēmumus. Oliveru Grehemu Džonsu pazīstu ilgus gadus, zināju, ka viņš, ja vien būs iespējams, man palī­dzēs. Lūdzu, lai pieaicina viņu pie aparāta. Man ar dziļu nožēlu atbildēja, ka viņa darbā neesot, viņš nedēļas no­gali pavadot mājās. Vai varētu uzzināt viņa mājas tele­fona numuru? Jā, to varot. Un jau pēc brīža man izdevās sazvanīt Oliveru. Paskaidroju situāciju, un viņš saprata manas raizes.

Bet, mīļais draugs, — viņš sacīja, — pirmkārt, bez policijas atļaujas nedrīkstu pistoli nekur sūtīt, un, otr­kārt, ja ar to rīkojas cilvēks, kam tā rokās pirmo reizi, tā var būt ļoti bīstama. Ja tu precīzi neaprēķināsi lādiņu, injekcijas adata var iedarboties kā lode, un tu savu dzīv­nieku nevis izārstēsi, bet nogalināsi. Sīs pistoles ir ļoti untumainas.

Nu, tad nekas nav līdzams, — es sacīju, — vaja­dzēs lūkot viņu iedzīt mazākā krātiņā. To, šķiet, dara ar degošu lāpu palīdzību?

Apžēlojies! — Olivers šausmās iesaucās. — To jūs nedrīkstat. Pašreizējā stāvoklī lauvene jūs visus noga­linās. Viņa nebūs ar tādu apiešanos mierā.

Bet kā citādi lai mēs viņai palīdzam?

Olivers brītiņu padomāja. Tad jautāja:

Cik ilgā laikā es varētu nokļūt Džersijā?

Tas atkarīgs no lidmašīnām, — es atbildēju. — Do­māju, ka paietu apmēram stunda.

Ja vari man izgādāt vietu lidmašīnā, es aizbraukšu uz zooloģisko dārzu, paņemšu pistoli un anestezēšu lau­veni.

Brīnišķīgi! — es priecīgs iesaucos. — Tūliņ sazi­nāšos ar transporta aģentūru un vēlreiz tev piezvanīšu.

Visu piedevām vēl sarežģīja apstāklis, ka vasaras se­zona bija zenītā un lidmašīnu biļetes izpirktas — uz Džer- siju lidoja gan jaunlaulātie pavadīt medusmēnesi, gan veselas ģimenes atvaļinājumā. Piezvanīju mums drau­dzīgai aģentūrai un izskaidroju stāvokli. Vai būtu iespē­jams dabūt vienu biļeti lidojumam no Hītrovas uz Džer- siju — jo drīzāk, jo labāk? Viņi atbildēja, ka piezvanīšot; pusstundu nosoļoju pa istabu šurp un turp, uztraukumā kodidams nagus. Beidzot iezvanījās telefons. Tā bija aģen­tūra: jā, viena vieta esot brīva lidmašīnā, kas izlidojot pussešos. Lūdzu, lai brīdina Hītrovu, ka pasažieris būs Dr. Olivers Grehems Džonss. Pēc tam piezvanīju Oliveram un paskaidroju situāciju.

Mīļo dieviņ, — viņš sacīja, — laika gaužām maz. Mēģināšu darīt visu iespējamo.

Būšu lidostā tev pretī.

Labi, — viņš sacīja, — ceru, ka neiestrēgšu ma­šīnu rindā.

Lidostā sagaidīju viņu un steidzināju uz mašīnu. Oli­veram ir tumši mati un lielas, brūnas acis, viņš drīzāk izskatās pēc Hārlijstrīta slavenības nekā pēc veterinār­ārsta. Ceļā uz zooloģisko dārzu pastāstīju, kas līdz šim noticis. Mazulis vēl joprojām bija iestrēdzis, Seba velti pūlējās dzemdēt un acīmredzot ļoti mocījās. Biju apzi­ņojis abus mūsu veterinārārstus, un tie ieradās ar visiem instrumentiem, jo Olivers mani jau pa telefonu brīdināja, ka Sebai, lai glābtu viņas dzīvību, būs jāizdara ķeizar­grieziens. Kad ieradāmies, mūsu veterinārārsti ar darba­rīkiem jau bija klāt. Pie lauvenes krātiņa bija uzstādīts operāciju galds, bet virs tā — spoži gaismekļi. Diezgan primitīva operāciju zāle, tomēr labākais, ko šādos ap­stākļos varējām noorganizēt. Olivers palūkojās uz savu pacienti, kas nogurusi gulēja krātiņa kaktā. Mūs ieraudzī­jusi, viņa nikni ieņurdējās.

— Jā, — Olivers sacīja, — daudz laika mums nav. Laime, ka tiku ar šo lidmašīnu.

Viņš saudzīgi izsaiņoja anestēzijas pistoli un piepil­dīja lādiņu ar vajadzīgo narkotisko vielu daudzumu. Uz­manīgi notēmējis, viņš izšāva. Lādiņš dobji noplaukšķēja, atsitoties pret lauvenes sāniem. Viņa mazliet sarāvās, pa­skatījās uz trāpījuma vietu, bet vairāk ari neuztraucā-s. Injekcija drīz sāka iedarboties, Šeba piecēlās, dažus soļus pastreipuļoja, tad atkal apgūlās. Paņēmuši garu mietu, viegli viņai piebikstījām. Nekādas reakcijas nebija, sapra­tām, ka viņa zaudējusi samaņu. Aizgājām otrā pusē un atvērām slīdošās durvis, lai iznestu lauveni ārā. Gribēju vispirms sasiet viņai kājas, bet Olivers nevēlējās par to ne dzirdēt. Viņš paskaidroja, ka ar šo anestēzijas līdzekli iemidzināts zvērs, kaut arī šķietamā nemaņā, tomēr var uz mirkli atjēgties, un ar to pilnīgi pietiktu, lai viņš sa­maltu cilvēku. Olivers gāja pirmais, un es viņam sekoju. Viņš ielika lauvenei mutē koka klucīti un aizsēja purnu. Tādējādi viņai mute bija vaļā, lai vieglāk elpot, taču viņa nevarēja kost, ja gadījumā atgūtu samaņu. Pēc tam sasē­jām Sebai kājas un sākām vilkt viņu ārā. Lauvene bija ļoti smaga, un vajadzēja sešu vīru, lai viņu uzceltu uz galda. Pēc visiem Hārlijstrīta etiķetes likumiem, Olivers apvaicājās misteram Blempīdam un misteram Bēgam, vai viņi vēlētos izdarīt operāciju. Viņi, tāpat pēc etiķetes, at­bildēja — ja Olivers bijis tik laipns un uzņēmies garo ceļu, tad šis gods pienākoties viņam. Vispirms vajadzēja atbrī­vot lauveni no mazuļa. Tas bija samērā vienkāršs pro­cess. Aplūkojot beigto mazuli tuvāk, mums atklājās ērmota aina. It kā lauvēnu kāds būtu piesūknējis pilnu ar gaisu. Kauli tam bija mīksti un irdeni un galva izkropļota — to deformēja zem ādas sakrājusies gāze.

Pēc tam vajadzēja lauvenei uzmanīgi noskūt vēderu tai vietā, kur būs jāgriež. To izdarīja ar elektrisko matu griežamo aparātu, kuru misters Blempīds šim nolūkam bija paņēmis līdzi. Kad operācijas vieta bija notīrīta un

Olivers nomazgājis un nodezinficējis rokas, operācija va­rēja sākties. Bija jau krietni vēls un sāka krēslot, tādēļ aizdedzām prožektorspuldzes, ko bijām pierlkojuši virs galda. To gaismā ieraudzīju, ka ārpus lauvu krātiņa rež­ģiem sapulcējies viss zooloģiskā dārza personāls, kas gri- gribēja noskatīties operācijā. Apvaicājos Oliveram, vai viņam nebūtu iebildumu, ja cilvēki ienāktu krātiņā, kur labāk varētu redzēt visu norisi, un Olivers atbildēja, ka loti par to priecātos. Dārza darbinieki sanāca iekšā un nostājās pusaplī ap operācijas galdu, bet Olivers operē­dams sīki informēja viņus par visu, ko dara.

Vispirms viņš gareniski pārgrieza lauvenei sānu, tas ar šņācienu saplaka, un no tā izplūda drausmīga smir­doņa. Olivera rokas kustējās ātri un mērķtiecīgi. Viņš pa­plašināja iegriezumu, nelikdamies ne zinis par smirdoņu, no kuras divi dārza kalpotāji kļuva gluži bāli, tad iegrem­dēja rokas lauvenes vēderā un izvilka vēl divus lauvēnus. Tie bija tāpat uzpūsti kā pirmais. Visus trīs beigtos ma­zuļus ielika spainī, lai saglabātu tālākai izpētei un no­skaidrotu neparastās parādības cēloni. Olivers izņēma placentas, izskaloja vēdera dobumu, tad aizšuva iekšējo griezumu un pēdīgi sašuva ādu. Brūci apkaisīja ar anti­biotiskas vielas pulveri, bet lauvenei piesardzības labad injicēja pencilīnu un streptomicīnu. Seba elpoja sekli, bet vienmērīgi. Operāciju viņa pārcieta ar parasto narkozi — hloroforma masku uz purna; pacientes stāvokli visu laiku kontrolēja misis Blempīda.